Strūbergs: Negribas stāvēt uz vietas

Šovakar, 6. novembrī, Latvijas Leļļu teātrī sava otrā albuma prezentācijas koncertu nospēlēs grupa Momend. Īsi pirms šī notikuma Intro.lv aicināja uz sarunu apvienības vokālistu Kārli Strūbergu, lai apspriestu gan jauno albumu Spirals, gan izmaiņas grupā laika gaitā, gan paša Kārļa muzikālās karjeras sākumu un lielākās ietekmes. 

- Sāksim pavisam vienkārši un ierasti — kādas ir sajūtas pēc otrā albuma izdošanas?

Sajūtas ir patiešām foršas. Noteikti vēl spēcīgākas būs pēc ceturtdienas, kad būsim noprezentējuši, būsim nospēlējuši, kad cilvēki būs sanākuši un redzēsim, kuram interesē un kuram nē. Ir ieguldīts darbs un beidzot esam albumu palaiduši tautās. Pagaidām ir sajūta, ka atsauksmes ir labas, vismaz tik, cik to vispār ir. Un tas jau ir svarīgākais — neviens nesaka, ka viss ir slikti, līdz ar to viss forši [smejas].

- Pirmais Momend ieraksts bija Tavas karjeras pirmais nopietnais albums, vai ne?

Jā, tā bija. Un toreiz viss bija krietni savādāk, jo toreiz mēs iespēju ierakstīt albumu laimējām Radio 101 konkursā. Radās tāda iespēja, un bija kaut kādas dziesmas, kuras bija sarakstītas jau kopš skolas laikiem un tad tikai atlika tās vienkārši ierakstīt. Šādā ziņā tas noteikti nebija plānots albums, vienkārši tāds kā dziesmu apkopojums. Man liekas, ka ar jaunām grupām tā bieži ir — esi sarakstījis tik daudz dziesmu, kuras beidzot kaut kā ir jāizdod. Tā ka jā, jaunais albums ir mans otrais nopietnais ieraksts.

- Vēl jau bija albums ar Laika Suni.

Tajā es personīgi nepiedalījos. Es pievienojos grupai, kad ieraksts jau bija tapis, bass jau bija izdomāts, bet nebija, kas to spēlē dzīvajā.

- Tā kā šis vairs nebija tavs pirmais albums, noteikti bija lietas, kuras Tu tagad darīji citādāk un noteikti arī labāk, nekā tas bija pirms tam.

Jā, kaut kāda pieredze jau bija, attiecīgi jau zināju, ko un kā vajag un arī, ko darīt labāk. Tagad gan paskatoties uz albumu, atkal var redzēt miljons lietu, kuras varēja izdarīt daudz labāk un veiksmīgāk, bet tas, man liekas, ir tāds neizbēgams process. Ja tā kādā brīdī nebūs, tad jāsāk uztraukties — ja tev liekas, ka esi izdarījis visu perfekti, tad kāda jēga vispār kaut ko turpināt darīt.

Kā jau teicu, process bija savādāks, jo pirmā albuma dziesmas bija tapušas, man vienam pašam tās sarakstot un pēc tam, kad man pievienojās Normis [Normans Bārbals, grupas bundzinieks, aut.] un Ivars [Kalvis, grupas bijušais basģitārists, aut.], mēs vienkārši tās aparanžējām un ierakstījām. Arī pats ierakstīšanas process bija atšķirīgs, jo pirmo albumu mēs ierakstījām visi kopā dzīvajā, jo mums bija tikai trīs instrumenti — akustiskā ģitāra, bass un bungas, viss bija vienkārši izdarāms. Šajā albumā mēs kopā jau bijām četri, un arī instrumentācija visur ir pilnīgi atšķirīga, jo ir lielāka skaņu siena, vairāk slāņu, vairāk visa.

Šo albumā arī ierakstījām citā studijā — Valmierā. Process bija pavisam citāds, bet savā ziņā arī grūti salīdzināt, jo tagad bija arī Elvijs [Pārpucis, grupas ģitārists, aut.] un Jurģis [Priedītis, grupas basģitārists, aut.], kuri nebija toreiz. Jau dziesmu tapšanas procesā viņu pienesums bija tas, kas kaut kādā ziņā mainīja to skaņu, un es pats arī sāku skatīties kaut kur dziļāk, jo, laikam mainoties, jau mainās arī tās ietekmes un negribas stāvēt uz vietas.

