Mušpapīrs: Laužam stereotipus un radam klišejas
Tāpat ir ar tendencēm! Cilvēkam ir tikai jātur acis, ausis un sirds vaļā, lai varētu sajust apkārt notiekošo. Līdzko ir izdevies sadzīvot un saaugt ar vidi tā ir iespējams lasīt tās dvēseli, rokrakstu un alkas.
Tā kādu dienu pie manis atnāca doma par mūzikas rokrakstu šajā gadā. Tā atnāca pēkšņi kā zibensspēriens karstā vasaras vakarā. Šai spilgtajā uzliesmojumā bija iespējams saskatīt to, ka ir uzkrītošas pazīmes, kas vieno māksliniekus, kuri aktīvi darbojas jaunajos mediju džungļos, ko piedāvā sociālā platforma.
Vide, kuras apzīmēšanai bieži tiek lietots termins Web 2.0, māksliniekiem paver vēl nebijušas iespējas savu muzikālo skaņdarbu prezentēšanai. Līdz šim kā galvenie muzikālo produktu virzīšanas kanāli tika izmantoti klasiskie mediji — radio un televīzija, kas tad galvenokārt arī noteica formātu dziesmām, lai tās tiktu atskaņotas ēterā. Līdz ar interneta straujo evolūciju un iespēju mūziku patērēt elektroniskā formātā mainās mūzikas patērētāju — klausītāju, tas ir mūsu paradumi. Arvien vairāk laika mēs pavadam klausoties mūziku tīmeklī, kura atbilst mūsu gaumei vai par kuru mēs esam saņēmuši rekomendāciju no mums uzticamiem avotiem. Pēkšņi it kā mēs paši kļūstam noteicēji par to, ko, kur, kad un kā mēs klausīsimies.
Ko tas nozīmē mūzikas radītājiem, tas ir autoriem, kuri uzbur mākslas vērtības, lai sniegtu baudu mūsu garšu kārpiņām? Apvārsnis ir pavirzījies tālāk, tik ierastās robežas pēkšņi vairs nav tik ciešas. Māksla vairs nav pakļauta standartam un ir iespējas improvizēt nebaidoties, ka produkts paliks guļam kādā atvilknē, jo lūk tam nav pareizais garums, vai tas ir pārāk melanholisks, vai arī tas ir pārāk provokatīvs priekš puritāniskās sabiedrības ausīm. Jaunā platforma atļauj māksliniekiem komunicēt pa tiešo ar savas mākslas patērētāju. Tā dod iespēju uzrunāt savus klausītājus iepriekš nepieredzētās formās un veidos.
Klasiski pie skaņdarba formas ir pieskaitīts tā garums, kuram ir pastāvējuši noteikti kanoni, lai tas būtu piemērotāks radio staciju vai televīzijas kanālu komerciālajam formātam. Skaņdarbiem, kuros mākslinieki bija pāršāvuši pāri pieņemtajam standartam, tika veidotas tā saucamās Radio versijas, kurās tika atspoguļots apgraizīts materiāls.
Pirmie, no manās acīs iekritušajiem, kas šogad sāka koķetēt ar singla garumu ir britu Art Roka jeb Avantgarda Roka pārstāvji These New Puritans, kuri savu otro albumu Hidden pieteica ar singlu We Want War, kura garums ir nepilnas 8 minūtes. Tas nebija vienkārši singls, tas tika izveidots, kā teatrāli māksliniecisks uzvedums, kurā lieliska mūzika harmonē ar virtuozu video režiju.
These New Puritans — We Want War [Official Video]
Globāli skatoties uz šo mākslinieku izklupienu es gribētu to salīdzināt ar kino industriju, kur pirms katras filmas pirmizrādes tiek izdots tās pārdošanai jeb iekārdināšanai paredzētais reklāmas rullītis.
Šī pirmā bezdelīga bija lieliska albuma priekšvēstnesis. Es vēl arvien esmu maģijas varā, ko izstaro albums Hidden. Tas ir kā Rodas koloss starp pagātni, mūzikas pirmssākumiem, klasiku un nākotni, kas paver jaunas skaņu sintēzes formas. Priekš manis pats pārsteidzošākais ir šajā albumā iekļautā variācija ar tempu un ritmu. Katra dziesma pati par sevi ir kā īsāka vai garāka etīde, kas harmoniski iekļaujas albuma veselumā. Es spēju izdzīvot līdzi albumā paslēptajai pasaku pasaulei, kura mani izvadā pa nezināmas pasaules pazemes kambariem. Es saskaros ar pirmatnējo pasauli tās primitīvismā. Man nav problēmu redzēt sevi lielpilsētas džungļos balansējam starp atļuto un aizliegto. Es zinu, ka visumā mēs neesam vieni, jo tepat netālu patraucās garām Hans Solo bēgdams no Dārta Veidera.
Neesmu vienīgais fans šim albumam. Autoratīvais NME žurnāla kritiķis Alex Miller savu albuma recenziju sāk ar vārdiem: „Bijušie Post-Punk studenti ir spēruši soli ārpus savas auditorijas, lai kļūtu par savas skolas radītājiem”
Pati par sevi laika ziņā apjomīgu dziesmu radīšana nav nekas iepriekš nepieredzēts, bet izmaiņas ir kā šīs garās dziesmas akceptē tradicionālie mediju kanāli. Mēs redzam, ka radio ir gatavs pieņemt arī netipisku formātu un iet vēl tālāk mēģinot rast veidus, kā mijiedarboties ar savu klausītāju izmantojot jauno sociālo platformu, kā alternatīvu komunikācijas kanālu, kas papildina tā klasisko auditoriju.
