Mirza Ramičs no Arms And Sleepers: man vienmēr ir prieks atgriezties Latvijā

Marta un aprīļa mijā vietējie koncertu organizatori no SKYR Fon Stricka Villā bija noorganizējuši divu koncertvakaru sēriju, otrajā no kuriem vakara galvenais mākslinieks bija Latvijā pieprasītais projekts Arms And Sleepers. Neilgu brīdi pirms koncerta sākuma Intro bija iespēja arī aprunāties ar šī projekta vienīgo tūrejošo dalībnieku Mirzu Ramiču.

— Tā kā šis nav tavs pirmais koncerts Latvijā, sākšu ar jautājumu — kas ir tas, kas tev liek šeit atgreizties?

— Viss sākās ar Mika [Magones, SKYR vadītāja -aut.] uzaicinājumu uzstāties šeit 2011. gadā. Tas bija ļoti jauks koncerts ar lielisku atsaucību no klausītājiem, tāpēc katru gadu vai divus mēs viens ar otru sazināmies un mēģinām noorganizēt koncertu šeit, jo mēs zinām, ka šeit ir cilvēki, kuri to vēlas redzēt un man ir prieks šeit atgriezties.

— Tā kā tu vairākas reizes esi uzstājies Lavijas publikai, un vienlaikus arī daudzās citās valstīs, vai tu vari salīdzināt Lavijas klausītājus ar citiem? Vai kaut kas īpaši izceļas?

— Ja godīgi, es parasti neredzu atšķirību starp dažādām publikām. Es vienkārši nepievēršu tam uzmanību. Kad ierodos lidostā vai stacijā, vai viesnīcā, protams, ir atšķirības, bet, kad es kāpju uz skatuves, viss, vairāk vai mazāk, ir vienāds. Un es to nedomāju sliktā veidā, vienkārši, galu galā, tas ir koncerts, ko esmu ieradies sniegt.

— Tātad tas, kā cilvēki reaģē uz tavu mūziku, vairāk vai mazāk, ir vienādi, neatkarīgi no vietas, kur atrodies?

— Protams, var saskatīt virspusējas artširības, piemēram, starp Ziemeļu un Dienvidu valstīm, bet man ir bijuši koncerti Itālijā, kas man atgādina koncertus Rīgā, un tās ir ļoti atšķirīgas valstis. Tā kā tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, bet es cenšos nekad netiesāt publiku pēc tā, cik skaļa vai klusa tā ir, jo klusāka publika ne vienmēr ir slikta publika — cilvēki mūziku mēdz uztvert dažādi. Es vairāk vados pēc tā, kādas atsauksmes saņemu pēc koncerta, kad aprunājos ar klausītājiem [kā vēlāk izrādījās, visi viņa koncerti noslēdzas ar nelielu jautājumu un atbilžu sesiju -aut.], nekā pēc tā, kas notiek uzstāšanās laikā. Uzstāšanās laikā klausītāji var darīt ko vēlas — es nevaru noteikt to, vai viņiem būtu jādejo vai jāapsēžas. Lai ko viņi izvēlētos darīt, mani tas apmierina.

— Mūziķiem braucot tūrēs, dienas parasti tiek pavadītas ceļā starp dažādām pilsētām un reti kad sanāk kādā pilsētā pavadīt ilgāku laiku, bet zinu, ka tu Rīgā ieradies jau dienu iepriekš. Ko tu parasti iesāc, kad pagadās kāda brīva diena kā tagad — vienkārši atpūties vai arī izliecies par tūristu un dodies apskatīt interesantas vietas?

— Tas, droši vien, ir atkarīgs no tā vai esmu šajā pilsētā esmu bijis iepriekš. Rīgu iepriekš jau bija sanācis nedaudz apskatīt, un vakar biju ļoti noguris, tāpēc vienkārši atpūtos, vienīgi vakarā atnācu šeit uz Jaakko Eino Kalevi koncertu. Tikmēr šodien pārsvarā strādāju. Man jāatzīst, ka lielāko daļu laika tas, diemžēl, ir darbs vai vienkārši atpūta, jo, galu galā, man ir jāatpūšas lai es būtu spējīgs uzstāties cilvēkiem, kas par to ir samaksājuši, bet, dažreiz, kad man ir brīva diena un rodas iespēja apskatīt kādu vietu, kur es neesmu pabijis, es cenšos to izmantot, vismaz uz pāris stundām.

