Jānis Aišpurs: Šis ir visas grupas kopdarbs

Marta otrajā pusē tika izdots ilgi gaidītais The Sound Poets debijas albums Tavs Stāsts. Īsi pirms tā izdošanas uz garāku sarunu aicināju grupas līderi un solistu Jāni Aišpuru, lai aprunātos par ieraksta tapšanas procesu, dziesmu radīšanu un tuvākajiem nākotnes plāniem.

— Nu ko, diezgan ilgs un smags darbs ir noslēdzies...

[pārtrauc] Nebija smags. Bija izaicinošs. Smags ir tāds vārds... Tāds ar nolemtību. Tas nebija viegls darbs. Periods ir noslēdzies, un, teiksim, ja ceļam malā ir kilometru stabiņi, nu mums daži no tiem ir aiz muguras, un esam nonākuši līdz nākamajai ceļa zīmei.

Kopumā ir tāda laba sajūta — runājot sporta terminoloģijā, esam uzdzinuši labu fizisko formu. Ir šis tas izdarīts, ir izveidota platforma, lai varam turpināt šo ceļojumu. Ir gandarījums.

— Šis ir grupas debijas albums vai arī otrā plate?

Tas ir grupas debijas albums. The Sound Poets ir viena grupa, bet S.P.B. — cita. Oficiāli runājot, mēs sakām, ka 2011. gada rudenī tika nodibināti The Sound Poets uz bijušo S.P.B. mūziķu — manis un ģitārista Normunda Lukšas — bāzes.

— Kas ir mainījies muzikālajā ziņā atskaitot to, ka tagad dziesmas ir latviski?

Praktiski viss ir citādi. Mūsu uzstādījums ir tāds, ka to, ko mēs spēlējam diskā, mēs arī varam nospēlēt dzīvajā. Respektīvi, darbojamies ar dzīvo skaņu, lai mums koncertos nav piesaistes punkti datoru vai cilpu veidolā, bet gan sajūtās. Ir skaidrs, ka forma ir atstrādāta, taču nu varam balstīties uz sajūtām — spēlēt ātrāk vai lēnāk, atkārtot kādu konkrētu daļu vai arī citu pavilkt ilgāk, un tādējādi variēt. Mūzikai esam atstājuši iespēju uz skatuves dzīvot savu dzīvi un mainīties.

No saturiskā viedokļa gribētos domāt, ka mūzika ir palikusi nosvērtāka, pārdomātāka. Ne tādā ziņā, ka kļuvusi sterilāka, bet... Jau S.P.B. laikos mūzika bija noslīpēta, atstrādāta un pareiza, tādējādi varbūt zaudējot daļu sava rokenrola šarma. Šis savukārt ir stipri pārdomātāks ieraksts, mums ir skaidrs par katru noti un vārdu, kāpēc tas tur atrodas, kāpēc mēs spēlējam tieši tā. Ir zināms par katru instrumentu, skaņas klājienu, ritma niansi — tādā ziņā viss ir daudz pārdomātāk. Ir liela domu sajūta apakšā. Tas nav tā, ka mēs cenšamies paslēpties aiz skaistas formas, kā to darījām kādreiz. Jaunībā tā mēdza notikt — ja nezinājām, ko darīt, mēdzām paslēpties aiz skaistas formas, jo visiem taču patīk skaistas lietas.

— Kā ar tekstuālo vēstījumu? Kas ir tas, ko gribētos, lai cilvēki sadzird Tavā Stāstā?

Šajā ziņā man nav nekādu lielu ekspektāciju. Ir izstāstīts mans stāsts, mūsu stāsts, un ir sajūta, ka teksti ir radīti tādā veidā, ka katrs to varēs interpretēt pa savam. Līdzīgi kā ir ar Kalniem Pāri, kas ir konkrēts stāsts par kādu manas dzīves nogriezni, kas ir izstāstīts metaforās ar nosacīto cīņas lauku un kalniem. Līdzīgi ir arī ar citām dziesmām — stāsti par mani, dzīves novērojumiem, laikmeta maiņām, maiņu attieksmē pret dzīvi. Par to arī albums. Ir pāris stāsti par reāliem personāžiem un viņu dzīvi. Tas nav atklāti. Pēdējā dzīves nogrieznī ir gana daudz gadījies novērot citu dzīves, lietas, kas ar cilvēkiem notikušas, un tas ir iedvesmojis radīt mūsu interpretāciju.

