2016. gada maijs grupas Audience Killers dzīvē bija lieliem notikumiem pilns — vispirms grupa izdeva savu debijas albumu Floating Islands, bet pēc tam nospēlēja līdz šim lielāko koncertu klubā One One. Tagad, kad pirmās emocijas nosēdušās, aicināju trio dalībniekus Normundu Petrovu, Arlettu Supi un Edgaru Oplucānu uz garāku sarunu, lai noskaidrotu, kur tad grupa bija pazudusi, aprunātos par jauno albumu, kā arī ko vairāk uzzinātu par nesen izveidoto Trii House studiju.
— Pēdējo reizi jums runāju pirms trim gadiem, tieši pirms koncerta Nabaklab. Toreiz sāku ar jautājumu, kas jauns Audience Killers dzīvē, un man liekas, ka ar tieši to pašu varētu sākt arī šoreiz!
Edgars: Jā, Trii House studijā, kur ierakstījām savu albumu. Ilgu laiku pavadījām, to remontējot, bet nu esam šeit. Daudz sviedru un smaga darba šeit atstāts, bet ir liels lepnums par paveikto!
N: Kā jau visi zina, albuma ieraksti ir ļoti, ļoti dārgi, turklāt ar katru nākamo disku izmaksas tikai pieaug un pieaug. Mērķis bija uztaisīt studiju, lai varētu darboties ilgtermiņā.
E: Tas bija vajadzīgs, lai attīstītos. Ne tikai savā mūzikā, bet vispār. Turklāt, zini kā — ir taču daudz jautrāk ne tikai ierakstīt albumu, bet gan to paveikt savā studijā, ko paši esam uzbūvējuši!
N: Vēl jau arī jāpiemin, ka iepriekš mēs mēģinājām VG Studio, kur Edža arī strādā, un visu laiku pat par mēģinājumiem bija jāmaksā, kas mēnesī veido ļoti lielu summu.
Arletta: Vēl jau arī citas neērtības, visu laiku jākrāmē sava aparatūra gan pirms, gan pēc mēģinājumiem, nekad nevari justies kā savā vietā.
N: Te toties viss paliek, vari justies perfekti.
E: Mums jau tas mēģinājumu process arī ir gana sarežģīts, jo Arlettai ir trīs sintezatori, Normim divi un ģitāra, tāpat ir arī vokālie procesori, ausu monitoru sistēmas un citas iekārtas, kas ikdienas manipulācijas padara gana sarežģītas.
N: Esi jau noguris, pirms sāc spēlēt — stundu krāmējies, 15 minūtes mēģini un tad atkal krāmējies nost. [smejas]
E: Kopsummā jāsaka, ka bija ļoti daudz faktoru, lai būvētu studiju. Ideja varbūt arī ir nedaudz traka, bet viennozīmīgi pareizā.
— Kā ar tik daudz un dažādām ierīcēm spēlējat koncertus? Piemēram, braucot uz festivāliem, to visu tiešām arī ņemat līdzi?
N: Ja neesi ļoti liela grupa, nākas kaut ko upurēt — vai nu sintezatorus saslēgt citādi, vai kaut ko izpildīt akustiski, kas mums ļoti nepatīk.
E: Loģiski, ka attiecīgiem tehniskajiem risinājumiem jābūt arī attiecīgajai komandai un cilvēkiem, kas palīdz. Mums jau vairs nav variantu bez tādiem cilvēkiem iztikt, jo bez sava skaņotāja vairs īsti uzspēlēt nevaram — vietējiem darbiniekiem mūs skaņot varētu būt gana sāpīgs uzdevums. Tāpat arī tehniskais cilvēks ir gandrīz vai prasība.
— Pavisam nesen nospēlējāt albuma prezentācijas koncertu One One. Kā pašiem šis pasākums patika, vai viss izdevās tā, kā cerējāt un gribējāt?
N: Pirms tam nebijām spēlējuši nenormāli ilgi, tāpēc bija milzīgs stress. Par laimi, apkārt bija visi draugi, varējām pirms tam parunāt, un satraukums sāka pazust. Protams, ir liels gandarījums par to visu.
A: Mums reāli gadu bija milzīgs saspringums — par plati un disku, tad vēl atrādīt to visu dzīvajā... Tas ir kaut kas mega mums, par ko pamatīgi iespringām!
E: Par sajūtām runājot, tajā mirklī, kad uzkāpām uz skatuves, viss satraukums uzreiz pazuda, atgriezās vecās sajūtas un nešķita, ka pauze būtu bijusi tik ilga.
