Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

NEPACIETĪGI GAIDĀM

SEPTEMBRIS
Efterklang — Altid Sammen
Keane — Cause And Effect
M83 — DSVII
Blink-182 — NINE
Liam Gallagher — Why Me? Why Not.
Viss kalendārs »

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
20: Jāņa Ruņģa Klātbūtne, Tallinas Pagalms
20: Ploho, Klubs Depo
21: UNDER Festival 2019, Autentika
28: Super Besse, Human Tetris, One One
28: Laika Suns, Siguldas pils kvartāls
OKTOBRIS
03: Behemoth, Palladium koncertzāle
03: Kārlis Kazāks, Melno Cepurīšu Balerija
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

The 1975: Ja sākšu domāt, ka esmu pietiekami daudz sasniedzis, pārstāšu censties

Normunds Vucāns, 2014. g. 17. jūlijā

Jau rīt Salacgrīvā sāksies šī gada lielākais mūzikas notikums Baltijā — Positivus festivāls. Vieni no māksliniekiem šī gada programmā ir jaunie briti The 1975, kuru solists Metjū Hīljs savā ļoti noslogotajā grafikā atrada aptuveni divdesmit minūtes, lai ar mani aprunātos par grupu, tās panākumiem un to, kā izvairīties no zvaigžņu slimības.

— Kur šobrīd atrodies?

Pašlaik esmu pie draugiem Kannās, te vakarā spēlēsim vienā festivālā. Pēc tam šonedēļ ir plānots vēl doties uz Beļģiju, Nīderlandi un Vāciju.

— Apskatot jūsu tūres grafiku, ievēroju, ka principā divus gadus līdz pat decembrim jūs koncertējat vidēji piecas reizes nedēļā. Ko dari, lai atgūtos starp šoviem?

Es vienkārši cenšos doties mājās. Mums nekad nav vairāk kā divas vai trīs brīvdienas pēc kārtas, liekas, ka pēdējo reizi garāka atpūta man bija kaut kad 2012. gadā. Tieši tāpēc es tā īsti nedaru neko, vien lasu. Mēs vienmēr strādājam pie mūzikas, jauno albumu rakstām, kamēr esam tūrē, un mirklī, kad ierodamies mājās, nākas intensīvi darboties arī studijā, tāpēc personīgajai dzīvei daudz laika neatliek.

— Vai tas nav neizturami grūti un kādā mirklī nav gribējies vienkārši to visu apturēt un paņemt kaut nedēļu ilgu atvaļinājumu?

Jā, laikam jau tas ir ļoti grūti, bet mēs dzīvojam pēc principa, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Es visu mūžu esmu strādājis pie tā, lai padarītu savu grupu populāru, un tagad, kad esam guvuši šo slavu, ir jāstrādā ļoti, ļoti smagi, lai tas viss būtu bijis tā vērts. Tieši tāpēc ir vieglāk saņemties darbam.

— Kad tikko bijāt uzsākuši šo koncertu maratonu, kādā intervijā minējāt, ka visu mācāties no jauna, jo iepriekš nezinājāt, kā tas ir — uzstāties dzīvajā. Vai tagad, kad to darāt katru vakaru, pašiem nekļūst nedaudz garlaicīgi?

Nē, ne garlaicīgi. Tas mēdz būt grūti. Teiksim, ir situācija, kad spēlējam trīs koncertus, tad mums ir brīvdiena un pēc tam ir vēl trīs koncerti. Šāds grafiks ir interesants, bet gadās arī reizes, kad pēc kārtas jāspēlē seši vai septiņi šovi. Tad gan, mirklī, kad esi pie kāda no pēdējiem datumiem, nāk virsū nogurums. Cīnīties pret garlaicību palīdz arī tas, ka visu laiku strādājam pie jaunām dziesmām.

— Vai ir jau radies konkrētāks plāns par to, kad varētu tikt publicēts kas jauns no The 1975?

Mēs šobrīd kaut ko ierakstām, bet neizdosim līdz nākamā gada beigām. Ne šogad, ne nākamā sākumā noteikti nekas jauns plašākai publikai atrādīts netiks, paies vismaz gads līdz nākamajām relīzēm.

— Vai tas izklausās līdzīgi tam, ko spēlējat līdz šim?