— Atskaitot Emīliju, kas tomēr ir nedaudz savādāk, kurš no pārējiem stāstiem ir tas, ko visvairāk vēlējies izstāstīt?

Man tagad sanāks atkārtoties, jo tieši šo pašu jautājumu man nesen jau uzdeva kādā intervijā! Tas ir kā vecākiem pajautāt, kurš ir tavs mīļākais bērns. To tā nevar izdalīt. Katrs stāsts ir ar savu emociju, atmiņu, nozīmīgumu. Tajā ir kas tāds, ko gribas pateikt, tāpēc katrs ir īpašs, un es nevarēšu atbildēt. Tajā brīdī, kad skaņdarbs dzimst, attiecīgais teksts manā iekšējā hierarhijā ir pats nozīmīgākais un aktuālākais. Nav tā, ka domāju, ka šo rakstīšu mazliet sliktāk par iepriekšējo, jo to es gribēju mazliet vairāk. Radīšanas skaistums ir tajā, ka es nedomāju par kaut kādām konsekvencēm vai vērtībām attiecīgajā brīdī. Lai uzrakstītu vienu labu dziesmu, ir jāuzraksta virkne ar vidējām vai sliktām dziesmām. Nav jau tā, ka speciāli tiktu rakstīts kaut kas slikts, vienkārši — tu strādā, strādā, līdz vienā mirklī saproti, ka vari labāk un interesantāk. Tajā brīdī, kad skaņdarbs tiek radīts, vienmēr tiek ieguldīts maksimums, vienkārši pēc tam, kad viss sāk iegūt kaut kādu aptaustāmu formu varam izvērtēt, ka Kalniem Pāri, piemēram, ir labāks par attiecīgo gabalu. Te mēs nonākam pie tā, kā tiek likts kopā albums — visas dziesmas jau neiztur atlases sietu, jo citas vienkārši ir iederīgākas... Vispār es tagad varu atbildēt uz tavu jautājumu! Mīļākās man ir tās, kas iekļuva albumā, tieši tās visvairāk vēlējos izstāstīt.

— Es tieši pirms šīs intervijas paskatījos, ko mēs runājām 2011. gada jūlijā pēc jūsu pirmā atgriešanās koncerta Summer Sound, un toreiz minēji, ka divas trešdaļas albuma materiāla jau ir gatavas un ir plāns to izdot 2012. gada sākumā. Kas notika ar to materiālu?

Teiksim tā — no tām divām trešdaļām divas trešdaļas iekļuva albumā. Viena trešdaļa ir Kalniem Pāri un Emīlija, kas palika tādas, kādas bija. Otra trešdaļa tika pāraranžētas un pārtaisītas pilnīgi citādas. Mēs tās uztaisījām tādas, kā pašlaik jūtamies, kādi esam cilvēki, kā arī skatoties, kādi instrumenti mums ir pieejami. Savukārt vēl vienu trešdaļu mēs izmetām miskastē. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktas kompozīcijas, bet gan tāpēc, jo mēs nespēlējam MC Hammer dziesmas. Protams, es pārspīlēju, tas ir tāds margināls piemērs, bet tomēr. Tās nebija sliktas dziesmas, taču ne šim sastāvam vai grupai.

— Toreiz pats teici, ka iepriekšējais materiāls ir tāda kā antoloģija 2010 — 2011. Kā izskatās pašlaik, varbūt pēc gadiem varēsim sagaidīt The Sound Poets antoloģiju 2010 — 2020, piemēram, kurā būs dzirdamas arī visas b-puses?

