Audience Killers: Esam gatavi lielākām skatuvēm

Jau rīt, 27. aprīlī, savu pavasara tūri ar koncertu Nabaklab pabeigs viena no perspektīvākajām jaunajām pašmāju grupām Audience Killers. Īsi pirms pagaidām lielākā solo koncerta apvienības karjerā, uz sarunu aicināju solistu un ģitāristu Normundu Petrovu, taustiņinstrumentālisti Arlettu Supi un bundzinieku Edgaru Oplucānu, lai aprunātos par gaidāmo priekšnesumu un trio nākotnes plāniem.

— Kas jauns Audience Killers dzīvē?

Normunds: Dzīvē... Šodien mums ir ļoti gara diena. Cēlāmies jau deviņos, daži no mums — astoņos, jo ir paredzētas trīs intervijas [saruna notika vakar — aut.]. Pirmā ar tevi, protams. [smejas] Tālāk dosimies uz Radio 101, bet vakarā — uz Radio Naba. Vēl viena ir paredzēta rīt, kad viesosimies Rīga Radio ēterā. Un tad jau sestdien galvenais notikums — mūsu tūres noslēgums Nabaklabā.

— Šis būs jūsu lielākais koncerts līdz šim?

Edgars: Jā, tūres ietvaros noteikti.

N: Īpaši jau pašiem galvās, tas ir tāds kā atskaites pasākums.

E: Nabaklab varbūt nav tā pati lielākā zāle, taču domāju, ka šim posmam un šim mūsu karjeras mirklim tā būs gana piemērota vieta. Atbildīgi gatavojamies, lai izdotos jauks pasākums.

N: Arī iesildītāji būs labi!

— Kā sapazināties ar Neon Saturdays un britiem Local Sports Team?

N: Mēs ar viņiem vēl neesam pazīstami, mūsu labais draugs un menedžeris Romāns palīdzēja šajā ziņā.

Romāns: Vispār mēs viņus īpaši neizvēlējāmies, drīzāk piekritām — mums vienkārši tika piedāvāts šāds variants.

E: Bet varbūt tomēr izvēlējāmies? Ja jāraksta, tas tomēr labāk skan! [smejas]

N: Nu tā arī var.

E: Ja nopietni, Neon Saturdays tikko iznāca foršs singls. Agrāk mūziķi spēlēja ar nosaukumu The Solid, un tā ir laba grupa ar kvalitatīvu izpildījumu. Savukārt Local Sports Team vairāk ir tāpēc, jo viņu EP nosaukums ir Latvia, un vāciņa dizains ir Latvijas aprises.

R: Tā ir grupa ar ļoti labu humora izjūtu, tādi ļoti pozitīvi un smieklīgi čaļi.

— Paši esat sev uzstādījuši kaut kādu mērķi, piemēram, cik daudz cilvēkus gribētu redzēt atnākam, vai arī ko sasniegt koncertā?

N: Mums vienmēr ir mērķis, lai būtu pilna zāle!

A: Bet tas jau noteikti tā būs, mazā zāle tomēr! [smejas]

E: Gribētos kādus divsimt vai divsimt piecdesmit cilvēkus, kas šī kluba telpās būtu normāli un piepildīti, bet ne pārāk pārbāzti.

— Kā vispār gāja tūrē, kādas ir spilgtākās emocijas no tās?

N: Nebija nemaz tik liela tūres sajūta, jo pauzes starp koncertiem bija diezgan lielas. Taču mums jau jebkurš izbrauciens principā sanāk kā tāda tūre.

E: Tie bija tādi labi izplānoti koncerti, bet kopumā jāpiekrīt, to ir grūti nosaukt par tūri. Tūres gadījumā tomēr, ja brauc, tad brauc un vismaz pāris nedēļas neatgriezies mājās. Visā visumā tā ir vērtējama pozitīvi, patīkami aizvadīti koncerti.

N: Laba pieredze un labas emocijas.

E: Negatīvu notikumu nebija.