— Kura no šajā tūrē apciemotajām vietām tev līdz šim ir patikusi vislabāk?

— Pēdējā albuma tūre ir norisinājusies jau divus gadus, kas ir ilgs laiks, tāpēc man ir bijis koncertu daudzās dažādās vietās, dažreiz arī visai dīvainās, bet viens no maniem pēdēja laika mīļākajiem koncertiem bija Honkongā. Koncerti tur parasti ir ļoti labi, un šajā reizē es iesildīju Toro Y Moi, tāpēc koncerts bija izpārdots, bet publikai ļoti patika arī mana mūzika, tā kā tā bija ļoti jauka pieredze.

— Arms And Sleepers ir duets, bet tūrē tu dodies viens pats. Kāpēc tā?

— Mans grupas biedrs šobrīd strādā pie doktora grāda filozofijā, tāpēc viņš ir pārāk aizņemts lai brauktu tūrē. Mēs joprojām mūziku radam kopīgi, bet tūrēs es dodos viens pats.

— Meklējot vairāk informācijas par tevi, uzzināju, ka arī tev pašam ir veiksmīga karjera gan akadēmiskajā jomā, gan citās, ar mūziku nesaistītās, profesionālajās jomās. Cik grūti ir to visu apvienot?

— Jā, tas ir diezgan grūti. Es pavadīju divus gadus mācoties maģistra grādam politikas zinātnē, kas izmaksāja visai daudz, un es šobrīd īsti nenodarbojos ne ar ko saistītu. Ik pa laikam cenšos uzsākt nelielus projektus dažādās ar mūziku nesaistītās jomās, bet pēdējos pāris gadus mūzika man pārsvarā ir bijusi pilna laika darbs. Šobrīd nodarbojos tikai ar mūziku, bet domāju, ka drīzumā meklēšu arī darbu kādā citā jomā, jo es palieku vecāks un tūrēšana kļūst arvien grūtāka.

— Vai tava pieredze kā mūziķim tev palīdz darbojoties citās jomās un otrādi?

— Jā, man tā šķiet, jo es mūzikā daru visu pats. Ne tikai veidoju mūziku un izpildu to dzīvājā, bet rūpējos arī par visu biznesa pusi — nodarbojos ar grāmatvedību, līgumiem un tirdzniecību internetā, tā kā ir daudz lietu, kas savstarpēji pārklājas.

— Runājot par mūzikas biznesa pusi, jūs nesen sākāt izmantot Kickstarter, lai finansētu jaunu ierakstu izdošanu. Vai tev par to ir palicis tikai pozitīvs iespaids, vai arī redzi kādas nepilnības?

— Pilnīgi noteikti pozitīvs, jo sasniedzām savu mērķi. Mēs nolēmām to izmantot, lai būtu spējīgi izdot vairāk jaunas mūzikas.Nav gan arī tā, ka mēs būtu beiguši savu karjeru, ja šo mēŗķi nesasniegtu, bet tas nozīmētu, ka šī mūzika tiktu izdota krietni vēlāk. Pateicoties Kickstarter, mums izdevās to izdot uzreiz. Mēs parasti vēršamies pēc palīdzības pie saviem klausītājiem — ja viņi vēlas mums palīdzēt, tas ir lieliski, ja ne — arī tas ir ok. Par laimi, klausītāji nolēma mums palīdzēt un mums izdevās savākt vairāk nekā 13 000 dolāru jaunas mūzikas izdošanai, tāpēc šī bija ļoti pozitīva pieredze.

— Vai tev šķiet, ka nākotnē arī arvien vairāk plaši pazīstamu mūziķu sāks izmantot šādu modeli vai tas tomēr paliks vairāk kā rīks neatkarīgiem mūziķiem?

— De La Soul nesen savāca pusmiljonu dolāru sava albumu izdošanai caur Kickstarter, bet šķiet, ka slavenāki mākslinieki vienmēr var paļauties uz koncertiem, varbūt arī uz albumu pārdošanu, lai nodrošinātu ienākumus un vajadzīgos resursus. Mazāk pazīstamiem māksliniekiem tas viss ir krietni neparedzamāk. Dažreiz koncerti ir pārpildīti, bet, ja tā nenotiek, tas, protams, ietekmē, jo mākslinieks saņem mazāk naudas no tā. Tikmēr slaveniem māksliniekiem par to nav jāuztraucas, jo uz koncertu vienmēr atnāks daudz cilvēku. Tāpēc šāds modelis var palīdzēt nodrošināt finansējumu jaunām idejām, pie tam, neskaitot naudu, tas ir arī lielisks veids kā komunicēt ar savu auditoriju.