- Tā kā tagad dziesmas nerakstīji viens pats, jo piedalījās citi, nebija tāda sajūta, ka kaut kas no tavām idejām netiek izmantots un ka gribas visu darīt pašam?

Jā, sākumā tas bija nepierasti, jo es biju pieradis, ka es sarakstu dziesmu no A līdz Z. Tagad bija citādāk. Dažas dziesmas gan tapa tāpat kā pirmajā albumā, kad man bija kāda ideja, dažreiz pabeigtāka, dažreiz nepabeigtāka. Sākumā likās, ka būs problēmas, bet tad es apzināti pamēģināju to izmainīt, aizejot uz mēģinājumu ar pilnīgi nepabeigtu dziesmu un ļāvu tai tālāk veidoties pašai. Rezultāts man patika, un uzreiz bija pavisam cita pieredze. Ja mēs visi visu darām kopā, un katrs ieliekam kādu savu daļiņu, tieši tad arī veidojas grupa. Tajā brīdī tā vairs nav mana grupa, bet mūsu grupa. Man ir svarīgi, lai nevienam nav sajūta, ka viņš atspēlē to, ko izdomājis kāds cits.

- Abi Momend albumi kopumā ir diezgan dažādi. Vai Tu jau pēc pirmā albuma ierakstīšanas zināji, ka tālāk vēlies darīt kaut ko citu vai arī domāji, ka arī nākotnē spēlēsi kaut ko līdzīgu tam?

Tagad jau vairs neatceros, ko tieši es tolaik domāju, bet principā jau uzreiz pēc pirmā albuma izdošanas arī nomainījās sastāvs un tajā brīdī es jau zināju, ka negribu izdot vēl vienu tādu pašu albumu, kas nav vajadzīgs ne man, ne nevienam citam. Dziesmas, kas tapa uzreiz pēc pirmā albuma, vēl bija zināms pārejas periods. Pāris dziesmas arī palika aiz svītras un albumā nav, un vismaz pāris no tām tiešām iezīmēja to pārejas periodu, un tās vairs lāga nevarēja pielikt klāt tam, ko mēs radījām jau salīdzinoši nesenāk. Piemēram, arī Nests, ko mēs izdevām kā singlu vēl ziemā — pēc tam mēs sarakstījām kaudzi ar jaunām dziesmām un tad sapratām, ka tas jau vairs neizklausās pēc tās pašas grupas [smejas]. Albumā tā ir pārrakstīta pilnīgi citādi [vēl veco Nests versiju vari noklausīties zemāk, aut.]

- Klausoties albumu, samainīju arī šādas tādas psihodēliskas ievirzes.

Īsti pat nezinu, kā tur ir, bet tā varētu būt. Psihodēlija man galīgi nav sveša, un es klausos ļoti dažādu mūziku, un ietekmes ir grūti skaidri norādīt. Es domāju, ka manī iekšā tās visas sajaucas kopā. Domāju, ka tas lielā mērā varētu būt arī no Elvija ģitāras, viņš daudz strādā ar efektiem. Viņš to dara brīvi un kā viņam patīk, un tad acīmredzot arī viņš mīl psihodēliju [smejas].

Mēs necenšamies paši definēt, vai tā ir psihodēlija, roks, pops vai kaut kas cits. Mēs darījām tā, lai mums visiem liktos, ka tas ir forši un ka tas strādā. Ja vispār būtu jārunā par žanru, mēs pēdējā laikā visās intervijās mēdzam teikt, ka, ja kāds cilvēks izdomā, kādu žanru mēs spēlējam, lai viņš atsūta mums ziņu. Ja mums kaut kur ir jāraksta, tad mēs parasti rakstām indie, jo ir indie ir viss, ko nav iespējams nodefinēt. Un tad nu ir indie alternative vai indie rock vai indie vienalga kas [smejas].

- "Indie folk".