A: Ventspils!

E: Ak, jā! Mēs braucām uz koncertu uz Liepāju un nejauši nošāvām greizi, aizbraucot uz Ventspili. Tā jau liekās — kas tur liels, nav jau tik tālu viena no otras šīs pilsētas, bet izrādījās, ka nācās papildus nobraukt ap 115 kilometriem. [smejas] Starp citu, mēs uz katru koncertu kaut kur greizi nošaujam. Braucot uz Cēsīm un Valmieru arī kaut kur ne tā aizbraucām.

A: Tas ir tā speciāli, ja? [smejas]

— Vai esat arī atgriezušies studijā un sākuši ierakstīt kaut ko jaunu?

N: Mums ir plāns pēc šī koncerta, maijā, atkal doties studijā.

E: Vajadzētu pārsteigt mūsu klausītājus ar kaut ko jaunu. Ir foršas dziesmas, no kurām izvēlēties, tā kā gan jau būs labi.

— Šobrīd domājat EP formātā, vai arī jau sākat skatīties uz albuma pusi?

E: Nē, pagaidām koncentrēsimies uz konkrētas dziesmas ierakstīšanu, meklējot arī sadarbības partnerus, piemēram, producentus. Ja sadarbības būs veiksmīgas, ja atradīsim īstos cilvēkus un labi veiksies — kāpēc gan ne, varam arī sākt domāt par albumu, taču tas noteikti nav tuvākā laika mērķis. Konkrēts plāns ir ierakstīt vienu dziesmu.

— Jūtat to, ka pēdējā laikā kļūstat arvien populārāki, un daudz vairāk cilvēki sāk zināt, kas ir Audience Killers?

N: Uz savas ādas mēs to varbūt tik ļoti neizjūtam. Protams, ir forši lasīt atsauksmes tviterī un feisbukā, uzzināt, ka cilvēkiem patīk mūsu mūzika un darbi, taču tas arī viss. Mēs esam tādā kā burbulī — visi kopā dzīvojam, mēģinājumu telpa ir 200 metrus tālāk, tāpēc samērā maz sanāk kontaktēties ar cilvēkiem no malas.

E: Turklāt es pat nezinu, vai ļaudis, kam patīk mūsu mūzika, mēs varam nosaukt par faniem — drīzāk tie ir cilvēki, kas dzīvo uz viena viļņa. Tās izjūtas, ko mūsu dziesmas sniedz koncertos, ir pavisam citādas, nekā ierakstos, pēc tiem par mūsu mūziku tā īsti nevar spriest. Vai vismaz dot galēju viedokli.

— Kas ir tās izjūtas, kuras koncertos izpaužas daudz spilgtāk kā ierakstos?

N: To tu mums pasaki!

— Diemžēl vēl nav sanācis jūs redzēt dzīvajā, bet sestdien par to varēsim aprunāties.

E: Tās izjūtas... Es pat nezinu, ja godīgi, kā lai to apraksta.

N: Vismaz man kā klausītājam katrā koncertā ir svarīgi, lai kādā brīdi pa muguru skrien skudriņas — tad zini, ka šovs ir izdevies.

E: Noteikti, un mēs varam uzdzīt skudriņas.

Kas ir interesanti, jaunajā materiālā esam palikuši pie sava skanējuma, tajā pašā laikā to attīstot uz elektronikas pusi, padarot mūziku dziļāku.

N: Mūziku, kurā beidzot ir lielāks sakars un nopietnība.

E: Nu tu jau arī pateici!

N: Nu labi, teikšu tā, ka tas vairs nav tik virspusēji, rokam dziļāk.

— Tas ir virziens, kurā nostabilizēsiet savu skanējumu, vai arī joprojām esiet tādos kā meklējumos?

N: Droši vien, ka meklējumos vairs neesam, esam atraduši savu lietu.