N: Vēl jau arī jāatzīmē viss apkārtējais, projekcijas un pārējās lietas, kas bija sagatavotas, kā rezultātā arī mums uzreiz bija vieglāk strādāt.
— Vai lielā pauze bija apzināta, gatavojoties šim koncertam, jeb tā vienkārši sanāca?
N: Man šķiet, ka vienkārši bija tas periods, kad tam visam bija jānobriest.
A: Arī fiziski jau nebija, kad visu paspēt, jo bija jābūvē studija.
— Vai nešķiet, ka pauze bija tik gara, ka cilvēki par jums bija paspējuši jau piemirst?
E: Noteikti bija, cilvēku atmiņa kopsummā ir īsa. Tur neko neizdarīsi, mēs pietiekami ilgi bijām prom no visu acīm, bet iekšēji jau nekas neapstājās.
A: Tajā klusuma periodā notika lielākais darbs, jo tad gan cēlām studiju, gan rakstījām un ierakstījām dziesmas. Tā teikt, izdarījām visu, lai tagad to varētu atrādīt klausītājiem.
E: Tā kā mēs ne uz brīdi neesam apstājušies. Jā, bija kāda tukšāka nedēļa, taču visu laiku kaut ko paralēli strādājām.
— Floating Islands izdevāt ne tikai CD formātā, bet arī vinilā, tam klāt sagatavojāt arī īpašus maisiņus. Diemžēl nav jau tā, ka Latvijā šādām lieām būtu milzīgs tirgus, tās visas maksā, bet tāpat tās izdarījāt. Kāpēc?
A: Tam vienkārši bija jānotiek. Ja visu uztver nopietni, ir jābūt kādam pamatīgam punktam, un šis mums ir tas punkts — viss kopā, vinils, studija, koncerts.
A: Mēs to nemaz nezinājām! Tas bija megaforšs pārsteigums no mūsu menedžmenta puses.
N: Ja godīgi, rakstot albumu, neko nezinājām par to, kā viss izskatīties vizuāli.
E: Tas jau normāli, ja gribi kārtīgi strādāt un darboties, tad par tādām lietām tajā mirklī nav jādomā. Ir vajadzīga komanda, jo ir grūti, ja grupa ir paši gan mūziķi un menedžeri. Mums ir paveicies ar šādu cilvēku.
N: Ja pats vari lemt, kā viss būs, tad viss arī ir savādāk! Te darbs bija mums visiem, jo nebija daudz cilvēku, kas būtu saistīti ar ierakstu. Protams, bija tādi, kas palīdzēja kaut ko iespēlēt, bet teikšana par gala produktu bija mums pašiem. Šeit laikam redzams, kā skanam, ja muzikāli neviens neiejaucas mūsu radošajās izpausmēs.
A: Normim šī bija debija, jo viņš ir albuma producents. Cerams, ka arī šajā ziņā viss ies uz priekšu un viņš turpinās producēt. Bet ieguldījuma ziņā albuma tapšanā mums visiem ir mega izaugsme, jo tā ir tava studija, tava telpa, un uz citiem vairs atsaukties nevar. Tagad par visu atbildam paši.
N: Protams, vienmēr, kad kaut ko ieraksti, vēlāk rodas sajūta, ka daudzas lietas varēji izdarīt labāk. Ir jāsaprot realitāte — ieliekot tik lielus līdzekļus studijā, kaut kur citur ir jāietaupa. Nevaram, piemēram, Maksu Mārtinu piesaistīt vai kādu izcilu producentu. Tas ir jāupurē, bet ar rezultātu esam apmierināti.
E: Budžets ir budžets. To naudu, ko varējām ielikt producentā un lielākā komandā, mēs ielikām studijā. Un varbūt ar nākošo albumu jau mēs varēsim lielo komandu aicināt šurp.
N: Tas bija sāpīgi, jo katru dienu bija sajūta, ka priekšā ir pilnīgs bezdibenis, ko nevar pārvarēt. Tas ir pats grūtākais, pašam savu albumu producēt, jo nav tā skata no malas, neviens nepasaka, ko un kā varbūt vajadzētu pamainīt.
A: Mēs visi šeit sēdējām no rīta līdz vakaram, un pēc nedēļas jau nesapratām, kas notiek, jo visu laiku atrodadāmies tajā skaņā. Tas tiešām ir grūti.
N: Mēs jau smējāmies, jāatrod kāds dzērājs no ielas, kas palīdzēs, lai būtu kāds pavisam nesaistīts viedoklis, jo paši vairs nesapratām, kā! [smejas] Brīžiem reāli vairs nesapratu — ir labi vai nav.