— Vai bija kāds Kickstarter ziedotājs, kura izcelsmes valsts jūs pārsteidza?

— Jā, tā ir noticis ne tikai ar Kickstarter, bet arī ar pasūtījumiem mūsu mājaslapā. Ir bijuši daži cilvēki no Indijas vai Dienvidāfrikas. Kāds paziņa reiz man stāstīja, ka esot gājis pa ielu Zimbabvē un garām pabraukusi automašīna, no kuras skanējusi mūsu mūzika. Tāpat biju pārsteigts uzzināt, ka mums ir visai daudz fanu Irānā. Tur ir visai dzīvīga elektroniskās mūzikas scēna, lai gan Rietumu māksliniekiem doties uz Irānu uzstāties, protams, ir ļoti sarežģīti, tāpat viņiem ir apgrūtinātas iespējas nopirkt mūziku internetā, jo šajā valstī nav pieejams PayPal un citi tamlīdzīgi servisi. Kāds mūsu fans no Irānas reiz pasūtīja plati ar piegādi uz Turciju, saņēma to tur un devās atpakaļ uz Irānu. Kad ielūkojos mūsu Facebook lapas statistikas datos, Teherāna parasti ir augšgalā starp pilsētām, no kurām tā tiek apmeklēta. Mēs mēģinājam noorganizēt tur koncertu, bet tas ir ļoti sarežģits process. Jācer, ka kādreiz mums tas beidzot idosies.

— Jūsu pēdējais albums ir visai atšķirīgs no agrākā Arms And Sleepers materiāla, un pagājušajā gadā izdotais EP atkal ir solis citā virzienā. Vai jums ir svarīgi nepārtraukti mainīt savu skanējumu?

— Es neteiktu, ka mums tas ir svarīgi, tā vienkārši notiek. Ja mēs nolemtu, ka katram albumam ir jāsakan kādā noteiktā veidā, mēs nebūtu godīgi kā mūziķi — tas nozīmētu, ka mēs kaut ko darām tikai tāpēc, ka mums liekas, ka to vajadzētu darīt. Kā jau visi, arī mēs laika gaitā izmaināmies kā cilvēki un izmainās arī mūsu mūzikas gaume — vienubrīd mēs klausāmies popmūziku, kādā citā brīdī mēs klausāmies noise. Tāpēc tas nav apzināti, tas vienkārši ir tas, kā katrā noteiktajā brīdī jūtamies. Pie tam mums nepatīk atkārtot vienu un to pašu lietu atkal un atkal, jo tas ātri vien sāk mūs garlaikot.

— Tā kā pieminēji, ka mūzika, ko klausies pastāvīgi mainās, varbūt vari pastāstīt ko klausies un no kā ietekmējies šobrīd?

— Pēdējā laikā klausos daudz hiphopa, piemēram, Atmosphere, Sage Francis un ierakstu kompānijas Anticon pārstāvētos māksliniekus. Tāpat arī daudz klausos astoņdesmito gadu popmūziku, piemēram Anitu Beikeri (Anita Baker), kura it kā skan ļoti banāli, bet man patīk producēšanas stils un tas, kā šī mūzika ir komponēta.

— Kopš jūsu pēdējā albuma ir pagājuši jau gandrīz divi gadi, un lielāko daļu šī laika esi pavadījis tūrē, tāpēc vēlejos jautāt, kādi ir Arms and Sleepers tuvākās nākotnes plāni?

— Drīzumā plānojam izlaist EP, kas bija pēdējais no ierakstiem, kuram savācām finansējumu caur Kickstarter, un es ceru, ka šoruden vai vismaz nākamā gada ziemā izlaidīsim arī jaunu albumu. Tas gan ir atkarīgs no tā, kāda būs šī vasara, jo mēs abi esam ļoti aizņemti cilvēki. Dažreiz albumu var pabeigt ļoti ātri, bet dažreiz, kad idejas nenāk pie tevis, tas var aizņem mūžību, tāpēc būs liela nozīme tam, cik iedvesmoti esam jauna albuma pabeigšanai.

Foto: publicitātes foto