E: Nu kaut kādos meklējumos jau jābūt visu laiku, jo rakstot jaunu materiālu izmaiņas, izaugsme un attīstība līdzi laikam ir tikai normālas parādības. Tomēr kopumā vērtējot, mēs tiešām esam atraduši vienu lietu, pie kuras pieturēties. Nav vairs izteikta maldīšanās. Īstenībā jau ar pirmajiem singliem mēs sākām iezīmēt kaut kādu savējo virzienu, EP ir jau padziļinātāks tā virziena skatījums, un jaunajās dziesmās vēl vairāk tur rokamies.

— Mūziku radiet visi kopā?

N: Sanāk, ka bāzi parasti es uztaisu uz laptopa. Edgars gan saka, lai es nelieku klāt bītu un perkusijas, lai viņam pašam ir iespēja šīs lietas izdomāt, bet reizēm iesaku arī tos. Arletta vēlāk pievieno savas klavieru vai sintiņu daļas.

A: Reizēm jau gadās, ka sanāk visu pilnībā pārtaisīt, tā, ka gandrīz nekas no sākotnējās idejas vairs nepaliek pāri.

E: Normis mums ir rakstnieks, bet mēs abi esam tādi kā aranžētāji, cenšamies aizmetņus pārveidot Audience Killers dziesmās.

— Iepriekš minējāt, ka dzīvojat visi kopā, turpat ir arī mēģinājumu telpa. Kā jums izdodas izvairīties no tā, ka vienam otra vienkārši ir daudz par daudz?

A: Kaujamies katru vakaru! [smejas]

E: Manuprāt, tā ir veiksmīga cilvēku ķīmija. Katram ir savas rakstura īpašības, mēs varam strīdēties kā mēs gribam, bet tas nekad neskar grupu. Tās ir personīgās, draugu attiecības, bet grupa ir pamats, ko neaiztiekam nekādās situācijās un cenšamies distancēt no ikdienas. Piemēram, ja mēs ar Normundu sakautos, pēc tam ietu uz mēģinājumu un tas neko nenozīmētu, jo grupa ir svēta lieta.

— Kādi ir tālākie plāni, kur cilvēki varēs jūs sastapt?

N: Esam lainapā dažos festivālos. Droši ir zināms par augustu, tad uzstāsimies Citā Vidē un Labā Dabā, tāpat arī Brīvdabas muzejā — Mūsdienu amatniecības festivālā.

E: Brīvdabas muzeju gribētos izcelt, jo tas, manuprāt, būs ļoti interesants pasākums. Parasti visi brauc uz festivāliem, savukārt šeit rīdziniekiem būs iespēja ar draudzeni vai draugiem uzkāpt uz riteņa, aizmīties līdz muzejam un pavisam mierīgi, pilnīgā čilā, paklausīties mūziku un pavērot interesantus amatnieku izstrādājumus. Nav jāiespringst par to, kur atrast telti, kur palikt un citām tamlīdzīgām lietām, tā vietā vienkārši ir iespējams forši pavadīt laiku.

— Pašiem noteikti arī ir daudz interesantāk spēlēt šādās netipiskās koncertvietās, vai ne?

N: Mēs iepriekš visu laiku dzīvojām tādā kā nelielā klaustrofobijā — spēlējām ļoti mazos klubos, tādos, kuros knapi bungas ielien, visi ir saspiesti. Ar jauno programmu sapratām, ka esam gatavi lielākām skatuvēm, gribam to darīt un mūzika tam ir piemērota.

E: Mazie klubi ir forši, tomēr lielākas skatuves paver iespējas vairāk no sevis atdot kaut vai tehniskajā ziņā.

— Ir arī kādas jaunas lietas tīri tehniski, kuras jau tuvākajā laikā grasāties izmantot?

N: Mums patīk viss elektroniskais, mums patīk daudz ko pielikt un skatīties, kā tas izskatās. Vēl mums ļoti patīk gaismas.

E: Noteikti kaut kad izmantosim gaismu risinājumus.

