ansis - Liela Māksla
Kā tikt galā ar auditorijas gaidām, kad tava karjera ir sasniegusi līdz šim augstāko punktu? Pirms trīs gadiem izdotais albums Balzams uz mūžiem nostiprināja anša jau tāpat spēcīgās pozīcijas Latvijas hiphopa kanonā, kā arī spēja sasniegt ne vienu vien klausītāju, kas ikdienā hiphopu neklausās. Tikmēr gadu vēlāk izdotais singls Zemes Stunda kļuva par vienu no gada lielākajiem pašmāju hitiem, iepazīstinot ar ansi dažādu paaudžu klausītājus visos Latvijas nostūros. Līdz ar to, šobrīd ansis vairs nav vienkārši autoritāte hiphopa scēnā, bet gan pietiekami liela zvaigzne, lai viņam būtu atvērts ceļš uz lielākajām skatuvēm valstī. Līdz ar to, tikai loģisks ir jautājums - kas tālāk? Atbildi uz to jāmeklē anša jaunākajā albumā Liela Māksla, kas, pēc ilgas gaidīšanas un vairākkārtējas izlaišanas datuma pārbīdīšanas, beidzot ir ieraudzījis dienas gaismu.
Ņemot vērā visu ievadā pieminēto fonu, skaidrs, ka šī albuma radīšanas process nav bijis viegls. Tomēr, jau pēc pirmās ieraksta noklausīšanās reizes, rodas iespaids, ka ansis šajā situācijā ir pieņēmis gudrāko lēmumu un tā vietā, lai mēģinātu izpatikt publikai, pieturējies pie savas vīzijas. Rezultātā Lielā Māksla ir ļoti personisks albums, kas ir piepildīts ar introspekciju, kā arī jokiem un referencēm, ko droši vien saprot tikai pats ansis un varbūt arī viņa tuvāko cilvēku loks. Piemēram, skits Jauns Kanāls ir balstīts uz kaut kur YouTube dzīlēs izraktu video, kam šī raksta tapšanas brīdī ir 290 skatījumi.
Arī visi albuma viesmākslinieki ar savām vokālajām un instrumentālajām partijām papildina anša sakāmo, tā vietā, lai pārvirzītu uzmanību uz sevi. Turklāt to vidū ir tikai viens reperis - Rolands Če, kura pants dziesmā Pīle lieliski saspēlējas ar tās galvenā mākslinieka izvēlēto tēmu. Tas atstāj daudz vietas anša sarunai ar klausītāju. Jā, tieši sarunai, nevis stāstījumam, jo ik pa brīdim viņa skaitītajās rindās atskan kāds jautājums. Protams, šie jautājumi ir retoriski, bet rodas sajūta, ka ansis patiešām vēlas sagaidīt atbildes uz tiem.
Albuma tekstos izskan visdažādākie temati - no mūsdienu Rīgas skaistajiem pretstatiem (Rīgā) līdz sāpīgām patiesībām saistībā ar mentālo veselību, kuras nereti vairās apspriest ne tikai pašmāju hiphopa dziesmās, bet arī Latvijas sabiedrībā kopumā (F5 F1). Tomēr viscaur albumam visai pamanāmi vijas divi galvenie liriskie motīvi - gremdēšanās atmiņās par pieredzēm, kas ietekmējušas anša tālāko dzīvi un pārdomas par viņa vietu Latvijas hiphopā un mūzikas industrijā. Turklāt otrajai no šīm tēmām tiek pieiets no divām krasi atšķirīgām perspektīvām - piezemēta jauniegūtās uzmanības sagremošana, dažbrīd ieskanoties pat bailēm, mijas ar tīru fleksošanu, atgādinot visiem savus panākumus. Šie krasie kontrasti, iespējams, ir atslēga uz šo albumu kopumā, jo ir patiesi aizraujoši klausīties, kā domīgais un nedaudz kautrīgais ansis pēkšņi ieiet zonā un ir gatavs jebkuram pierādīt savu pārākumu. Es gan nezinu, vai viņam vēl ir nepieciešams Latvijas repa spēlē kādam kaut ko pierādīt, bet laikam jau nenāk par ļaunu ik pa laikam atgādināt - ja nu kādam ir aizmirsies. Turklāt tas nevienā brīdī tāpat neizklausās pārspīlēti - pat ansim paziņojot, ka var no alām izrepot zvērus, neliekas vajadzīgi kaut ko iebilst.
Ja tekstuāli Liela Māksla atstāj iespaidu jau uzreiz, tā muzikālā puse prasa lielāku iedziļināšanos. Pēc pirmās noklausīšanās šķita, ka ieraksts skan pietiekami daudzveidīgi, lai neapniktu, tai pat laikā bija samērā maz detaļu, kas uzreiz iespiestos atmiņā. Tomēr ar katru klausīšanās reizi tādas atklājās arvien vairāk. Piemēram, sampli no TV raidījumiem, kas perfekti piemeklēti dziesmas tematikai, Kristīnes Balanas vijoles solo dziesmā Pīle, episkie sintezatori Nav Bail nobeigumā vai izcilā skaņas apstrāde dziesmā Gaismās, kas rada sajūtu, it kā klausītos kādas filmas ievadu, pašam prātā uzburot atbilstošās ainas.
Visticamāk, ka Liela Māksla nebūs albums, ar kuru ansis ielauzīsies vēl dziļāk meinstrīmā, lai gan nebūtu grūti iedomāties Rīgā vai Definīcijas skanot radio. Tomēr šī ieraksta uzdevums ir daudz svarīgāks nekā tikai kalpot kā fona mūzikai. Tajā atrodamās vienpadsmit dziesmas vienlaikus aizved ekskursijā pa anša pagātni, pilnās krāsās iemūžina tagadni un iezīmē ceļu uz priekšu nākotnei. Tā patiešām ir liela māksla.
9/10