The Sound Poets b-puses varbūt kādreiz arī iznāks. Man ik pa laikam patīk iet paskriet, tā ir tāda laba meditācija, un vienā no pēdējām šādām skriešanas reizēm es uzliku austiņās mapi „Materiāls diskam”. Oj, tur ir daudz visādas interesantas idejas un dziesmas. Kaut kas varētu būt kā b-puses, daļa dziesmas varētu būt kā materiāls grupai, ko attīstīt tālāk. Tāpat ir materiāls sirma vecuma solokarjerai vai arī kaut kas tāds, ko iedot citām grupām, jo neko tādu mēs noteikti nekad nespēlēsim. Bet kopumā jāsaka, ka ceru, ka mēs būsim gana ražīgi, lai nevajadzētu darboties ar b-pusēm, un ar zināmu regularitāti mums būtu a-puses, ko izdot. Principā jau uzstādījums ir viens — lai mums būtu, ko pateikt. Jo ja ir, ko pateikt, arī albums sanāk.

— Vai, pieķeroties vecākam materiālam, nav grūti no jauna noķert to sajūtu un mēģināt tālāk aranžēt iepriekš radītās idejas?

Ar to veco materiālu ir tā, ka man nevajadzēja to pāraranžēt. Es džekiem godīgi pateicu — ja mēs izdarām to visi kopā, tad ir, ja jūs gribat, lai es to viens paveicu, tad nav. Es nevaru vēlreiz pāraranžēt kaut ko, ko jau reiz esmu izdomājis un atzinis par labu esam. Un notika tas, uz ko es cerēju — mēs kopā radījām un pāraranžējām tās dziesmas. Tāpēc nebija grūti, jo tās nāca dabiski. Tādā formā, kā mēs tās patlaban gribam spēlēt. Kā personības un mūziķi.

— Tad šis kopumā ir vairāk kā grupas albums, nevis tavi darbi, kas ieskaņoti kopīgiem spēkiem?

To jau diskā varēs redzēt. Izņemot Kalniem Pāri un Emīliju, visām pārējām dziesmām mūzikas autors ir The Sound Poets. Ir muzikālais materiāls, kurā es varbūt esmu atnācis ar ideju, taču ir arī vairākas dziesmas, kas tapušas mums ar Normundu kopīgi spēlējot. Tāpat ir arī vairākas dziesmas, kas radās radošajā nometnē visiem kaut ko spēlējot, līdz kāds ievēroja — re, te ir materiāls. Ja teksti joprojām ir mans materiāls, tad muzikāli gan tā vairs nav — tas ir grupas albums.

— Klausoties ierakstu, likās, ka jau zināmos singlus esat ierakstījuši vēlreiz.

Nē, viss ir palicis pa vecam, vien māsteringā šis tas noteikti ir pamainīts, kā rezultātā nianses izklausās citādi. Mēs pārveidojām Dancing With Sin, kas nu ir Kad No Sevis Vairs Nav Bail, kā arī Entertainer, kas šobrīd saucas Izrāde. Viss pārējais materiāls ir ierakstīts tikai vienu reizi.

— Izrāde, manuprāt, ir tas gabals, kas vislabāk sasaista Sound Poetry un Tavs Stāsts materiālus. To klausoties, uzreiz atmiņā atausa skaņdarbs Body Selling.

Njā, Body Selling bija dziesma, kas atradās nedaudz ārpus Sound Poetry albuma konteksta. Ja tā būtu nedaudz mazāk depresīva, mēs to noteikti varētu pāraranžēt un spēlēt arī tagad, jo man tā ļoti patīk!