A: Aptuveni mēnesi beigās rakstījām katru dienu, bez atpūtas. Ja vēl paralēli ir darbs, pēc kā jānāk šurp, sanāk riktīgs hārdkors!
A: Tieši tā arī bija! Pienāk dedlains, klausamies visu pēc kārtas, un visi saka savu viedokli, vai kaut kas pēdējā brīdī jāpiekoriģē, jeb arī šo var nodot. Un tā visu albumu! [smejas]
E: Izvēles jau nebija, bet vispār dedlaini ir ļoti laba lieta, citādi mēs vel gadu varētu vilkt visu garumā, labojot vissīkākās nianses. Mēs esam muzikāli pedanti, un mums patīk, ka viss perfekti.
A: Labāk kaut ko pabeigt un virzīties tālāk, nevis visu laiku vilkt visu līdzi.
A: Idejas jau šobrīd top.
E: Esam nolēmuši, ka šoreiz ilgi garumā nevilksim, jāstrādā pie kā jauna. Tā teikt, ja ir studija, tad nav ko tai stāvēt klusumā.
— Jūs esiet spēlējuši teju visos lielākajos Eiropas showcase festivālos. Kāda šobrīd ir sajūta, vai maz gribas tajos atgriezties?
N: Mēs par to esam daudz sprieduši. Gribas visu darīt ar mērķi, lai nav tā, ka vienkārši mēnesi braukājam apkārt pa Eiropu un kaut ko spēlējam. Jāsaplāno viss pareizi un stratēģiski, lai katra vieta kaut ko dod.
— Iepriekš ieminējāties, ka gribētu arī citiem mūziķiem ļaut izmantot šo studiju viņu darbiem. Vai ir jau konkrētas iestrādnes arī šajā jomā?
N: Mērķis šai studijai bija aicināt māksliniekus, kas mums pašiem patīk. Izveidot kultūrai patīkamu vidi, no kurienes nāk žanriski diezgan līdzīga mūzika.
E: Bet cilvēki jau ir interesējušies. Svarīgi, ka mēs te ierakstījām savu albumu, lai parādītu, kā šī vieta var skanēt, un kas te var sanākt.
— Kad noslēdzu iepriekšējo interviju, jautāju, kur vēlaties būt pēc gada vai diviem, uz ko saņēmu atbildi — tur, kur mūsu domas mūs aizvedīs. Kā šodien atbildēsiet uz šo pašu jautājumu?
E: Arī vizuāli un skaņas ziņā iespaidīgus koncertus.
2016. gada maijs grupas Audience Killers dzīvē bija lieliem notikumiem pilns — vispirms grupa izdeva savu debijas albumu Floating Islands, bet pēc tam nospēlēja līdz šim lielāko koncertu klubā One One. Tagad, kad pirmās emocijas nosēdušās, aicināju trio dalībniekus Normundu Petrovu, Arlettu Supi un Edgaru Oplucānu uz garāku sarunu, lai noskaidrotu, kur tad grupa bija pazudusi, aprunātos par jauno albumu, kā arī ko vairāk uzzinātu par nesen izveidoto Trii House studiju.
— Pēdējo reizi jums runāju pirms trim gadiem, tieši pirms koncerta Nabaklab. Toreiz sāku ar jautājumu, kas jauns Audience Killers dzīvē, un man liekas, ka ar tieši to pašu varētu sākt arī šoreiz!
Normunds: Tu šobrīd sēdi jaunajā dzīvē! [smejas]
Edgars: Jā, Trii House studijā, kur ierakstījām savu albumu. Ilgu laiku pavadījām, to remontējot, bet nu esam šeit. Daudz sviedru un smaga darba šeit atstāts, bet ir liels lepnums par paveikto!
— Kā vispār izlēmāt, ka jums nepieciešams veidot pašiem savu studiju?
N: Kā jau visi zina, albuma ieraksti ir ļoti, ļoti dārgi, turklāt ar katru nākamo disku izmaksas tikai pieaug un pieaug. Mērķis bija uztaisīt studiju, lai varētu darboties ilgtermiņā.
E: Tas bija vajadzīgs, lai attīstītos. Ne tikai savā mūzikā, bet vispār. Turklāt, zini kā — ir taču daudz jautrāk ne tikai ierakstīt albumu, bet gan to paveikt savā studijā, ko paši esam uzbūvējuši!
N: Vēl jau arī jāpiemin, ka iepriekš mēs mēģinājām VG Studio, kur Edža arī strādā, un visu laiku pat par mēģinājumiem bija jāmaksā, kas mēnesī veido ļoti lielu summu.
