Mercury Prize 2015 piezīmes: 1. daļa

Young Fathers triumfs iepriekšējā Mercury balvas ceremonijā šobrīd šķiet kā visai nesens notikums, bet patiesībā jau ir apritējis gads un pienācis laiks jaunai cīņai. Pirms aptuveni divām nedēļām tika izziņoti divpadsmit labākie ieraksti, kuri cīnīsies par Mercury Prize 2015, un, kā jau ierasts, mēs steidzam iepazīstināt ar visiem šiem ierakstiem. Pārmaiņas gan ir skārušas pašu balvu, jo, sākot ar šo gadu, par tās galveno sadarbības partneri kļuva BBC Music, kā arī to pasniegs nevis, kā ierasts, oktobra beigās, bet gan 20. novembrī. Sākot ar šodienu, līdz pat apbalvošanas ceremonijai, Intro.lv katru ceturtdienu piedāvās ieskatu trīs apbalvojumam nominētajos ierakstos.

Jamie xx — In Colour

Džeimijam Smitam jeb Jamie xx Mercury balva nav sveša, jo pirms pieciem gadiem ar saviem biedriem no apvienības The xx to jau bija ieguvis savā īpašumā. Mūzikas apskatnieki arī otrajam grupas albumam paredzēja labus panākumus, taču toreiz izpalika pat nominācija. Pēc piecu gadu pārtraukuma, nu jau ar savu debijas ierakstu viņš atgriežas nominantu sarakstā un, ja var ticēt bukmeikeriem, kā arī industrijas cilvēkiem, tad viņam ir visai lielas izredzes to atkal iegūt savā īpašumā.

In Colourvarētu dēvēt par veltījumu deviņdesmito gadu Londonas deju klubu kultūrai. Lai gan toreiz Džeimijs vēl pat nebija sasniedzis tīņa vecumu, viņš izjūt nostalģiju pēc šiem laikiem. Laiku, kad uzplauka daudzi un dažādi elektroniskās mūzikas žanri, un Londonā plaši norisinājās dažādi reivi. Ierakstos tas sāka izpausties jau iepriekš, piemēram, All Under One Roof Raving, kas neiekļuva albumā, bet kurā spilgti izpaužas šī noskaņa. Lieliskus piemērus var atrast, protams, arī nominētajā ierakstā, te var izcelt pirmo singlu Loud Places, pēc kura jau bija skaidrs, ka platei būs izcili panākumi. Neraugoties uz šo vienoto motīvu, kas novērojams visa albuma garumā, katrs skaņdarbs skan citādāk un veido tādu kā mozaīku, kurā ir dažnedažādi elementi, bet tie veido vienu skaistu bildi.

Pat nerunājot par to, ka šis albums ir izcils muzikāli, tas ir vērtējams arī kā tāds piemineklis britu klubu kultūrai no Jamie xx skatpunkta. Tas ir vēl viens būtisks iemesls, kāpēc viņam ir lielas izredzes kļūt par otro mūziķi, kura īpašumā būs jau divas Mercury balvas.

/Staņislavs Fisenkovs/

Aphex Twin — Syro

Neilgi pirms Mercury Prize nominantu paziņošanas apspriežot iespējamos kandidātus, par Syro bijām pavisam aizmirsuši. Tiesa gan, ne jau tāpēc, ka tas nebija pietiekami cienījams kandidāts, bet gan tāpēc, ka tas tika izdots vēl pirms iepriekšējās balvas pasniegšanas. Tomēr Mercury Prize noteikumi atļāva tam būt starp kandidātiem, tāpēc Aphex Twin jaunākais albums pelnīti ir ticis nominēts šī gada balvai, kas, visai pārsteidzoši, ir pirmā reize, kad šī mākslinieka vārds ir iekļuvis sarakstā.

Ričarda D Džeimsa biogrāfiju un iepriekšējos panākumus plašāk aprakstīt gan laikam labāk nevajag, jo tas būs pārāk gari šim rakstam, bet interesants ir arī stāsts par tieši šī konkrētā albuma tapšanu. Jāsāk jau ar to, ka Syro ir pirmais studijas albums zem Aphex Twin vārda kopš 2001. gada, tāpēc daudziem tas bija ļoti gaidīts ieraksts. Kā var noprast no ilgās pauzes, arī tā ierakstīšana nebija sasteigts process. Kā atzinis pats albuma autors, tajā iekļautās dziesmas ierakstītas laika periodā no 2007. gada līdz 2014., un visu šo gadu laikā esot sakrājies jauns materiāls vēl vismaz pieciem albumiem (to, vai visi no tiem kādreiz tiks izdoti gan paredzēt ir visai grūti). Liela daļa no albuma ierakstīta viņa mājās iekārtotajā studijā, kuras būvniecība aizņēma trīs gadus, tāpat arī tiek izcelts, ka albuma tapšanā izmantoti 138 dažādi mūzikas aprīkojuma veidi. Tas viss liek saprast to, ka albuma tapšanā ieguldīts liels darbs, kas gan nepārsteidz, zinot to, cik detalizēti bijuši arī viņa iepriekšējie ieraksti. Nepārsteidz arī albuma skanējums, kas nav nemaz tik tālu no Aphex Twin agrākajiem ierakstiem, vienlaikus skanot ļoti atbilstoši arī 2014. gadam.

Tieši tas, manuprāt, arī ir galvenais iemesls, kāpēc Syro ir nominantu sarakstā. Nav daudz tādu mākslinieku, kuri spēj pazust uz trīspadsmit gadiem un tad atgriezties tā, it kā nekur nebūtu pazuduši. Tāpat arī nav daudz mākslinieku, kuri, uz tik ilgu laiku pazūdot, joprojām spētu noturēt tik daudz lojālu fanu ar gandrīz vai akadēmisku interesi par viņu mūziku (pameklējiet internetā ar Aphex Twin saistītas teorijas, to ir ne mazums, un tas svārstās no absurdām līdz ļoti interesantām). Tāpēc nedomāju, ka, Syro saņemot šo balvu, atrastos daudzi, kas šādu izvēli apšaubītu. Jautājums tikai — vai viņš pats ieradīsies uz apbalvošanas ceremoniju?

/Lauris Anstrauts/

Wolf Alice — My Love Is Cool

Runā, ka mūsdienās svarīgākais grupas spēka rādītājs ir kvalitatīvi koncerti. Wolf Alice tieši pateicoties ekspresīvajām uzstāšanām, tīri labajiem mazalbumiem un singliem, simpātiskajai vokālistei kļuvusi par grupu, kuru var dēvēt par “britu rokmūzikas karstāko cerību”.

My Love Is Cooliespējams vecajiem grupas faniem varētu būt vilšanās, jo grupa centusies piegludināt savu skanējumu un albumam pietrūkst ekspresivitātes. Manuprāt, šāds mierīgāks, apcerīgāks skanējums grupai piestāv un parāda, ka Wolf Alice galīgi nav tā grupa, kura ir laba tikai vienā nišā. Tiesa nedaudz kaitina grupas “stadionu ambīcijas”, bet vismaz šobrīd grupu nevar nosaukt par “kārtējo jauno U2”

Grupas izredzes uzvarēt, manuprāt, ir diezgan augstas, jo jāatzīst šogad Mercury liste nav izdevusies pārāk veiksmīga, kā arī pilna ar grupām, par kurām nekur citur mēs nekad nedzirdētu. Ar tīri labu debijas albumu, kuram turklāt ir labi komerciālie panākumi, Wolf Alice ir visas iespējas uzvarēt šajās spraigajās sacensībās.

/Rūdolfs Sietiņš/