Māris Mihelsons: Gribējām radīt mūziku, kas mūs pašus aizkustinātu

Šajā pirmdienā dienas gaismu ieraudzīja jaunākais Prāta Vētras albums Vēl Viena Klusā Daba. Neskatoties uz mūziķu aizņemtību, ieraksta prezentācijas pasākumā uz īsu sarunu uzaicināju grupas taustiņinstrumentālistu un vienu no galvenajiem skaņdarbu autoriem jaunajā ierakstā Māri Mihelsonu.

— Apsveicu ar jauno albumu! Kādas šobrīd ir sajūtas?

Sajūtas... Protams, ka labas, bet tādas tās jau ir labu laiku. Nekas nav īpaši savādāk kā nedēļu vai mēnesi pirms šīs dienas. Patiesībā, nu jau vairāk kā gadu ir labas sajūtas, šis ir tāds radoši labs periods, par ko arī ir prieks.

— Klausoties jauno materiālu, šķiet, ka Prāta Vētrai tāda bezbēdība un prieks par to, kas tiek darīts, jau ļoti sen nav bijusi.

Absolūti tam varu piekrist — visa šī albuma rašanās nāca ar neticamu prieku un azartu, un, cerams, tas ir jūtams. Bija liels azarts strādāt visus šos astoņus mēnešus, kopš Rīgā pirmo reizi parādījās producents. Sākām sazvanīties, satikties, un tā ar katru no šīm saziņas reizēm albums auga augumā.

— Šoreiz arī tavs devums dziesmu rakstīšanā bija lielāks, nekā jebkad iepriekš.

Kas to lai zina, vai vairāk esmu rakstījis kā iepriekš. Protams, tā jau viņi visi saka, bet... Tāds uzsvars uz mani varbūt ir tāpēc, jo šoreiz es vienkārši aktīvāk un vairāk esmu devis savas idejas, bet kopumā nevar jau vienu cilvēku tā izcelt, tas ir tāds komandas darbs. Pat ja arī kāds nāk ar dziesmas ideju, beigās nav iespējams saprast — dziesma labi izklausās labas idejas dēļ, vai arī tāpēc, ka pārējie to veiksmīgi apdarināja. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka no manis nekad nenāk dziesmu teksti. Manuprāt, nekad nevar zināt, kad īsti dziesma piedzimst — kad parādās pirmie akordi, tiek ierakstīta pirmā demo versija, vai arī tad, kad tā ir tuvu beigām. Tieši tāpēc nevaru nevienu īpaši izcelt, arī sevi, jo tas ir tāds komandas darbs. Tas arī ir iemesls, kāpēc mēs devāmies divas reizes pa divām nedēļām uz Ameriku — tās bija radošas sesijas, kurās darījām, ko varējām, un sajutām īstu komandas garu.

— Pēc Lantern iznākšanas, ar kolēģiem spriedām, ka dziesmā nevar nepamanīt divas lietas — pirmkārt, to, ka skaņdarbu radījis taustiņnieks, jo tik daudz lūpus citu instrumentu izpildītāji diez vai izmantotu, otrkārt — dziesma ir ļoti liels grower. Kā pašam šķiet — arī viss albums kopumā būs tāds kā grower, vai arī cilvēkiem iepatiksies jau uzreiz?

Es domāju, ka tur ir gan viens, gan otrs. Es zinu, ko tu ar to biji domājis — ir dziesmas, kas patīk uzreiz, bet bieži vien tās tikpat ātri arī apnīk. Es domāju, ka albumā ir diezgan daudz kompozīcijas, kuras sākumā pat varbūt neatcerēsies, bet klausoties ilgāk un vairāk tām vajadzētu nostrādāt. Manuprāt, tās ir lieliskas dziesmas un lieliski albumi, kurus gribās vēl un vēl klausīties. Ir brīnišķīgi, ja tas prasa laiku, lai līdz attiecīgajai dziesmai izaugtu un nonāktu, un noteikti — jaunajā albumā tādas ir sastopamas.

— Kuras pašam ir mīļākās dziesmas no jaunā albuma?