Arletta: Vēl jau arī citas neērtības, visu laiku jākrāmē sava aparatūra gan pirms, gan pēc mēģinājumiem, nekad nevari justies kā savā vietā.
N: Te toties viss paliek, vari justies perfekti.
E: Mums jau tas mēģinājumu process arī ir gana sarežģīts, jo Arlettai ir trīs sintezatori, Normim divi un ģitāra, tāpat ir arī vokālie procesori, ausu monitoru sistēmas un citas iekārtas, kas ikdienas manipulācijas padara gana sarežģītas.
N: Esi jau noguris, pirms sāc spēlēt — stundu krāmējies, 15 minūtes mēģini un tad atkal krāmējies nost. [smejas]
E: Kopsummā jāsaka, ka bija ļoti daudz faktoru, lai būvētu studiju. Ideja varbūt arī ir nedaudz traka, bet viennozīmīgi pareizā.
— Kā ar tik daudz un dažādām ierīcēm spēlējat koncertus? Piemēram, braucot uz festivāliem, to visu tiešām arī ņemat līdzi?
A: Nav jau variantu!
N: Ja neesi ļoti liela grupa, nākas kaut ko upurēt — vai nu sintezatorus saslēgt citādi, vai kaut ko izpildīt akustiski, kas mums ļoti nepatīk.
E: Loģiski, ka attiecīgiem tehniskajiem risinājumiem jābūt arī attiecīgajai komandai un cilvēkiem, kas palīdz. Mums jau vairs nav variantu bez tādiem cilvēkiem iztikt, jo bez sava skaņotāja vairs īsti uzspēlēt nevaram — vietējiem darbiniekiem mūs skaņot varētu būt gana sāpīgs uzdevums. Tāpat arī tehniskais cilvēks ir gandrīz vai prasība.
— Pavisam nesen nospēlējāt albuma prezentācijas koncertu One One. Kā pašiem šis pasākums patika, vai viss izdevās tā, kā cerējāt un gribējāt?
N: Pirms tam nebijām spēlējuši nenormāli ilgi, tāpēc bija milzīgs stress. Par laimi, apkārt bija visi draugi, varējām pirms tam parunāt, un satraukums sāka pazust. Protams, ir liels gandarījums par to visu.
A: Mums reāli gadu bija milzīgs saspringums — par plati un disku, tad vēl atrādīt to visu dzīvajā... Tas ir kaut kas mega mums, par ko pamatīgi iespringām!
E: Par sajūtām runājot, tajā mirklī, kad uzkāpām uz skatuves, viss satraukums uzreiz pazuda, atgriezās vecās sajūtas un nešķita, ka pauze būtu bijusi tik ilga.
N: Vēl jau arī jāatzīmē viss apkārtējais, projekcijas un pārējās lietas, kas bija sagatavotas, kā rezultātā arī mums uzreiz bija vieglāk strādāt.
— Vai lielā pauze bija apzināta, gatavojoties šim koncertam, jeb tā vienkārši sanāca?
N: Man šķiet, ka vienkārši bija tas periods, kad tam visam bija jānobriest.
A: Arī fiziski jau nebija, kad visu paspēt, jo bija jābūvē studija.
— Vai nešķiet, ka pauze bija tik gara, ka cilvēki par jums bija paspējuši jau piemirst?
E: Noteikti bija, cilvēku atmiņa kopsummā ir īsa. Tur neko neizdarīsi, mēs pietiekami ilgi bijām prom no visu acīm, bet iekšēji jau nekas neapstājās.
A: Tajā klusuma periodā notika lielākais darbs, jo tad gan cēlām studiju, gan rakstījām un ierakstījām dziesmas. Tā teikt, izdarījām visu, lai tagad to varētu atrādīt klausītājiem.
E: Tā kā mēs ne uz brīdi neesam apstājušies. Jā, bija kāda tukšāka nedēļa, taču visu laiku kaut ko paralēli strādājām.
— Floating Islands izdevāt ne tikai CD formātā, bet arī vinilā, tam klāt sagatavojāt arī īpašus maisiņus. Diemžēl nav jau tā, ka Latvijā šādām lieām būtu milzīgs tirgus, tās visas maksā, bet tāpat tās izdarījāt. Kāpēc?
A: Tam vienkārši bija jānotiek. Ja visu uztver nopietni, ir jābūt kādam pamatīgam punktam, un šis mums ir tas punkts — viss kopā, vinils, studija, koncerts.
— Un kā izdomājāt, ka vēlaties caurspīdīgu vinilu?
A: Mēs to nemaz nezinājām! Tas bija megaforšs pārsteigums no mūsu menedžmenta puses.