Ja to rakstītu tagad, to noteikti sacerētu pāris toņus zemāk, bet tādas kļūdas jaunības maksimālismam piedienas, tam ir jāiziet cauri. Šobrīd rakstot dziesmas, es paturu prātā arī racionālo aspektu — uzrakstīt skaņdarbu tādā tonalitātē, lai to normāli varu nodziedāt, lai nav jāmokās. Kad piesēdies pie klavierēm, parasti jau nedomā, kādā tonalitātē sacerēt dziesmu — tu vienkārši spēlē kaut ko, pēkšņi uzķer meldiņu, un re, ir gatava dziesma. Tagad ir jau iestājies zināms briedums, kā rezultātā daži faktori tiek ņemti vērā, tostarp — tonalitātes, instrumenta diapazons utt. Es nevaru tagad, piemēram, Undīnei prasīt, lai viņa spēlē kaut ko ļoti specifisku, ja tas fiziski uz čella nav izdarāms. Un tas pats notiek arī ar balsi, arī tā ir instruments.

— Es atceros, ka tas bija viens no tiem gabaliem, kas koncertos visvairāk atšķīrās no studijas veikuma, taču tāpat vienmēr bija bomba dzīvajā.

Zini, īstenībā paldies par ideju, varbūt tomēr derētu padomāt un to iekļaut vasaras festivālu programmā šogad. Būtu interesanti to sagatavot, lai varētu kādā festiņā nobliezt, arī pašiem būtu kaut kāds pārsteiguma moments. Viens ir atstrādāt konkrētu programmu, bet tur vajag arī atstāt vietu kādai dziesmai X, lai arī pašiem ir kāds pārsteiguma moments.

— Ko tad gatavosiet kā festivālu programmu?

Daļu materiāla no jaunā albuma, ir arī pamatotas aizdomas, ka būs dziesmas, kas pagaidām vēl nav nevienā albumā. Emocijas, kas ir izdzīvotas un darbs, kas ir ieguldīts, ir jau atnākušas atpakaļ, un ir tapis jauns materiāls. Tāpat arī paņemsim kādus enerģiskākos vecā albuma gabalus.

— Tātad visiem tiem, kas gaidīs Poet vai Pearl Tears, nebūs jāiet mājās ar vilšanos?

Par Pearl Tears... Varbūt jā, varbūt nē, bet jaunajā aranžējumā tas vairs īsti nav festivālu gabals. Iemesls, kāpēc mēs nespēlēsim disku no A-Z ir tāds, ka šis nav tipisks festivālu disks. Gribētos domāt, ka tas ir salīdzinoši nopietns albums. Tāds, pie kura ir jāapsēžas, jāieklausās, jāpadomā. Līdz ar to, ja mēs negribam taisīt festivālu pašnāvību, kur cilvēkiem jau pēc ceturtās dziesmas nāk miegs, ir nedaudz jāpaspēlē gabali, kas nav diskā. Lai rastos festivālu sajūta, jo tāpēc jau festivāls ir festivāls, ka cilvēkiem gribās kaut ko enerģiskāku.

— Vai tiešām pēc pagājušā gada panākumiem pieļauj iespēju, ka cilvēkiem varētu būt garlaicīgi jūsu koncertā?

Nu ne jau garlaicīgi, bet ir tā, ka reizēm koncertā kāda grupa ir superīga, bet festivālā viņus klausīties ir garlaicīgi. Es īsti nezinu, kā to noraksturot, bet fizioloģiski anatomiski cilvēkam festivālos vajag kaut ko aktīvāku. Teiksim Bon Iver — super grupa, super mūziķi, bet es pieļauju, ka festivālā, personīgi es, pēc trešās dziesmas sāktu lūkoties kas notiek uz citām skatuvēm. Protams, ir gadījumi kā Demiens Raiss, bet tas ir citādi. Savukārt tad, ja uz skatuves atrodas septiņi mūziķi, kas spēlē mierīgu mūziku, festivālā tas ir ļoti riskanti. Tur vajadzētu Fredija Merkūrija un Džeka Vaita sakrustotu harizmu un Pink Floyd cienīgas melodijas. Tas ir mērķis, uz ko ejam, bet pagaidām mēs saprotam, ka vēl ne tuvu neesam tur.