Pirmajā albumā bija indie folk, tagad folks tas nav nekādā gadījumā. Man liekas, ka visas žanriskās lietas mūsdienās ir palikušas tik nenosakāmas. Bet jā, psihodēlija, manuprāt, ir arī kompliments [smejas].

— Likās, ka jaunajā albumā samanīju arī vairāk taustiņinstrumentu. Tos spēlējat paši vai pieaicināt kādu?

Tos spēlēju es. Principā klavieres ir mans pirmais instruments, apguvu tās mūzikas skolā. Protams, tad, kad uzzināju, ka ir ģitāra, likās daudz stilīgāk spēlēt ģitāru [smejas]. Albuma tapšanas procesā vienā brīdī nodomājām, kāpēc nepamēģināt taustiņus. Pēc pirmā albuma viena no personīgajām atziņām bija, ka akustiskās ģitāras vietā, kas bija visur, varētu būt kaut kas cits. Par to, ko iepriekš jautāji, vai es zināju, ka gribu kaut ko citu — es zināju, ka negribu, lai visur ir tikai akustiskā ģitāra. Kaut kādā ziņā gribēju iet soli tālāk.

- Otrais albums, otrais pie I Love You. Cik saprotu, Jums izveidojušās labas attiecības.

Jā, sadarbība ir laba un domāju, ka tā varētu būt viena no panākumu atslēgām, ka sadarbība tiek izkopta. Mums bija interese izdot albumu pie viņiem, parādījām, ko bijām sarakstījuši, tad viņiem bija interese izdot un daudz citu sarunu nebija, tā arī vienojamies. Mēs draudzējamies, ir forši.

-  Nesen izdevāt savu pirmo videoklipu. Kāda pieredze ar to?

Lieliska pieredze. Bijām domājuši taisīt videoklipu jau kādai no pirmā albuma dziesmām, bet toreiz tas viss apstājās pie tā, ka īsti nebija ideju. Tās dziesmas jau bija tāds noiets etaps, nelikās tik aktuālas, tāpēc toreiz to tā arī atstājām, sapratām, ka taisīsim klipu kādai dziesmai no šī albuma. Sākām ar piedāvājumu sadarboties Robertam Kuļenko, kurš ir klipa režisors. Viņš piekrita, un mums bija traka ideja par tām meksikāņu kurpēm, kuras biju uzgājis internetā — tāda meksikāņu subkultūra, kur čaļi dejo ar tādām kurpēm. Likās diezgan traki un pamēģināju sākumā YouTube — uzliku video apakšā mūsu dziesmu. Skatījos — jā, šis ir interesanti [smejas].

Kad sākām domāt par klipu, sapratām, ka vairs nevar īsti citādāk iedomāties, vajag to deju. Kad pirmo reizi satikāmies, Roberts prasīja, vai mums nav pašiem kāda doma. Mēs pateicām, ka ir ideja par tiem trakajiem zābakiem, un tad viņš pats tālāk izveidoja to stāstu par vientuļo latviešu čali, kurš strādā ceļmalas kafejnīcā un kurš mīl šos zābakus un deju. Vēl nedaudz psihodēlijas ar citplanētiešiem, un klips gatavs. Esam ļoti priecīgi par rezultātu. Kad sākām darbu, nedomājām, ka būs tik forši, cik beigās bija.

- Kur atrodas šī ceļmalas kafejnīca?

Šī konkrētā ir uz Liepājas šosejas. Diezgan slikti pārzinu ģeogrāfiju, bet man liekas, ka tie ir Piņķi. Pazīstamam puisim, Jānim no Laimes Pilnīgas, vecākiem pieder šī kafejnīca, tā nu viņš izpalīdzēja ar telpām. Man liekas, ka lieliski piestāvēja, un tā vide ļoti labi nostrādāja.

-  Nesen spēlējāt Zviedrijā. Kādi vēl ir nākotnes plāni sakarā ar koncertiem ārzemēs?

Jā, bijām Zviedrijā, šogad jau otro reizi. Šogad uz ārzemēm vairs nebrauksim, bet par nākamo gadu jau esam sākuši plānot par janvāra beigām un februāra sākumu. Spēlēsim gan tepat, gan aizbrauksim uz Lietuvu un Igauniju, varbūt kādā brīdī arī uz Zviedriju, bet tas pagaidām ir tikai plāna stadijā.