N: Ja godīgi, rakstot albumu, neko nezinājām par to, kā viss izskatīties vizuāli.
E: Tas jau normāli, ja gribi kārtīgi strādāt un darboties, tad par tādām lietām tajā mirklī nav jādomā. Ir vajadzīga komanda, jo ir grūti, ja grupa ir paši gan mūziķi un menedžeri. Mums ir paveicies ar šādu cilvēku.
— Salīdzinot ar pēdējo EP, kā pašiem šķiet, kas muzikālajā ziņā ir mainījies?
A: Viss!
N: Ja pats vari lemt, kā viss būs, tad viss arī ir savādāk! Te darbs bija mums visiem, jo nebija daudz cilvēku, kas būtu saistīti ar ierakstu. Protams, bija tādi, kas palīdzēja kaut ko iespēlēt, bet teikšana par gala produktu bija mums pašiem. Šeit laikam redzams, kā skanam, ja muzikāli neviens neiejaucas mūsu radošajās izpausmēs.
A: Normim šī bija debija, jo viņš ir albuma producents. Cerams, ka arī šajā ziņā viss ies uz priekšu un viņš turpinās producēt. Bet ieguldījuma ziņā albuma tapšanā mums visiem ir mega izaugsme, jo tā ir tava studija, tava telpa, un uz citiem vairs atsaukties nevar. Tagad par visu atbildam paši.
N: Protams, vienmēr, kad kaut ko ieraksti, vēlāk rodas sajūta, ka daudzas lietas varēji izdarīt labāk. Ir jāsaprot realitāte — ieliekot tik lielus līdzekļus studijā, kaut kur citur ir jāietaupa. Nevaram, piemēram, Maksu Mārtinu piesaistīt vai kādu izcilu producentu. Tas ir jāupurē, bet ar rezultātu esam apmierināti.
E: Budžets ir budžets. To naudu, ko varējām ielikt producentā un lielākā komandā, mēs ielikām studijā. Un varbūt ar nākošo albumu jau mēs varēsim lielo komandu aicināt šurp.
— Kā ir pašam producēt albumu?
N: Tas bija sāpīgi, jo katru dienu bija sajūta, ka priekšā ir pilnīgs bezdibenis, ko nevar pārvarēt. Tas ir pats grūtākais, pašam savu albumu producēt, jo nav tā skata no malas, neviens nepasaka, ko un kā varbūt vajadzētu pamainīt.
A: Mēs visi šeit sēdējām no rīta līdz vakaram, un pēc nedēļas jau nesapratām, kas notiek, jo visu laiku atrodadāmies tajā skaņā. Tas tiešām ir grūti.
N: Mēs jau smējāmies, jāatrod kāds dzērājs no ielas, kas palīdzēs, lai būtu kāds pavisam nesaistīts viedoklis, jo paši vairs nesapratām, kā! [smejas] Brīžiem reāli vairs nesapratu — ir labi vai nav.
A: Aptuveni mēnesi beigās rakstījām katru dienu, bez atpūtas. Ja vēl paralēli ir darbs, pēc kā jānāk šurp, sanāk riktīgs hārdkors!
— Kurš tas bija tas mirklis, kad izlēmāt — viss, šādi ir labi? Dedlains?
A: Tieši tā arī bija! Pienāk dedlains, klausamies visu pēc kārtas, un visi saka savu viedokli, vai kaut kas pēdējā brīdī jāpiekoriģē, jeb arī šo var nodot. Un tā visu albumu! [smejas]
E: Izvēles jau nebija, bet vispār dedlaini ir ļoti laba lieta, citādi mēs vel gadu varētu vilkt visu garumā, labojot vissīkākās nianses. Mēs esam muzikāli pedanti, un mums patīk, ka viss perfekti.
A: Labāk kaut ko pabeigt un virzīties tālāk, nevis visu laiku vilkt visu līdzi.
— Ja jau tā ieminējies, vai jau ir kas jauns radīts?
A: Idejas jau šobrīd top.
E: Esam nolēmuši, ka šoreiz ilgi garumā nevilksim, jāstrādā pie kā jauna. Tā teikt, ja ir studija, tad nav ko tai stāvēt klusumā.
— Jūs esiet spēlējuši teju visos lielākajos Eiropas showcase festivālos. Kāda šobrīd ir sajūta, vai maz gribas tajos atgriezties?
N: Mēs par to esam daudz sprieduši. Gribas visu darīt ar mērķi, lai nav tā, ka vienkārši mēnesi braukājam apkārt pa Eiropu un kaut ko spēlējam. Jāsaplāno viss pareizi un stratēģiski, lai katra vieta kaut ko dod.
