Mercury Prize 2014 piezīmes: 4. daļa
Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot Mercury Prize piezīmes. Turpinot tradīciju, arī šogad sīkāk iepazīsimies ar katru no māksliniekiem un albumiem, lai saprastu, kas ir kas šajā sakarā. 29. oktobrī, kad balva beidzot nonāks sava īpašnieka rokās, varēsim kopīgi atskatīties un saprast, vai mūsu izteiktie spriedumi atbalsosies arī kritiķu gala vērtējumā.
East India Youth — Total Strife Forever
Ja singls Dripping Down ir jūsu pirmā saskarsme ar East India Youth, tad ziniet, ka viņa debijas albuma Total Strife Forever skanējums ir pilnīgi citādāks. Patiesībā Dripping Down ir viena no retajām dziesmām, kurā vispār dzirdams Viljama Dojla vokāls, un liek šim indie pop manierē ieturētajam mīlas stāstam izcelties starp dziļajiem un nepieradinātajiem elektronikas mežiem, kas pamatā veido Total Strife Forever.
Dojla eksperimentālajā guļamistabas elektronikā mīt mazs Aphex Twin, kas spēj padarīt viņa mūziku reizē šausminošu un aizraujošu. Tas ir solis pavisam pretējā virzienā no skanējuma, ko Dojls un biedri piekopa viņa kādreizējā indie rock apvienībā Doyle & The Fourfathers, kas savukārt iedvesmoja Dojla tagadējo segvārdu, kurā Austrumlondonas rajons East India Docks savienots ar jaunatni, kas viņam simbolizē jaunu sākumu un radošu atdzimšanu.
Total Strife Forevertapis trīs gadu garumā, balstoties uz albuma nosaukumā iekļauto mūžīgo nesaskaņu un konfliktu konceptu. Ja, ieraugot to, atminaties Foals pagājušā gada albumu Total Life Forever, jūs esat uz pareizā ceļa. Jau pašā albuma ierakstīšanas sākumā Dojlu aizrāva ideja attēlot pilnīgi pretēju vēstījumu no Foals radītā, kas viņam tik tiešām ir izdevies. Šajā platē episki sešu minūšu elektroniski skaņdarbi savijas ar lakoniskām popdziesmām, kas, sākotnēji šķietami nesavienojami, skan kopā lieliski, un tieši tādēļ East India Youth var lepoties ar Mercury balvas nomināciju.
/Jana Udovenko/
Anna Calvi — One Breath
Palabojiet, ja kļūdos, bet liekas, ka nav daudz mūziķu, kuri ar abiem saviem pirmajiem albumiem būtu kvalificējušies Mercury balvas nominantu sarakstam. Muzikālajai femme fatale Annai Kalvi tas ir izdevies, turklāt šoreiz tas mazāk noticis vispārējās sajūsmas dēļ, vairāk — pateicoties ieraksta nenoliedzamajām muzikālajām kvalitātēm.
Es personīgi Annas mūziku pirmo reizi sapratu pēc viņas uzstāšanās Palladium, ko joprojām uzskatu par vienu no šīs zāles visu laiku vislabākajiem koncertiem. Pēc tā lielāku ievērību sāku pievērts arī viņas debijas ierakstam, kas bija nenoliedzami labs, tomēr neiegūtā Mercury balva bija gana loģiska — galu galā, Pīdžeja Hārveja togad bija būtībā bez konkurences. Salīdzinot ar pašas vārdā nosaukto ierakstu, One Breath ir daudzveidīgāks un interesantāks ieraksts, kurā ir sastopamas tādas Kalvi šķautnes, par kurām pirms trim gadiem diez vai kāds spētu iedomāties. Šajā sakarā īpaši jāizceļ Love Of My Life, kas ļoti atsvaidzina albumu un piedod tam papildus dimensiju.
Ja man šobrīd būtu jāliek sava nauda totalizatorā par to, kurš tad beigu beigās iegūs kāroto trofeju, Anna noteikti nebūtu tā izvēle, kurai uzticētos. One Breath nav nedz tik labs, nedz arī saslavēts no visām pusēm, lai uzvarētu, tomēr tā viennozīmīgi ir viena no solīdākajām izvēlēm šī gada divpadsmitniekā. Šis noteikti nav albums, ko drillēt regulāri, bet tad, kad tas tiek uzlikts, diez vai kāds pasaules melomāns būs vīlies.
/Normunds Vucāns/
Nick Mulvey — First Mind
Kas tas būtu par gadu, ja uz apvāršņa neparādītos kāds jauns dziesminieks ar akustisko ģitāru? Pēdējos gados Mercury Prize nominantu sarakstā jau esam sastapuši Džeiku Bagu un Benu Hovardu, bet šogad iepazīsim jaunekli Niku Malviju. Šī gan nebūs viņa pirmā pieredze, cīnoties par prestižo balvu, jo 2008. gadā Portico Quartet sastāvā jau tika nominēts.
Pirms pāris gadiem viņš pameta šo grupu, lai pievērstos solokarjerai un, spriežot pēc debijas First Mind sasniegumiem, tas bija pareizs lēmums. Labi tiek vērtēts ne vien viņa pirmais albums, bet arī abi pirms tam izdotie EP. Lai gan savā skanējumā Niks Malvijs galvenokārt balstās uz savu ģitāru, ieraksts nav vienveidīgs un katra dziesma skan citādāk. Viņš pats pie ietekmēm min Lauru Mārlingu, bet brīžiem, klausoties First Mind, prātā ienāk skandināvi Junip. Iepriekš Portico Quartet darbojās džezā žanrā, bet līdz ar aiziešu no apvienības nomaina darbošanās lauku uz folku. Intervijās viņš atzīst, ka tā bija visai dabiska pāreja un viņam ir savi principi, darbojoties katrā žanrā.
Niks Malvijs ir paguvis iekļūt BBC Sound of aptaujā, doties tūrē ar iepriekš pieminēto Lauru Mārlingu un gūt neskaitāmas uzslavas no kritiķiem. Tieši tādēļ būtu grūti apšaubīt viņa nomināciju Mercury Prize, un, pavisam iespējams, tieši viņš jau šo trešdien savā īpašumā iegūs šo balvu.
/Staņislavs Fisenkovs/