— Un kā ir ar festivāliem, kur spēlēsiet un cik daudz spēlēsiet?

Noteikti spēlēsim Igaunijā un Lietuvā, bet nu ir jāuzgaida, kamēr festivāli izziņos savas programmas, lai varētu ko vairāk teikt. Vienīgais, ko varu atklāt — ir veselīga ambīcija nespēlēt uz pašām mazākajām skatuvēm.

— Te mēs atkal nonākam pie tā, ko tajā iepriekšējā intervijā izrunājām — veselīgajām ambīcijām kāpt uz augšu un spēlēt uz lielākām skatuvēm. Ja ne pagājušajā gadā, tad šogad jums noteikti tādu iespēju kāds dos, manuprāt.

Nu, Summer Sound mums jau bija paaugstinājums, spēlējām uz otrās lielākās skatuves. Sākotnēji mums piedāvāja pašu galveno skatuvi, taču teicām „nē”, vēl nejutāmies tam gatavi.

— Un kā ar kādu lielkoncertu? Izdodot albumu, tāds tomēr piedienas.

Piedienas. Būs, bet ne pavasarī, teikšu tā.

— Kādēļ šāda izvēle?

Lai nesasteigtu. Mēs runājām un filozofējām par to, ko un kā lai darām un izlēmām, ka šāds risinājums būtu labāks. Ja mēs gribam būt tajā līmenī, kuru esam nosprauduši, tad drusciņ vēl mājasdarbs jāpapilda. Tas bija viens iemesls, bet otrs ir tāds, ka pavasaris sanāks vienā lielā steigā. Albuma izdošana ievilkās, un tam ir dažādi iemesli. It kā pats albums bija gatavs jau janvārī, taču ražošanas un saskaņošanas procesi, kā arī veids, kādā vēlējāmies prezentēt, to visu pagarināja par trim mēnešiem. Tamdēļ izlēmām, ka nav ko stresot un visu sasteigt — koncerts tāpat nekur nepazudīs.

— Vai pēc aizvadītās vasaras jūtat, ka esat kļuvuši ievērojami populārāki, un nu jau esat nevis tie, kas uz kādu citu grupu skatās, bet gan tie, uz kuriem citi skatās un pēta, ko un kā darīsiet?

Kas ir tā latiņa, lai novērtētu, ka esi atpazīstamāks? Ar radio ēteru esam bijuši uz “tu” jau no laika gala. Savukārt, nekādi baigie koncertu piedāvājumi mums nenāk, jo mēs nespēlējam tipisku ballīšu mūziku, un līdz ar to mūs ir grūtāk kaut kur ielikt iekšā. Spriežot pēc sociālajiem medijiem, kaut kādu solīti uz priekšu laikam esam paspēruši un esam atpazīstamāki, taču teikšu, ka tāds reāls rādītājs uz tavu jautājumu, vai esam kļuvuši atpazīstamāki, būs disku noiets un koncertu apmeklētāju skaits.

— Ko plānojat izdot kā nākamo singlu?

Pagaidām neplānojam neko. Redzēs, kā Tavs Stāsts aizvirzīsies pa savu dzīves ceļu. Piemēram, kad mēs grasījāmies ņemt ārā Kalniem Pāri no rotācijas 2012. gada pašā sākumā, mums teica, lai piebremzējam, jo visam tikai tad vajadzētu sākties, un mums par laimi tā arī tas notika. Tieši tāpēc mēs neforsēsim, skatīsimies, kas notiks, un kad pienāks attiecīgais brīdis, tad arī domāsim. Pāris idejas ir.

— Iepriekš jau ieminējies par jauno materiālu, un es nevaru nepajautāt — tajā būs kādas ievērojamas izmaiņas?