— Iepriekš ieminējāties, ka gribētu arī citiem mūziķiem ļaut izmantot šo studiju viņu darbiem. Vai ir jau konkrētas iestrādnes arī šajā jomā?
N: Mērķis šai studijai bija aicināt māksliniekus, kas mums pašiem patīk. Izveidot kultūrai patīkamu vidi, no kurienes nāk žanriski diezgan līdzīga mūzika.
E: Bet cilvēki jau ir interesējušies. Svarīgi, ka mēs te ierakstījām savu albumu, lai parādītu, kā šī vieta var skanēt, un kas te var sanākt.
— Kad noslēdzu iepriekšējo interviju, jautāju, kur vēlaties būt pēc gada vai diviem, uz ko saņēmu atbildi — tur, kur mūsu domas mūs aizvedīs. Kā šodien atbildēsiet uz šo pašu jautājumu?
A: Varbūt vēl vienu tādu pašu vinilu pēc gada?
N: Jā, katru gadu pa albumam būtu labākais, ko var novēlēt!
E: Arī vizuāli un skaņas ziņā iespaidīgus koncertus.
N: Un vienkārši labu dzīvi kā mūziķim!
2016. gada maijs grupas Audience Killers dzīvē bija lieliem notikumiem pilns — vispirms grupa izdeva savu debijas albumu Floating Islands, bet pēc tam nospēlēja līdz šim lielāko koncertu klubā One One. Tagad, kad pirmās emocijas nosēdušās, aicināju trio dalībniekus Normundu Petrovu, Arlettu Supi un Edgaru Oplucānu uz garāku sarunu, lai noskaidrotu, kur tad grupa bija pazudusi, aprunātos par jauno albumu, kā arī ko vairāk uzzinātu par nesen izveidoto Trii House studiju.
— Pēdējo reizi jums runāju pirms trim gadiem, tieši pirms koncerta Nabaklab. Toreiz sāku ar jautājumu, kas jauns Audience Killers dzīvē, un man liekas, ka ar tieši to pašu varētu sākt arī šoreiz!
Normunds: Tu šobrīd sēdi jaunajā dzīvē! [smejas]
Edgars: Jā, Trii House studijā, kur ierakstījām savu albumu. Ilgu laiku pavadījām, to remontējot, bet nu esam šeit. Daudz sviedru un smaga darba šeit atstāts, bet ir liels lepnums par paveikto!
— Kā vispār izlēmāt, ka jums nepieciešams veidot pašiem savu studiju?
N: Kā jau visi zina, albuma ieraksti ir ļoti, ļoti dārgi, turklāt ar katru nākamo disku izmaksas tikai pieaug un pieaug. Mērķis bija uztaisīt studiju, lai varētu darboties ilgtermiņā.
E: Tas bija vajadzīgs, lai attīstītos. Ne tikai savā mūzikā, bet vispār. Turklāt, zini kā — ir taču daudz jautrāk ne tikai ierakstīt albumu, bet gan to paveikt savā studijā, ko paši esam uzbūvējuši!
N: Vēl jau arī jāpiemin, ka iepriekš mēs mēģinājām VG Studio, kur Edža arī strādā, un visu laiku pat par mēģinājumiem bija jāmaksā, kas mēnesī veido ļoti lielu summu.
Arletta: Vēl jau arī citas neērtības, visu laiku jākrāmē sava aparatūra gan pirms, gan pēc mēģinājumiem, nekad nevari justies kā savā vietā.
N: Te toties viss paliek, vari justies perfekti.
E: Mums jau tas mēģinājumu process arī ir gana sarežģīts, jo Arlettai ir trīs sintezatori, Normim divi un ģitāra, tāpat ir arī vokālie procesori, ausu monitoru sistēmas un citas iekārtas, kas ikdienas manipulācijas padara gana sarežģītas.
N: Esi jau noguris, pirms sāc spēlēt — stundu krāmējies, 15 minūtes mēģini un tad atkal krāmējies nost. [smejas]
E: Kopsummā jāsaka, ka bija ļoti daudz faktoru, lai būvētu studiju. Ideja varbūt arī ir nedaudz traka, bet viennozīmīgi pareizā.
— Kā ar tik daudz un dažādām ierīcēm spēlējat koncertus? Piemēram, braucot uz festivāliem, to visu tiešām arī ņemat līdzi?
A: Nav jau variantu!
N: Ja neesi ļoti liela grupa, nākas kaut ko upurēt — vai nu sintezatorus saslēgt citādi, vai kaut ko izpildīt akustiski, kas mums ļoti nepatīk.