- Jau otrais albums, grupas atpazīstamība noteikti aug. Vai to var just?

Pēdējo gadu laikā ir parādījies arvien vairāk paziņu un draugu, kas mūzikas aprindās ir loģiski. Uz ielas ar pirkstiem neviens vēl nerāda, cerams, ka kādu laiku arī nerādīs. Īpaši atpazīstamību nejūtam, bet tagad arī grūti spriest, jo bijām tādā pārejas periodā. Tagad mums ir albums, arī klips, liekas, ka atsauksmes ir labas. Tā ka — to, cik mēs esam populāri, mēs vēl noskaidrosim [smejas].

- Kāpēc šāda izvēle prezentācijas koncertu aizvadīt Leļļu teātrī?

Pirmkārt, gribējām kaut ko netipisku. Negribējām rīkot tur, kur visi iedomātos to darīt. Vēl svarīgs faktors, ka bundzinieks Normis tur strādā, tad attiecīgi organizatoriskā puse bija vienkāršāka. Un Leļļu teātris likās mazizmantota vieta šādiem pasākumiem, likās, ka aura ir lieliska, lokācija arī — tas ir pašā Rīgas centrā. Koncerts ir bezmaksas, tā ka uztaisījām to tik pieejamu, cik pieejams tas vien var būt. Tagad tikai jāgaida, kad visi atnāks [smejas]. Bet jā, arī pirmā albuma prezentācijas koncerts bija teātrī, sanāk, ka esam teātrus iecienījuši.

- Kas varētu būt tava pirmā publiskā uzstāšanās lielākai publikai?

Tas varētu būt vēl vidusskolas laikos. Es biju sācis rakstīt savas dziesmas un tad mani pirmo reizi uzaicināja uz Depo. Bija jāspēlē augšstāvā, kamēr lejā notika kaut kāds metāla pasākums. Braucu ļoti satraucies, bet jā, tas bija pirmais koncerts. Varēja būt kāds 2008. vai 2009. gads. Tad pārcēlos uz Rīgu, lai sāktu šeit studēt. Jau iepriekš pazinu Normi, paprasīju, vai viņš negrib sist perkusijas, viņš piekrita, un liekas, ka jau pēc mēneša aizbraucām uz pirmo konkursu Valmierā. Vinnējām un tad sapratām, ka acīmredzot kādam patīk. Arī pats sapratu, ka gribu to darīt, un tā tas viss pamazām sākās.

Tā no konkursa uz konkursu un sanāca 2011. gadā arī Radio 101 konkursā piedalīties. Iesniedzām dziesmu, daudz spamojām un vinnējām [smejas]. Konkursa rezultāts bija absolūti neobjektīvs, bet toreiz nometām malā visu kauna sajūtu, jo sapratām, ka ir lieliska iespēja tikt pie iespējas ierakstīt albumu. Likās, ka visi dara to pašu, mēs varbūt to darījām nedaudz vairāk. Var jau būt, ka dziesma visiem patika visvairāk, bet par to tiešām nezinu [smejas].

- Noteikti ir diezgan dīvaini Tev jautāt par tavām lielākajām ietekmēm, jo mūziku noteikti klausies ļoti daudz, bet varbūt tomēr vari kaut ko nosaukt.

Pēdējā laikā arvien mazāk sākt noklausīties visu, ko gribas, jo sanāk pašam kaut ko darīt, bet tomēr cenšos bez austiņām nekur neiet. Liela ietekme noteikti ir Radiohead  un Tomam Jorkam. Viņu noteikti varu atzīmēt kā vienu no tiem, kas man patīk neatkarīgi no visa. Vispār dažādos laika posmos ietekmes ir bijušas dažādas. Piemēram, pirmajā albumā es sevi vēl vairāk gribēju definēt kā "singer-songwriter", tad man liela ietekme bija Dallass Grīns jeb City and Colour. Tolaik viņš mani pamatīgi apbūra un toreiz tā noteikti bija liela ietekme uz manu ģitārspēli un patiesībā arī muzikāli.