These New Puritans — We Want War [@BBC Radio 1 Rob da Bank show]
Nākamie, kuri sava jaunā albuma pieteikšanai, izvēlējās līdzīgu piegājienu ir Post-Punk grupas Foals pārstāvji no Oxfordas. Pasaulei pirmā bezdelīga Spanish Sahara, no maijā otrā ripuļa Total Life Forever, tā arī tika prezentēts, kā veicināšanas singls. Arī šajā gadījumā mēs saskaramies ar taktiku, ka dziesma tautās tiek laista līdz ar video versiju, kura ir veidota kā neliela 7 minūšu īsfilma vai reklāmas rullītis, kas ļauj nojaust par gaidāmo jaunā albuma saturu.
Foals — Spanish Sahara [Official Video]
Trešais piegājiens pārspēja visu līdz šim pieredzēto. Patiesībā tas atvēra priekškaru korporatīvajai pasaulei par iespējamo sinerģiju jaunā formā starp mūzikas industriju un tradicionālajiem biznesa virzieniem, kam par pamatu kalpo sociālo mediju platforma. Ja iepriekš savu dziesmu video versijās šī māksliniece bija atļāvusies tikai klasiski pieturēties pie mūzikas un modes partneratiecībām, kur īpaši akcentēti noteikti dizaina priekšmeti, aksesuāri vai apģērba līnijas, tad jaunā singla video sevī ietver absolūto ‘hard sell’, kurā ir iespējams saskatīt ap desmit dažādu zīmolu akcentētām reklāmām un papildus norādēm par iespējām to nozaru pārstāvjiem uz kuriem attiecas klasiskās reklāmas ierobežojumi. Lady Gaga, jā tik tiešām tā ir viņa, kura sacēlusi šo viesuļvētru, skaidri parāda, ka mūzikas video var kļūt par daudzfunkcionālu reklāmas nesēju, ko televīzijas kanāli ir gatavi ņemt pretī un iekļaut savās ikdienas rotācijās, tādejādi eksponējot produktus, kuri tur klasiskā veidā nenonāktu, vai nonāktu ar zināmiem ierobežojumiem.
Lady Gaga — Telephone (Official Explicit Version) ft. Beyonce
Nākamais gabals, kam vēlos pievērst uzmanību no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka tam vēl nav tapusi video versija un stils, ko tas pārstāv ir ļoti tāls no ikdienas plašsaziņas līdzekļu ierastā muzikālā formāta. Tas ievērojams ar to, ka mikroziņapmaiņas sistēmā Twitter pirms tā publiskošanas bija jaušama sanēšana jeb buzz no dažādu ievērojamāko radio personību puses, kuri neslēpa savus sajūsmas spiedzienus: „Uh! un Ahh!” kam sekoja translācijas turpat vai visās vadošajās britu radio stacijās. Par ko es runāju?! Par 12 minūšu garu reiva ilustrāciju, ko radījuši The Chemical Brothers. Reivs radio? Ko Jūs „mīlīši”! Tik tiešām, tas mirklis ir klāt! Paralēli singla prezentācijai aktīvi noritēja diskusija ar klausītājiem Twitter vietnē.
The Chemical Brothers — Escape Velocity
Pats noslēdzošais skaņdarbs pārsteidz ar savu naturālismu un politisko retoriku, kurai nav robežu. Mūzika šeit pat ir vairāk kā fons vai skaņu celiņš Romain Gavras režisētajai īsfilmai. Ziņa ar ko šis video šokē ir skarbā realitāte, kas iespējams līdz mums neatnāk objektīvā veidā, jo ir pārāk nepatīkama, lai tiktu mums parādīta. Es runāju par cenzūru, kuras klātesamības elpa pastāv tradicionālas formas mediju kanālos, kuriem bieži vien ir iespējams pasniegt jau pareizi iepakotu materiālu. Jaunā vide ir tā, kas spēj radīt priekšstatu par realitātes klātesamību, bet mūsu indivīdu pašu ziņā ir pieņemt to vai nē. Mēs paši jaunajos apstākļos nesam atbildību par saturu, ko patērējam.
M.I.A. — Born Free [Official Video]
Pirms esmu nonācis līdz savas piezīmes noslēgumam vēlos piedāvāt pārdomām dažus viedokļus par vidi, par mums, par mūzikas industriju un par atbildību. Mūsu, katra individuālo atbildību.
Manuprāt šis ir lielisks materiāls par jauno vidi un jaunajiem apstākļiem, kas paver tās noslēpumainības plīvuru un ļauj kaut nedaudz apjaust tās dimensijas.
Web 2.0 ... The Machine is Us/ing Us (by @MWesch)
Izaicinājums, ko mums uzliek jaunā vide un apstākļi prasa tālāku mūsu evolūciju, lai mēs būtu gatavi uzņemties atbildību un neaizmirstu, ka neskatoties uz visu pats galvenais ir un paliek cilvēks.
Criticism II — Music is Math (Chris Weingarten)
http://www.ippio.com/video/5358/Criticism-...