N: Pagaidām gan tam īsti nav atlicis laiks, jo vairāk esam koncentrējušies tieši uz mūziku.

E: Savukārt muzikālajā ziņā ik pa brīdim pievienojam jaunu elektroniku. Salīdzinoši nesen nopirkām Juno 6 sintezatoru. Visu laiku cenšamies tehniski apgreidoties.

— Esat arī domājuši par iespēju izpeldēt ārpus Latvijas ūdeņiem, paspēlēt Lietuvā un Igaunijā vai varbūt pabraukāt pa showcase festivāliem?

N: Uz šo noteikti Romāns varēs labāk atbildēt.

R: Nākamgad domājam mēģināt Tallinn Music Week piedalīties. Arī par koncertiem Igaunijā domājam, lietuviešiem tomēr ir nedaudz citāda gaume. Lēnām ejam uz to, lai nespēlētu tikai vietējā tirgū.

E: Latvijā neizsakāmi vieglāk popularitāti var gūt grupas, kas dzied latviski. Mums noteikti nav tikai un vienīgi Latvijas formāts, kurā mēs cenšamies strādāt vienīgi uz vietējo klausītāju. Domāju, ka vienu dienu robežas ir jājauc, jo, ja dziedi angļu valodā, no tām nav nekādas jēgas. Mēs vienkārši esam pieraduši dzīvot mazā valstī un tāpēc varbūt arī baidāmies nedaudz, tomēr jāsaprot, ka robežu īstenībā praktiski nav. Nu kāda starpība, aizbraukt no Rīgas uz Liepāju vai Tallinu un Tartu. Tas neko nenozīmē.

N: Tāpat arī valoda mūsdienās nav nekāda barjera mūzikā. Tie paši Sigur Ros var dziedāt pilnīgi jebko, bet visiem tāpat patiks. Ir jau gana daudz arī citu piemēru šajā ziņā, kaut vai dažādas japāņu grupas.

R: Atcerēsimies arī to, cik labi par The Sound Poets izteicās eksperti Tallinn Music Week.

N: Tāpēc domāju, ka valoda mūzikā vairs īsti par barjeru nav uzskatāma.

— Man šķiet, ka arī muzikālajā ziņā jūs īsti neesat latviska grupa, turklāt pavisam noteikti esat vienīgie, kas ko līdzīgu mūsu valstī dara.

N: Es varu teikt, ka pēdējā laikā mūziku vispār neklausos. Labi, tagad mēs šeit sēžam, es dzirdu, ka fonā skan radio, bet ļoti iespējams, ka tas arī būs vienīgais, ko es šodien dzirdēšu. Mūzika rodas spontāni, uz sitiena, un nav tā, ka mēs mēģinātu kaut ko kopēt.

E: Noteikti ir kaut kādi sīkumi un odziņas, ko no citiem paņemam, bet lielos vilcienos nekad nav bijis tā, ka ierodamies mēģinājumu telpā uzliekam vienu gabalu un nospriežam, ka šis ir tik forši, ka mums vajag savu tā ideju.

N: Vistrakāk ir tad, kad zemapziņā kaut kāds fragments iesprūst, un tad, rakstot kādu rifu, piemēram, to neviļus sanāk nokopēt. Pēc tam to visu paklausoties saproti, ka tas materiāls patiesībā nemaz nav tavs. Taču šādas lietas negadās bieži, tas tomēr ir tāds samērā rets variants.

— Es diezgan bieži noslēdzu intervijas ar šāda tipa jautājumu, un nevaru to neuzdot arī jums — kad jūs intervēšu pēc gada vai diviem, kas ir tā lieta, ko līdz tam gribētu izdarīt?

N: Šie ir visgrūtākie jautājumi, kad jārunā par savu nākotni.

E: Mēs būsim tur, kur mūsu domas mūs aizvedīs.

N: Romantiskais dzejnieks! [smejas]

E: Bet jā, domāju, ka pie tā mēs arī varam palikt.

Foto: Publicitātes foto