E: Loģiski, ka attiecīgiem tehniskajiem risinājumiem jābūt arī attiecīgajai komandai un cilvēkiem, kas palīdz. Mums jau vairs nav variantu bez tādiem cilvēkiem iztikt, jo bez sava skaņotāja vairs īsti uzspēlēt nevaram — vietējiem darbiniekiem mūs skaņot varētu būt gana sāpīgs uzdevums. Tāpat arī tehniskais cilvēks ir gandrīz vai prasība.
— Pavisam nesen nospēlējāt albuma prezentācijas koncertu One One. Kā pašiem šis pasākums patika, vai viss izdevās tā, kā cerējāt un gribējāt?
N: Pirms tam nebijām spēlējuši nenormāli ilgi, tāpēc bija milzīgs stress. Par laimi, apkārt bija visi draugi, varējām pirms tam parunāt, un satraukums sāka pazust. Protams, ir liels gandarījums par to visu.
A: Mums reāli gadu bija milzīgs saspringums — par plati un disku, tad vēl atrādīt to visu dzīvajā... Tas ir kaut kas mega mums, par ko pamatīgi iespringām!
E: Par sajūtām runājot, tajā mirklī, kad uzkāpām uz skatuves, viss satraukums uzreiz pazuda, atgriezās vecās sajūtas un nešķita, ka pauze būtu bijusi tik ilga.
N: Vēl jau arī jāatzīmē viss apkārtējais, projekcijas un pārējās lietas, kas bija sagatavotas, kā rezultātā arī mums uzreiz bija vieglāk strādāt.
— Vai lielā pauze bija apzināta, gatavojoties šim koncertam, jeb tā vienkārši sanāca?
N: Man šķiet, ka vienkārši bija tas periods, kad tam visam bija jānobriest.
A: Arī fiziski jau nebija, kad visu paspēt, jo bija jābūvē studija.
— Vai nešķiet, ka pauze bija tik gara, ka cilvēki par jums bija paspējuši jau piemirst?
E: Noteikti bija, cilvēku atmiņa kopsummā ir īsa. Tur neko neizdarīsi, mēs pietiekami ilgi bijām prom no visu acīm, bet iekšēji jau nekas neapstājās.
A: Tajā klusuma periodā notika lielākais darbs, jo tad gan cēlām studiju, gan rakstījām un ierakstījām dziesmas. Tā teikt, izdarījām visu, lai tagad to varētu atrādīt klausītājiem.
E: Tā kā mēs ne uz brīdi neesam apstājušies. Jā, bija kāda tukšāka nedēļa, taču visu laiku kaut ko paralēli strādājām.
— Floating Islands izdevāt ne tikai CD formātā, bet arī vinilā, tam klāt sagatavojāt arī īpašus maisiņus. Diemžēl nav jau tā, ka Latvijā šādām lieām būtu milzīgs tirgus, tās visas maksā, bet tāpat tās izdarījāt. Kāpēc?
A: Tam vienkārši bija jānotiek. Ja visu uztver nopietni, ir jābūt kādam pamatīgam punktam, un šis mums ir tas punkts — viss kopā, vinils, studija, koncerts.
— Un kā izdomājāt, ka vēlaties caurspīdīgu vinilu?
A: Mēs to nemaz nezinājām! Tas bija megaforšs pārsteigums no mūsu menedžmenta puses.
N: Ja godīgi, rakstot albumu, neko nezinājām par to, kā viss izskatīties vizuāli.
E: Tas jau normāli, ja gribi kārtīgi strādāt un darboties, tad par tādām lietām tajā mirklī nav jādomā. Ir vajadzīga komanda, jo ir grūti, ja grupa ir paši gan mūziķi un menedžeri. Mums ir paveicies ar šādu cilvēku.
— Salīdzinot ar pēdējo EP, kā pašiem šķiet, kas muzikālajā ziņā ir mainījies?
A: Viss!
N: Ja pats vari lemt, kā viss būs, tad viss arī ir savādāk! Te darbs bija mums visiem, jo nebija daudz cilvēku, kas būtu saistīti ar ierakstu. Protams, bija tādi, kas palīdzēja kaut ko iespēlēt, bet teikšana par gala produktu bija mums pašiem. Šeit laikam redzams, kā skanam, ja muzikāli neviens neiejaucas mūsu radošajās izpausmēs.
A: Normim šī bija debija, jo viņš ir albuma producents. Cerams, ka arī šajā ziņā viss ies uz priekšu un viņš turpinās producēt. Bet ieguldījuma ziņā albuma tapšanā mums visiem ir mega izaugsme, jo tā ir tava studija, tava telpa, un uz citiem vairs atsaukties nevar. Tagad par visu atbildam paši.
