Martins Bulards: Smokie ir kas vairāk kā Living Next Door To Alice!

Ja godīgi, līdz pat aizvadītajai otrdienai, kad koncerta organizatori man piedāvāja šādu iespēju, nekad nebiju domājis, ka varētu intervēt kādu no Smokie dalībniekiem. Kāds cits Latvijas medijs bija atteicies no jau sarunātās intervijas, un saņēmis piedāvājumu izlēmu — kāpēc gan ne. Grupas taustiņinstrumentālistu Martinu Bulardu sazvanīju piektdienas pēcpusdienā viņa mājās Anglijā, un teikšu godīgi — biju pārsteigts par to, cik patīkams sarunu biedrs viņš ir.

— Kā jūtaties trīs dienas pirms koncerta Rīgā?

Jūtos patiešām labi, pašlaik daru dažādas parastas un normālas lietas savās mājās, bet esmu pilnībā gatavs tūrei un to ļoti gaidu. Mums jau iepriekš ir bijušas lieliskas pieredzes sadarbojoties ar orķestriem Baltijas reģionā, un esmu drošs, ka šī reize nebūs izņēmums.

— Kas ir tās lietas, ko cilvēkiem vajadzētu jūsu koncertā gaidīt, kas atšķirsies no tā, ko viņi Smokie koncertos ir redzējuši iepriekš?

Tās būs tikai setlistes atšķirības, jo mēs savus šovus nemitīgi papildinām ar materiāliem no jaunajiem albumiem, pie kuriem regulāri strādājam. Mēs izpildīsim arī pāris gabalus no sava 2010. gada ieraksta Take A Minute. Protams, nekur neizpaliks arī lieli hīti, kuru dēļ cilvēki vispār būs atnākuši uz koncertu.

— Kā ir pašam — dodat priekšroku izpildīt jaunās dziesmas, vai arī labprātāk spēlējat klasiskos grupas skaņdarbus?

Man patīk tās visas. Saprotams, ka lielākā atsaucība ir visiem mūsu hītiem, jo tie ir gabali, ko cilvēki pazīst, ir klausījušies jau sen un zina vislabāk, bet arī pēdējos gados izdotajām kompozīcijām gana daudzi spēj dziedāt līdzi. Atgriežoties pie tava jautājuma — ar senākām dziesmām ir tā, ka tās spētu izpildīt jebkurā diennakts laikā, tajās zini ikkatru sīkāko detaļu, savukārt atskaņojot jaunākos, ir vairāk jāpiedomā un jākoncentrējas. Tā laikam ir galvenā atšķirība.

— Starp citu, kā nonācāt pie idejas, ka vēlaties spēlēt kopā ar orķestri?

Patiesībā viņi izteica šādu priekšlikumu mums, jo mūziķi bija klausījušies ierakstus, kas tapa vēl septiņdesmitajos un ievēroja, ka dažos no tiem tika izmantota orķestra palīdzība. Orķestriem kopumā ļoti patīk spēlēt ar rokgrupām, jo tas tiem dod citu dimensiju, un mūsu mūzika tam ir ļoti piemērota. Interesanti, ka pēdējā laikā pie mums vērsušies vairāki orķestri, sakot, ka tie labprāt papildinātu mūsu koncertus, tā kā mums bija, no kā izvēlēties.

Par laimi, mums Latvijā ir lieliski koncertu organizatori, kuri spēja nokārtot mums koncertu Arēnā Rīga kopā ar orķestri, ar ko jau esam savulaik spēlējuši kopā. Viņi jau pazīst mūsu mūziku, viņiem bija zināmas visas partijas un knifiņi, kas procesu kopumā padarīja daudz vienkāršāku. Tagad tikai atlika nosūtīt mūsu jaunākās kompozīcijas, kurām jāizveido jaunas aranžijas un tās jāpieslīpē, un esam gatavi kāpt uz skatuves.

— Saprotams, ka ar orķestri, ar ko pirms tam jau esat spēlējuši kopā, sadarboties ir pietiekami viegli, taču kā sanāk visu izmēģināt ar tādu, ar kuru iepriekš nav sanācis tikties?

Tādos gadījumos mums nepieciešams pietiekami liels mēģinājums, vismaz pāris stundu garumā, lai pietiek laika iziet visam cauri. Bet kopumā pirmos soļus mūziķi iemācās, vērojot mūsu DVD, tie iemācās savas partijas, un ierodoties mums, mēs tikai to visu sasienam kopā vienotā kamolā īsi pirms koncerta. Parasti tas nav īpaši sarežģīts uzdevums, jo visi ir profesionāļi, kas jau laicīgi ir gana labi sagatavojušies.

Te gan jāatzīmē, ka lielajā ģenerālmēģinājumā mēs ļoti daudz domājam arī par otru pusi — pat tad, ja ar orķestri jau sanācis sadarboties, viņiem var būt pievienojušies jauni dalībnieki, tāpēc esam gatavi ikkatru vietu atkārtot tik daudzas reizes, lai visiem tā padotos lieliski, piedāvājot klausītājiem labāko, ko spējam dot. Tāpat jāpiemin, ka ir arī vietas, kur ir, teiksim, tikai stīgu partija, un tad ir jānoķer īstais mirklis, lai visi reizē spētu pievērst visus prožektorus tikai tiem mūziķiem. Var teikt, ka šādi mēģinājumi vairāk ir paredzēti tieši orķestriem, jo mēs tomēr lieliski zinām, ko darām, un viņiem ir mūs jāpapildina.

— Kā īsti ir spēlēt kopā ar orķestri, vai tas nedaudz ierobežo, liekot vairāk pieturēties pie iepriekš izstrādātā plāna, neļaujot pilnībā improvizēt?

