Mercury Prize 2014 piezīmes: 2. daļa

Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot Mercury Prize piezīmes. Turpinot tradīciju, arī šogad sīkāk iepazīsimies ar katru no māksliniekiem un albumiem, lai saprastu, kas ir kas šajā sakarā. 29. oktobrī, kad balva beidzot nonāks sava īpašnieka rokās, varēsim kopīgi atskatīties un saprast, vai mūsu izteiktie spriedumi atbalsosies arī kritiķu gala vērtējumā.

Jungle — Jungle

Pagājušā gada sākumā divi tuvi draugi, kuri pazīst viens otru kopš bērnības, sāka veikt muzikālos eksperimentus viena guļamistabā. Drīz tie sāka nonākt atklātībā, bet par pašu projektu bija vien zināms, ka tajā darbojas J un T, kas ir abu dalībnieku vārdu iniciāļi. Vien pagājušā gada oktobrī viņi pirmo reizi uzstājās dzīvajā, bet šobrīd viņi jau ir nominēti prestižajai Mercury balvai ar jūlijā izdoto plati Jungle.

Jungle spēja piesaistīt uzmanību ne tikai ar pārdomātu mārketingu, bet arī unikālo skanējumu, ko mēdz piedēvēt modernajai solmūzikai. Puiši savā mūzikā cenšas sapludināt labāko no mūsdienu deju un popmūzikas ar pagājušā gadsimta soula un fanka tradīcijām. Viņu skanējums sastāv no neskaitāmiem slāņiem, kur ir daudzi instrumenti ar dažādiem sempliem un puišu falseta vokāli. Jau pašā ievadā saklausāma sirēna, kas pavisam nejauši tika ierakstīta, kad garām viņu radošajai guļamistabai Londonas rietumos nobrauca ātrās palīdzības mašīna. Tas ir tikai viens piemērs no visiem tiem skaņas elementiem, kurus var atrast divpadsmit albuma dziesmās.

Nominācija nopelnīta pateicoties tam, ka Jungle bija spējīgi piedāvāt kaut ko jaunu un tajā pašā laikā pārdomātu šī brīža mūzikai. Pavisam iespējams, šis ir tas, kas tuvāko mēnešu laikā būs aktuāls daudzām jaunajām grupām un mēs dzirdēsim vēl citus projektus, kuri vēlās izmēģināt šo pieeju skaņdarbu radīšanai. Ja tā patiešām notiks, tad mēs zināsim pateicoties kam šis jaunais vilnis būs radies.

/Staņislavs Fisenkovs/

Go Go Penguin — v2.0

Pirms nedēļas iesācis rakstu sēriju ar vispazīstamāko no šī gada nominētajiem māksliniekiem, šoreiz esmu devies pretējā virzienā. Mercury Prize būtu visai garlaicīga padarīšana bez ierastajiem pārsteigumiem, tāpēc šoreiz iepazīstināšu ar, šķiet, lielāko pārsteigumu nomināciju sarakstā — Mančesteras modernā džeza trio GoGo Penguin.

Kā var noprast no nosaukuma, v2.0 ir viņu otrais albums, tā nosaukumam vienlaikus apzīmējot arī grupas otro versiju. Proti, neilgi pēc debijas albuma izdošanas, trio pameta viens no tā sākotnējiem dalībniekiem. Viņa vieta pie kontrabasa gan ilgi vakanta nepalika, GoGo Penguin iegūstot savu šī brīža veidolu. v2.0 seko pirms diviem gadiem izdotajai debijai Fanfares, kas grupai atnesa pārsvarā atzinīgus vārdus, tomēr lielākoties šī atzinība palika starp džeza cienītājiem, jo ārpus šī žanra auditorijas viņi izpelnījās visai ierobežotu uzmanību, ko īsti neizdevās mainīt arī pirmajos sešos mēnešos pēc v2.0 iznākšanas.

Patiesībā jau pārsteigums ir nevis v2.0 iekļaušana nominantu sarakstā, bet gan tas, ka viņiem līdz šim nebija izdevies iegūt plašāku uzmanību. Par to spriežu pēc personīgās mērauklas, jo, lai gan džezu nebūt nediskriminēju, ikdienā to klausos visai reti, tomēr, pēc nominantu paziņošanas to noklausoties, šis albums uzreiz piesaistīja ar to, ka izklausījās pēc kaut kā pazīstama. Džeza un klasiskās mūzikas skaņas tajā saplūst ar elektroniskām ietekmēm, un GoGo Penguin spēlēto visvieglāk ir raksturot kā elektronisko mūziku, kas radīta ar akustiskiem instrumentiem. Bundzinieks lielākajā daļā dziesmu spēlē ātri un ar lauztiem ritmiem, savukārt pārējie divi dalībnieki lieliski pārvalda attiecīgi klavieres un kontrabasu, bieži vien liekot būt pārsteigtam par to, ka grupas mūzikā ir izmantoti tikai šie trīs instrumenti. Šī daudzpusība, kā arī interesantā pieeja mūzikai un dažādiem tās žanriem, ļauj būt pārliecinātam par to, ka GoGo Penguin Mercury Prize nominantu sarakstā ir nonākuši pelnīti.

/Lauris Anstrauts/

Royal Blood — Royal Blood

Royal Blood popularitātes pieaugums bijis ļoti straujš — nepilnu divu gadu laikā šis savdabīgais duets no vien retajam zināmas apvienības ir izaudzis par grupu, kas jau ar savu debijas ierakstu iekarojusi dzimtās Lielbritānijas albuma topa 1. vietu, izspēlējusies daudzos lielajos festivālos (turklāt ne jau pārsimts cilvēkiem — Little Monster ģitāras motīvu katrreiz līdzi kliedza tūkstošiem traku fanu) un izpārdevusi savu tūri pāris minūšu laikā. Nav slikts stāsts rokgrupai bez ģitārista.

Tā teikt, protams, bija absolūta muļķība, lai arī tehniski tā tik tiešām ir — Maiks Kerrs gan ierakstos, gan koncertos rūcina basģitāru, kuras skanējums ir modificēts tik tālu, ka auss var palikt apmānīta ļoti ilgi — kā gan lai iedomājas, ka tā ir "tikai" basģitāra? Sniegums, ko panāk šie divi puiši, ir spēcīgs, kvalitatīvs, kā arī viennozīmīgi smags. Paralēles tiek vilktas gan ar leģendāro blūzroka duetu The White Stripes, gan ar Queens of the Stone Age.

Royal Blood izceļas ar vienlaikus smagiem un lipīgiem ģitāras rifiem, eksplozīvu bungu spēli un teicamiem dziesmu tekstiem. Lai arī var daudz spriest par to, cik ilgi šie puiši spēs būt interesanti, izmantojot vienu balss saišu komplektu, vienu bungu komplektu un četras stīgas, taču šobrīd "karaliskās asinis" noteikti ir kaut kas diezgan karsts, ļoti baudāms un ārkārtīgi uzmanību noturošs. Apšaubāms, ka ar to pietiks, lai aizsniegtos līdz Mercury balvai, taču nominācijas godu viņi noteikti ir pelnījuši.

/Gundars Zaburdajevs/