Pirmajā albumā mēs nedomājām par to, ko radām. Mēs nedomājām žanru vai stilu kategorijās. Man liekas, ka arī nākamajā ierakstā būs līdzīgi, ļausim skaņām rasties dabiski, nevis centīsimies tās ietekmēt dažādos veidos. Domāju, ka dažas kompozīcijas būs pārsteigumi, bet citas būs ieturētas līdzīgā skanējumā kā iepriekš radītās.

— Vai rakstot mūziku speciāli piedomā pie tā, lai visas dziesmas būtu ļoti lipīgas un melodiskas, vai arī tas notiek dabiski?

Tas ir kaut kas, kas nāk dabiski. Kad es sākotnēji iemīlēju mūziku, mani īpaši uzrunāja melodijas, un tas ir daļa no tā, kāds es esmu rakstot. Ja man pašam nešķiet, ka šī melodija ir ļoti, ļoti lipīga vēl tad, kad to rakstu, tad es to vienkārši neturpinu.

— Vai, rakstot dziesmu tekstus, tos pieskaņo attiecīgajai melodijai, vai arī jau uzreiz zini, ko ar to vēlēsies pateikt?

Pirmajā albumā viss bija mana pieredze, visi teksti attiecās uz manām pieredzēm. Jaunajā albumā gribētos, lai tā ir mūsu pasaule, lai tas ir visas grupas veikums. Nevēlos runāt tikai par sev svarīgām lietām. Mūsu vidū ir daudz diskusiju par reliģiju, nāvi, narkotikām, un tās varētu būt trīs galvenās tēmas jaunajā ierakstā.

— Jūs šādā sastāvā spēlējat kopā jau ļoti ilgu laiku. Vai pēdējo gadu laikā pēc lielās popularitātes gūšanas kaut kas nav mainījies jūsu attiecībās un savstarpējā dinamikā?

Ne gluži, drīzāk esam kļuvuši vēl tuvāki. Mēs vienmēr esam bijuši ļoti tuvi, jo jau desmit gadus esam kopā, un nu visi dzīvojam kopā vienā istabā un pavadām kopā katru dienu. Tas ļoti veicina vienotību starp mums.

— Man kā vērotājam no malas liekas, ka jūs popularitāti un atzinību guvāt ļoti ātri. Vai arī pašiem tā šķiet, jeb desmit gadu dēļ ceļš liekas garš?

Bija sajūta, ka viss notika ļoti ātri. Mēs bijām ļoti gatavi tam mirklim. Reāli viss bija sagatavots jau tajā mirklī, kad pirmo reizi sākām izdot savu mūziku. Plānojām publicēt divus EP līdz albumam, sanāca trīs. Arī albums jau bija teju vai gatavs, tāpēc uzskatu, ka bijām gatavi visam. Mēs necentāmies fokusēties uz grupas popularitāti, tā vietā galveno uzmanību pievērsām mūzikas kvalitātei. Tas bija ļoti ātrs un zibenīgs laika periods.

— Vai fakts, ka jums ir izdevies sasniegt pirmo vietu Lielbritānijas pārdotāko albumu sarakstā, maina cilvēku attieksmi pret jums?

Jā, noteikti. Tas nemainīja mani, mūs vai mūsu attieksmi pret lietām, bet tas noteikti maina to, kāda ir cilvēku attieksme pret mums, kā viņi par mums runā. Tas ietekmē arī to, cik daudzi mūs klausās — daudzi ir ieinteresēti paklausīties populārāko albumu, un tas mums noteikti ir palīdzējis.

— Pieļauju, ka daudziem varētu būt pārsteigums, kā skanat un cik enerģiski esat uz skatuves. Vai jūti to, ka cilvēki ir pārsteigti par redzēto, kad kādā vietā spēlē pirmo reizi?

Jā, nedaudz. Nedomāju, ka daudzi gaida no mums tādu enerģiju un skaļumu. Mēs ilgi bijām rokgrupa, tāpēc koncertus varētu dēvēt par smagāku albuma versiju. Parasti cilvēki liekas nedaudz pārsteigti.

— Kad dodaties uz kādu vietu pirmo reizi, kā tas būs arī Positivus, kaut ko savā priekšnesumā maināt, vai arī visu darāt tāpat kā parasti?

Viss ir tieši tāpat kā parasti, ikvienam mūsu koncertam ir jābūt vienādam un konsekventam. Vienalga, spēlējam 150 cilvēkiem Rumānijā vai 10000 ASV, mēs vienmēr cenšamies ikvienam parādīt tieši to pašu šovu.