N: Protams, vienmēr, kad kaut ko ieraksti, vēlāk rodas sajūta, ka daudzas lietas varēji izdarīt labāk. Ir jāsaprot realitāte — ieliekot tik lielus līdzekļus studijā, kaut kur citur ir jāietaupa. Nevaram, piemēram, Maksu Mārtinu piesaistīt vai kādu izcilu producentu. Tas ir jāupurē, bet ar rezultātu esam apmierināti.
E: Budžets ir budžets. To naudu, ko varējām ielikt producentā un lielākā komandā, mēs ielikām studijā. Un varbūt ar nākošo albumu jau mēs varēsim lielo komandu aicināt šurp.
— Kā ir pašam producēt albumu?
N: Tas bija sāpīgi, jo katru dienu bija sajūta, ka priekšā ir pilnīgs bezdibenis, ko nevar pārvarēt. Tas ir pats grūtākais, pašam savu albumu producēt, jo nav tā skata no malas, neviens nepasaka, ko un kā varbūt vajadzētu pamainīt.
A: Mēs visi šeit sēdējām no rīta līdz vakaram, un pēc nedēļas jau nesapratām, kas notiek, jo visu laiku atrodadāmies tajā skaņā. Tas tiešām ir grūti.
N: Mēs jau smējāmies, jāatrod kāds dzērājs no ielas, kas palīdzēs, lai būtu kāds pavisam nesaistīts viedoklis, jo paši vairs nesapratām, kā! [smejas] Brīžiem reāli vairs nesapratu — ir labi vai nav.
A: Aptuveni mēnesi beigās rakstījām katru dienu, bez atpūtas. Ja vēl paralēli ir darbs, pēc kā jānāk šurp, sanāk riktīgs hārdkors!
— Kurš tas bija tas mirklis, kad izlēmāt — viss, šādi ir labi? Dedlains?
A: Tieši tā arī bija! Pienāk dedlains, klausamies visu pēc kārtas, un visi saka savu viedokli, vai kaut kas pēdējā brīdī jāpiekoriģē, jeb arī šo var nodot. Un tā visu albumu! [smejas]
E: Izvēles jau nebija, bet vispār dedlaini ir ļoti laba lieta, citādi mēs vel gadu varētu vilkt visu garumā, labojot vissīkākās nianses. Mēs esam muzikāli pedanti, un mums patīk, ka viss perfekti.
A: Labāk kaut ko pabeigt un virzīties tālāk, nevis visu laiku vilkt visu līdzi.
— Ja jau tā ieminējies, vai jau ir kas jauns radīts?
A: Idejas jau šobrīd top.
E: Esam nolēmuši, ka šoreiz ilgi garumā nevilksim, jāstrādā pie kā jauna. Tā teikt, ja ir studija, tad nav ko tai stāvēt klusumā.
— Jūs esiet spēlējuši teju visos lielākajos Eiropas showcase festivālos. Kāda šobrīd ir sajūta, vai maz gribas tajos atgriezties?
N: Mēs par to esam daudz sprieduši. Gribas visu darīt ar mērķi, lai nav tā, ka vienkārši mēnesi braukājam apkārt pa Eiropu un kaut ko spēlējam. Jāsaplāno viss pareizi un stratēģiski, lai katra vieta kaut ko dod.
— Iepriekš ieminējāties, ka gribētu arī citiem mūziķiem ļaut izmantot šo studiju viņu darbiem. Vai ir jau konkrētas iestrādnes arī šajā jomā?
N: Mērķis šai studijai bija aicināt māksliniekus, kas mums pašiem patīk. Izveidot kultūrai patīkamu vidi, no kurienes nāk žanriski diezgan līdzīga mūzika.
E: Bet cilvēki jau ir interesējušies. Svarīgi, ka mēs te ierakstījām savu albumu, lai parādītu, kā šī vieta var skanēt, un kas te var sanākt.
— Kad noslēdzu iepriekšējo interviju, jautāju, kur vēlaties būt pēc gada vai diviem, uz ko saņēmu atbildi — tur, kur mūsu domas mūs aizvedīs. Kā šodien atbildēsiet uz šo pašu jautājumu?
A: Varbūt vēl vienu tādu pašu vinilu pēc gada?
N: Jā, katru gadu pa albumam būtu labākais, ko var novēlēt!
E: Arī vizuāli un skaņas ziņā iespaidīgus koncertus.
N: Un vienkārši labu dzīvi kā mūziķim!
Foto: Publicitātes foto
