Ceļš uz Positivus 2016 - Iggy Pop

Turpinot rakstu sēriju par Positivus 2016 māksliniekiem, šoreiz esam teikuši dažus vārdus par vienu no šī gada festivāla galvenajiem varoņiem. Igija Popa muzikālais mantojums savas pēdas atstājis visās desmitgadēs sākot jau no 1960. gadiem, un viņa leģendas statuss ir neapšaubāms. Sīkāk par šo iespaidīgo muzikālo ceļojumu lasi zemāk.

Kas?

Igija Popa karjera sākās 1960. gadu sākumā, kad viņš spēlēja bungas dažādām blūza grupām, līdz gadu desmita otrajā pusē, meklējot veidu, kā transformēt klasiskās blūza melodijas, izveidoja The Stooges. Aizguvis daļu skatuves kustību no The Doors vokālista Džima Morisona, Pops uzvedās mežonīgi gan uz skatuves, gan ārpus tās, viņam nereti tiek piedēvēta lēkšanas no skatuves (stage diving) uzsākšana. The Stooges pastāvēšana jau pēc pāris gadiem kļuva par diskutējamu jautājumu, un 1974. gadā grupa, kas šobrīd ieguvusi leģendas statusu, izjuka pavisam.

70. gadu otrajā pusē Pops izdeva savus viszināmākos un visaugstāk novērtētos soloalbumus The Idiot un Lust for Life. Abi tika ierakstīti kopā ar Deividu Boviju, labu Igija draugu un vienu no cilvēkiem, kurš bija palīdzējis viņam cīnīties ar narkotiku atkarību. Turpmākajos gados Pops turpināja regulāri ierakstīt albumus un koncertēt, tomēr iepriekš sasniegto atkārtot neizdevās. Finansiāli Igijam palīdzēja Bovijs, kurš atkārtoti ierakstīja vairākus kopā ar Popu sarakstītos skaņdarbus (piemēram, China Girl).

1996. gadā dziesma Lust for Life tika izmantota britu komēdijā Trainspotting, kas atkal ļāva Igija popularitātei piedzīvot strauju kāpumu. 2003. gadā The Stooges piedzīvoja atkalapvienošanos, tomēr pēdējo gadu laikā brāļu Ešetonu nāve ievērojami mainījusi grupas sastāvu. Popa solokarjera savukārt šogad piedzīvojusi vēl vienu atdzimšanu — ar Džošu Omu no Queens of the Stone Age kopā ierakstītais albums Post Pop Depression saņēmis pozitīvus kritiķu vērtējumus.

Ko spēlē?

Lai arī Igija Popa vārds visbiežāk saistās ar pankroku, laika gaitā viņa mūzika ir ietvērusi arī citus rokmūzikas žanrus kā ārtroks, smagais roks un garāžroks, kuri ļoti veiksmīgi ir saplūduši ar Popa labi atpazīstamo un zemo vokālu. Salīdzinot Igiju ar kādu no Positivus jau pabijušajiem māksliniekiem, noteikti jāmin pagājušo festivālu noslēgušais Roberts Plānts — abus vieno ļoti ilgstošas karjeras un liels devums rokmūzikas attīstībā.

Kāpēc jāredz?

Gundars Zaburdajevs, Intro.lv žurnālists: Igija Popa jaunākās atdzimšanas fakts pievērsa visai lielu manu uzmanību ne tikai Popa neapšaubāmās leģendas statusa dēļ, bet arī viņa jaunās "komandas" dēļ, kura palīdzējusi Post Pop Depression gan ierakstīt, gan atrādīt to tūrē. Protams, šis apstāklis uz kopējā fona ir visai otršķirīgs. Ir visai acīmredzams, ka Igija paveiktais viņa karjeras laikā ir fantastisks un šāda līmeņa izpildītāju mūzikas industrijā nebūt nav daudz. Jau atkal Positivus ir spējuši uz festivālu uzaicināt kādu leģendu, turklāt pieejamie jaunās tūres videoieraksti liecina, ka Igijs ir fantastiskā formā. Tas būs īpašs vakars.

Raimonda Miķelsone, Intro.lv žurnāliste: Šķiet, nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Iggy Pop ir viens no pēdējām dzīvajām rokmūzikas leģendām. Viņš muzicē ilgāk, nekā daudzi citi rokmūziķi ir spējuši nodzīvot — viņa muzikālā karjera ilgst nu jau apmēram piecdesmit(!!) gadu, un šo piecdesmit gadu laikā viņš nenogurstoši raksta arvien jaunas dziesmas un turpina aktīvi koncertēt. Iggy Pop mūzika ir vienkārša (dažreiz pat primitīva), visai bieži viņa dziesmām ir visai monotons ritms un ne pārāk sarežģīti ģitāras rifi. Ne velti viņu dēvē par panka krusttēvu — viņa mūzikas “sāls” nav sarežģītā dziesmu struktūrā vai instrumentālā virtuozitātē, bet gan vienkāršībā un nefiltrētā enerģijā. Protams, redzēt Igiju Popu uz festivāla skatuves 2016.gadā nebūs tas pats, kas baudīt Igija Popa koncertu piesmēķētā 70.gadu bārā, bet tik un tā — šī būs tā iespēja baudīt mūziku, kas savulaik iedvesmojusi čupu mūziķu, tai skaitā arī Kurtu Kobeinu, Joy Division un Red Hot Chili Peppers.

Rūdolfs Sietiņš, Intro.lv žurnālists: Igija Popa vārds parasti saistās ar pancīgām trakulībām (īstenībā šis vārds šķiet par vārgu, lai aprakstītu visu to ārprātu ko vecais krabis sastrādājis uz skatuves), skaļām ģitārām un iespējams ikoniskāko kaila vīrieša torsu pasaulē. Tiesa to visu var attiecināt uz The Stooges daiļraidi, kam ar poētiski nostalģisko Igija solo mūziku (vismaz tās labākajās izpausmēs) ir tikai nojaušama saistība. Visticamāk festivālā redzēsim romantisko un maigo Igiju — tērptu žaketē un baltā kreklā, kura augšējā poga būs atpogāta, lai dāmas aptuveni nojaustu kas ir paslēpts zem šīs vecam vīram piestāvošās uniformas. Ceru, ka kļūdos, bet pancīgākais ko uz Positivus skatuves šogad varētu redzēt ir Igija papagaiļa Bigija soloperformance.