Es domāju, ka mēs varam improvizēt, taču es nebūtu nemaz tik pārsteigts, ja cilvēki tādu mirkli nemaz nepamanītu, jo visapkārt ir neticami daudz dažādu skaņu. Mēs koncentrējamies uz to, lai spēlētu tās pašas Smokie dziesmas tieši tāpat kā parasti un neko nemainot, vien izpildām tās kopā ar orķestri, jo tas visu skanējumu padara daudz lielāku un plašāku. Es domāju, ka tik ilgi, kamēr radīsim mūziku, kura labi iet kopā ar orķestri, pie tā mēs arī paliksim. Svarīgi ir arī tas, ka ja aiz tevis atrodas vēl 65 cilvēki, tu tiem nevari nepievērst uzmanību, jo ir skaidrs, ka ikviena devums ir nozīmīgs kopējā veikumā. Ir cieši jāsadarbojas ar visiem!

— Tieši to arī gribēju prasīt tagad — vai jums kā mūziķim uzstāties kopā ar orķestri ir sarežģītāk, nekā sniegt koncertu bez tā?

Es to mīlu, es vienkārši mīlu spēlēt kopā ar orķestri! Esmu klasiski trenēts mūziķis, un man tas ir kā sapņa piepildījums, izpildīt rokmūziku kopā ar orķestri. Tas nav grūti, nepavisam ne. Tas ir labākais, kas vien var būt!

— Jūs esat grupā jau teju 25 gadus — kur izdodas atrast motivāciju, lai turpinātu uzstāties un muzicēt?

Uzstāties nav garlaicīgi, tas nekad nav garlaicīgi. Katra publika ir citāda, un tā kā pūlis mūsu koncertos vienmēr ir fantastiski atsaucīgs, izjūtas ir neaprakstāmas ik dienu. Domāju, ka to var salīdzināt ar ballēšanos katru nakti — tas nekad nav viens un tas pats.

— Kam vairāk dodat priekšroku — koncertiem lielās arēnās vai mazos un intīmos klubos?

To ir grūti salīdzināt. Mazo klubu valdzinājums ir tāds, ka tu atrodies ļoti tuvu klausītājiem, viņus daudz vairāk jūti, un tas ir ļoti forši. Taču arī lielās arēnas man patīk, jo to enerģiju, ko sniedz 10 vai vairāk tūkstoši cilvēku, nevar pielīdzināt nekam citam. Domāju, ka to varētu salīdzināt ar ātrumu pārslēgšanu mašīnā — visos gadījumos tu kusties uz priekšu, tikai katrā no tiem atšķiras ātrums un līdz ar to — arī sajūtas. Šķiet, ka tā ir labākā analoģija, kādu spēju izdomāt.

— Kā ir attīstījusies Smokie auditorija šo gadu laikā — jūtat, ka uz koncertiem nāk tie ļaudis, kas par jums fanoja vēl septiņdesmitajos, vai arī nemitīgi pievienojas jauni klausītāji?

Mums noteikti ir nākusi klāt vēl viena paaudze — mūsu sākotnējo fanu bērni. Nē, patiesībā mums ir trīs paaudzes — ir tie, kas ir mūsu vecuma un nedaudz vecāki, tad ir viņu bērni, kuri izauguši, klausoties Smokie, un nu jau arī šiem bērniem ir bērni, kuri apmeklē mūsu koncertus! Laikam jau mūsu nākotne ir visai droša — gan jau arī pavisam maziņajiem tiks atskaņota Smokie mūzika, ko iepriekš klausījušies viņu vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki! [smejas]

— Kādu mūziku klausieties ikdienā?

Oi, es klausos praktiski visu! Man patīk jauna mūzika, kā Eds Šīrans, Bens Hovards, arī Coldplay vai Muse, piemēram, bet tajā pašā laikā es daudz klausos arī klasisko roku — man tiešām ir plaša gaume. Mani bērni man sniedz daudzas rekomendācijas, palīdz būt lietas kursā par jaunāko, un tāpēc es ļoti daudz mūzikas iegādājos iTunes.

Patiesībā es pat varētu teikt, ka visapkārt ir pārāk daudz lieliskas mūzikas, jo man galīgi nepietiek laika, lai noklausītos visu, kas ir manā iPod. Šķiet, ka es vairs albumus vispār neklausos, tā vietā izvēloties shuffle režģījumu, un atskaņot dažādus singlus. Gandrīz vai jāsāk sevi disciplinēt un ierobežot!

— Vai klausoties citu izpildītāju mūziku, no tās arī ietekmējaties un paņemat kādas idejas savai grupai, vai arī ko citu klausieties tikai atpūtai?

Otrais variants ir precīzs, jo Smokie mūzika ir Smokie mūzika, bet viss cits ir viss cits. Mēs esam spēlējuši kopā jau gadiem ilgi, mēs nemainīsimies, mūsu mūzika nemainīsies, tāpēc nav nekādas lielās jēgas ietekmēties no citiem.

— Visbeidzot, ko jūs gribētu pateikt tiem cilvēkiem, kuri vēl nav izlēmuši, vai viņi vēlas apmeklēt Smookie koncertu?

Es ieteiktu pamēģināt, jo pastāv liela iespējamība, ka būsiet pārsteigti par to, ko redzēsiet un dzirdēsiet. Es diezgan bieži redzu džekus, kurus uz koncertiem noteikti atvilkušas draudzenes, un ir skaidrs — viņi tur negribētu atrasties, daudz labprātāk vīri ietu uz Metallica. Parasti viņi stāv visai īgni, sakrustojuši rokas, bet nepaiet nemaz tik ilgs laiks, līdz viņi saprot, ka Smokie nav tikai Living Next Door To Alice, bet gan kas vairāk, turklāt — viņiem tīkams!

Foto: Publicitātes foto