Pagaidām materiāls vēl ir pārāk zaļš, lai varētu spriest par kādām konkrētām izmaiņām. Tās ir vienkārši skices, formas, kaut kas, ar ko esam paeksperimentējuši, bet tas arī viss. Pagaidām nekas radikāls nav, bet tad, kad būs kaut kas vairāk radīts, varēsim spriest precīzāk. Šobrīd galvenais ir piefiksēt idejas

— Atgriežoties pie pagājušās vasaras notikumiem, nevaru nepajautāt, kā sākās sadarbība ar Prāta Vētru. Kā tikāt pie šādas iespējas?

Prāta Vētra izsludināja koncerttūri, un nedaudz vēlāk Kasparam Rogam bija intervija, kurā viņš teica, ka grupa vēl nav izlēmusi, kas būs iesildītāji. Zaļā gaisma! Pāris dienas sadūšojos, un tad ņēmu un zvanīju Renāram. Mēs jau iepriekš mazlietiņ bijām pazīstami, korekti aprunājāmies, un teicu, ka man viņam ir viens jautājums, uz ko es saņēmu atbildi, ka viņš jau nojaušot, kāpēc es zvanu. Godīgi paprasīju — kad veidosiet sarakstu ar grupām, kas varētu jūs iesildīt, vai arī mēs būtu cienīgi atrasties šajā sarakstā. Viņš teica, ka jā, par to jau viņi bija domājuši, un mēs atrodamies tajā sarakstā. Ka aprunāsies ar pārējiem grupas puišiem un pados ziņu. Pēc nedēļas atskanēja zvans, ar aicinājumu kopīgi apceļot Latviju.

— Kā bija uzstāties tik lielas auditorijas priekšā?

Baigi labi, ko lai citu saka! Katram cilvēkam ir kāds sapnis, ko viņš grib sasniegt dzīvē, tā ideālā dzīve, līdz kurai gribētos nonākt. Mans sapnis ir būt mūziķim, tas ir iemesls, kāpēc es strādāju, un kas mani motivē. Šie koncerti bija fantastiska iespēja iekāpt tajā sapnī, apskatīties, kā tas ir, un kas svarīgākais — man bija iespēja pārliecināties, vai tas tiešām ir tas, ko es gribu. Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki galvā kaut ko izdomā, piemēram, es gribu būt lidmašīnas pilots, taču pēc visām skolām, pārbaudījumiem un eksāmeniem ieejot tajā kabīnē kļūst skaidrs, ka tas viņu patiesībā biedē un nesaista. Un tad ir tāda milzīga vilšanās, jo tik ilgi esi gājis uz savu sapni, taču šobrīd atrodies kraujas malā, jo iepriekš nebija iespējas to izmēģināt. Tas ir šīs vasaras mega ieguvums — mēs strādājām un sapratām, ka tas ir tas, ko vēlamies. No šīs lielās sapņu kūkas varējām nogaršot lielu gabalu un saprast, ka tā ir īstā manta!

Tas tā, no filozofiskās puses, bet tīri tehniski sākumā bija bailes — kā būs iziet nevis 500, bet gan 10000 cilvēku priekšā. Pirmajā koncertā Jelgavā aptuveni tik cilvēki arī bija, un pirms tam bija tāds patīkams skudriņu satraukums, kas jau ar pirmajiem akordiem pazuda. Bijām strādājuši un gatavojušies tik daudz, ka nebija nekādu baiļu. Bija lieliskas sajūtas, cilvēki bija atsaucīgi, un par to jāsaka liels paldies. Arī Prāta Vētras komandai, turklāt ne tikai puišiem, bet arī menedžeriem un tehniskajam personālam. Visi pienāca klāt, paslavēja, aprunājās un tad sajutāmies gaidīti un vēlami tajā saimē. Un tādā vidē ir grūti kaut kam neizdoties. Bija ļoti, ļoti labi!

— Laikam tas arī jānovēl — kad mēs runāsim pirms nākamā albuma izdošanas, lai jūs gatavotos ja ne lielai stadionu tūrei, tad vismaz Latvijas līmenim palielu zāļu šoviem gan!

Tā būs, ko lai saka. Tā būs!