— Liekas, ka esat kļuvuši ļoti populāri ASV. Vai tā ir vieta, kur cilvēki jūsu mūziku saprot vislabāk?

Man liekas, ka Japāna, ASV un Lielbritānija ir tās vietas, kur ļaudis mūsu mūziku uztver vislabāk. Ir grūti nošķirt, kurā vietā publika reaģē labāk, tomēr man ļoti patīk ASV — liekas, ka viņi novērtē to, ka nedaudz izklausāmies, izskatāmies un arī uzvedamies kā no astoņdesmito gadu filmas izkāpuši.

Es gan nevarētu teikt, ka cilvēki atšķiras. Esmu novērojis, ka jebkurā vietā pusaudži ir vienādi. Viņi visi izskatās un reaģē līdzīgi, ikviens ir mūsu koncertā to pašu iemeslu dēļ — viņiem patīk mūsu grupa.

— Jāatzīst, ka tu esi ļoti patīkams sarunu biedrs un liekas, ka nebūt neslimo ar zvaigžņu slimību. Kā tev tas izdevies, ņemot vērā to, cik ātri ir attīstījusies tava karjera?

Jā, es cenšos, lai mans ego netraucētu grupai. Kad esam The 1975, mēs lielā mērā esam popzvaigznes — gan mūzikas dēļ, gan tā, kā uzvedamies uz skatuves, dēļ. Tādā veidā es atbrīvojos no sava ego — es to pilnībā izlieku uzstājoties, ne runājot ar cilvēkiem. Kad ar kādu komunicēju, man ir vienalga — es nedomāju, ka esmu labāks, piemēram, par tevi, ņemot vērā, ko esmu sasniedzis. Cilvēku vienlīdzība man ir ļoti svarīga, tā patiesībā ir viena no tēmām, kam pieskaršos nākamajā ierakstā. Cilvēki bieži vien dara stulbības, lai tikai piesaistītu mediju uzmanību. Man tas nav svarīgi, es daudz mazāk cienu kādu, kas ierakstījis albumu, nekā kādu, kas, piemēram, pieņēmis kādu svarīgu politisko lēmumu, kaut ko reāli ietekmējis šajā pasaulē. Bet jā, mani šobrīd uztrauc divas lietas — tas, kas notiek ar manu grupu, un tas, vai es esmu jauks cilvēks. Visam citam nav nozīmes.

— Vai uzstāšanās festivālos atšķiras no solokoncertiem?

Jā. Uzstāties festivālā naktī, kad vari izmantot visus šova elementus, vai dienā ir divas pilnīgi dažādas lietas. Katru reizi nākas nedaudz adaptēt šovu, lai tas būtu piemērots apstākļiem. Es gan nevaru pateikt, kam dodu priekšroku. Kad ir tavs solo koncerts, ikviens atnākušais ir ieradies redzēt tieši tevi, nopircis biļeti un zina, ko vēlas sagaidīt. Festivālos tā nav, tur zināmā mērā jāiegūst cilvēku uzmanība, un arī tas ir ļoti aizraujoši.

— Vai jums joprojām ir jāiegūst cilvēku uzmanība? Man liekas, ka esat gana pazīstama grupa, lai tieši jūsu dēļ cilvēki pirktu biļetes arī uz festivāliem.

Iespējams, bet tad, ja es tā sākšu domāt, visdrīzāk kļūšu slinks, vai ne?

— Iespējams, grūti teikt.

Normund, mirklī, kad es sākšu domāt, ka esmu pietiekami daudz sasniedzis, es pārstāšu censties. Es nekad nedomāju, ka mēs varam tagad atpūsties, jo visi mūs jau pazīst. Vienmēr būs cilvēki, kuri mums ir jāiespaido, un tā es skatos uz lietām.

— Nobeigumā varbūt nedaudz pastāsti tiem, kas līdz šim nav redzējuši The 1975 koncertus — kas ir galvenās lietas jūsu šovā, ko Positivus apmeklētāji var sagaidīt?

Es būtu ļoti, ļoti piesardzīgs ar nākšanu uz mūsu koncertu, ja man būtu epilepsija, jo tur būs ļoti daudz gaismu. Viss ir ļoti tumšs, savos šovos mēs neizmantojam krāsas, tikai baltās gaismas un ēnas. Tā kā droši gaidiet tumšu vizuālo, bet ļoti krāsainu muzikālo priekšnesumu!

Foto: telegraph.co.uk

Tavs komentārs