Savukārt tagad es klausos elektroniku, metālu, indie. Klausos daudz ko un cenšos turēt prātu atvērtu. Ja tomēr būtu jānosauc dažas grupas, kas vairāk ir pagrozījušas manu redzējumu, tad noteikti minētais Jorks, noteikti arī Grizzly Bear, Deerhunter. Ja tā sāku domāt, patiesībā tādu mākslinieku ir daudz. Cenšos gan nefanot par kādu pārāk traki, lai ietekmes nebūtu pārāk spēcīgas. Pēdējā laikā klausos arī daudz latviešu hip-hopa. Šobrīd klausos GoGo Penguin, tāds britu džeza trio. Viņi bija nominēti arī Mercury balvai.

- Ja jau esam tik tālu aizrunājušies — 2014. gada mīļākais albums?

Jā, esmu par šo domājis. Biju uztaisījis sarakstu, bet tagad jāsāk atcerēties, kas ir iznācis. Protams, tikko iznāca Toma Jorka jaunais albums, arī The War on Drugs man patika. Ja jānosauc viens, tad laikam jāpaliek pie Beka Morning Phase, bet tas ļoti konkurē ar Wild Beasts jauno ierakstu, kurš arī ir burvīgs.

- Nedaudz pastāsti par savām ģitārām, varbūt tev ir kādas iecienītas firmas vai modeļi?

Nu, ja man būtu miljons latu, tad droši vien spēlētu uz citu firmu ģitārām [smejas]. Starp citu, nesen apspriedām šo situāciju, ka pie mums tev vai nu no kaut kurienes ir daudz naudas un var visu darīt kvalitatīvi vai arī nākas darīt tā, kā sanāk. Piemēram, Dānijā, ja tev patīk spēlēt mūziku, valsts saka: "Super, tas ir kruti, vecīt. Ņem naudu un pērc visus instrumentus, ko gribi un mācies". Un uzreiz ir vieglāk [smejas]. Patiesībā, ja man būtu iespēja, es iztiktu bez tehniskās puses, es vairāk jūtos komfortabli ar vienkāršu instrumentu pie rokas, nezinot, kas tas, kā tas ir pieslēgts, bet vienkārši spēlējot. Domāju, ka Elvijs noteikti varētu stāstīt vairāk par saviem efektiem. Man ir četras ģitāras, bet spēlēju divas.

- Kas šobrīd jauns Laika Sunim?

Laika Suns šobrīd strādā pie albuma, kas, ja viss būs kārtībā, nāks klajā 2015. gada sākumā. Šobrīd varu pateikt, ka man liekas, ka būs lielisks ieraksts. Jāsagaida un tad jau varēs vairāk izstāstīt. Šobrīd tad strādājam pie tā, tāpēc koncertu pašlaik nav. Pēc tam noteikti būs.

- Latvijas mūzikas terminoloģijā ir termins "lielkoncerts". Kad Momend būs lielkoncerts?

Kad uz albuma prezentāciju atnāks 3000 cilvēku [smejas]. Jokojos. To var uztaisīt, kad ir liela auditorija. Protams, var arī ātrāk, bet tad tas būs lielkoncerts tikai pēc nosaukuma. Ja atnāks 400 cilvēki uz Palladium... Attiecīgi arī mūsu gadījumā uz to šobrīd nepretendējam. Nu redzēsim, ja pēkšņi notiks kaut kas dīvains ar latviešu vidējo klausītāju un sāksim visiem patikt, tad būs lielkoncerts.

-  Citēšu tevi — esi teicis, ka "Spirals ir par pasaules ciklisko dabu un cilvēku tajā." Kāda būtu Momend vieta vismaz Latvijas mūzikas cikliskajā attīstībā vai vismaz Momend vieta Latvijas mūzikā?

Nekad nebiju par to domājis, bet, ja skatāmies bez liekām abstrakcijām, tad esam viena no jaunajām vai vidēja vecuma latviešu grupām. Mēs nemēģinām atrast kādu īpašu vietu. Mums ir sava, lēnām augoša fanu bāzīte, mēs vienkārši palēnām ejam uz priekšu un ceru, ka šeit iederamies un nebojājam kopējo ainu [smejas].

Foto: Publicitātes foto