Sarežģīts jautājums, jo grūti jau ir izcelt kādu. Īstenībā, tās mīļākās arī ir jaunajā albumā, jo procesā jau nebija tikai 12 gabali, kas ir šeit. Mums bija vairāk, krietni, krietni vairāk idejas, bet iekšējā balsošanā nonācām līdz šīm 12. Sākumā, starp citu, bijām plānojuši palikt pie desmit, bet tad, runājot un diskutējot, sapratām, ka būtu skumji kādu no šīm atstāt aiz borta.

— Stilistiski šis ir ļoti daudzveidīgs albums — ir gan jau iepazītā Lantern, gan arī dziesmas, kuras ir tipiskā Prāta Vētras stilā. Ko tu Vēl Domā izklausās pēc Veronikas perioda, savukārt Violet ļoti atgādināja Imogen Heap skaņdarbu Hide And Seek vokodera dēļ. Kā līdz tādai dažādībai nonācāt?

Tāpēc, jo notika intensīvs darbs, kas bija ļoti radošs. Mērķis bija radīt ko tādu, kas mūs pašus kārtīgi aizkustinātu, un lai jaunu dziesmu radīšana tiešām būtu radīšana, nevis tikai kaut kā sacerēšana. Gribējās, lai tās dotu attīstību mūsu saprašanai par, sauksim to tā, mākslu. Tieši tāpēc tika realizētas dažādas idejas, ieskaitot vokoderu, ko mums ieteica izmēģināt Deivids [Fildss, albuma producents — aut.]. Viss, kas albumā ir atrodams, mums pašiem bija interesanti, un tāpēc neierobežojām savas idejas.

— Vai ir kāds vienots tekstuālais vēstījums, kuru jūs paši gribētu, lai klausītājs sadzird?

Nē, nav viena vienota vēstījuma par karu, mieru, politiku vai vēl kaut ko citu. Droši vien, ka kāds, kurš ierakstu klausīsies daudz un sāks vārdus analizēt, kaut kādu vienotu galveno ideju tur atradīs, taču tas katram ir individuāli. Tas drīzāk ir kā vēstījums par to, kā mēs paši šobrīd jūtamies un kā mēs saklausām savu mūziku.

— Pievēršoties vasarā plānotajai koncerttūrei, nevaru nepajautāt — kāpēc šogad uzstāsieties Skonto stadionā, nevis Mežaparkā?

Iemesli ir vairāki, bet viens no tiem — Mežaparks jau divreiz ir pārbaudīts, abas reizes bija interesanti, bet negribējās vēlreiz darīt to pašu, tāpēc apsverot iespējas, kur Rīgā varētu uzstāties, izdomājām, ka vēlreiz varam mēģināt stadionā. Tur būs vairāk sēdvietas, tur būs cita atmosfēra. Tāpat nav mazsvarīgi, ka Latvijā ir palicis mazāk tautas, un mēs nevaram būt cietpaurīgi to ignorējot.

— Visbeidzot — varbūt vari atklāt jau kādu pārsteigumu, kas cilvēkus gaida koncertos — iesildītāju vārdus vai kādus interesantus faktus par skatuvi, piemēram.

Par iesildītājiem man vēl nav nekā konkrēta, ko teikt. Redzi, tikko man uzdāvināja Elizabetes Balčus disku, būs jāpaklausās... [smaida] Mēs iesildītājus tā nesaucam, tie ir mūsu koncertu īpašie viesi, un to meklēšanas process vēl notiek.

Kas vēl? Varu atklāt, ka daļu no jaunā albuma spēlēsim koncertos, visdrīzāk — pat lielāko daļu, bet tāpat neaizmirsīsim arī par iepriekšējo materiālu, jo, galu galā, daudzi nāk tieši tāpēc, lai dzirdētu jau zināmās un iemīļotās Prāta Vētras dziesmas. Kaspars Roga atkal ir ķēries pie skatuves noformēšanas — esmu jau redzējis trīs skices, un nezinu, līdz kam tas aizies, varbūt būs kaut kas pavisam negaidīts un abstrakts. Zīmīgi, ka ikvienā no tām parādās elementi, ko ir radījusi Līga Kičena — latviešu māksliniece, kas dzīvo Anglijā, un radīja albuma noformējumu. Bet kā jau teicu — tas viss vēl ir gaisā, nekas nav apstiprināts un izlemts, tā kā līdz vasarai viss vēl var mainīties. Mēs gan apsolām, ka būs interesanti!

Foto: Jānis Grosbahs