Koncerta apskats: Bens Hovards Berlīnē 19.06.
Berlīne todien kūsāja svelmainajos saules staros un bija pārvērtusies par īslaicīgu pekli, tādēļ, par laimi, pilsētā koncertēja dziesminieks, kurš šo tveici lika aizmirst kā nebijušu. Londonietis Bens Hovards ar savu pavadošo grupu bija viens no mūziķiem, kas uzstājās Citadeles Mūzikas festivālā — no maija līdz pat septembrim ilgstošajā koncertu sērijā, kas notiek Citadeles cietokšņa iekšpagalmā. Hovarda jaunskungs uz šo brīvdabas koncertvietu spēja pulcināt mūzikas mīļus no dažādiem ģeogrāfiskajiem punktiem, jo, ieskaitot mūs, latvietes, sastapām jauniešus arī no Īrijas un Dānijas, un nešaubos, ka pūlī bija atrodami arī citu valstu pārstāvji.
Kaut arī publika jau tā bija pietiekami iesilusi, Bens Hovards par iesildītāju bija personīgi izvēlējies savu tautieti Džonu Smitu, no kura ģitārspēles viņš ir bieži guvis iedvesmu. Šāds lēmums ir noteikti uzteicams, jo Smits lieliski prata strādāt ar publiku, iepinot dažas frāzes vācu valodā un pašironiskus jociņus par to, ka tieši vācu valoda bijis viens no skolas priekšmetiem, kurā viņš nav izgāzies. Arī viņa muzikālais materiāls ļoti labi piestāvēja Hovarda stilam un kalpoja kā lielisks pierādījums, kāpēc no tā var smelties idejas.
Pēc Smita muzikālā snieguma sākās pacietīgā pasākuma vaininieka gaidīšana, un, netipiski pedantiskajiem vāciešiem, koncerts sākās ar divdesmit minūšu novēlošanos, bet, līdzko uz skatuves parādījās Hovards & Co, pielipušajām kleitām un sāpošajām kājām vairs nebija nozīmes. Būsim atklāti, Hovards tikpat labi varētu iztikt bez grupas, jo, kas gan skaistam puisim ar akustisko ģitāru un burvīgu balsi traucētu iekarot neskaitāmu meiteņu simpātijas, taču tieši šī sadarbība pierāda, ka viņš ir augstāka kalibra mūziķis. Var redzēt, ka Hovardam koncerti nav tikai sava maka sabiezināšanas pasākums, bet gan iespēja izcelt savu un pavadošo mūziķu talantus, pasniedzot savas dziesmas pēc iespējas augstākā un baudāmākā kvalitātē.
Te nu patiešām ir nepieciešama branga atkāpe Hovarda muzikālajiem rūķiem jeb pavadošajai grupai. Ja esat sekojuši BBC Radio 1 Live Lounge sērijām, noteikti jau esat pamanījuši Indiju Bornu. Baudot koncertu ne vienu reizi vien mani pārsteidza tas, kā tik smalkā būtnē var būt tik neizmērojami daudz talanta. Viņai skatuves kreisajā malā atvēlēts savs stūrītis, kurā viņa prasmīgi buras ar čellu, basģitāru, bungām, kā arī savu maigo balsi. Vēl Hovardu pavada Kriss Bonds, kurš spēlē gan ģitāru, gan taustiņinstrumentus, gan iedzied bekvokālu, kā arī vēl viens ģitārists, basģitārists un bundzinieks. Koncerta laikā viņi visi kļūst par vienotu veselumu un strādā kā labi ieeļļota mašīna, jo katrs no tiem ir multi-instrumentāls profesionālis, kas mīl savu amatu. Arī pats Hovards atzina, ka viņi cītīgi strādā pie tā, lai uzlabotu katru nākamo uzstāšanos un pieslīpētu to.
Uzlabojumiem vieta atradīsies vienmēr, un šajā koncertā labs piemērs tam bija dziesmas Only Love ievads, kuru Hovardam vienmēr esot grūtības nospēlēt. Viņš gan prot par to sirsnīgi pasmieties, atvainojas un, kā jau perfekcionists, sāk dziesmu no sākuma, jo viņam ir svarīgi savu darbu padarīt labi. To, ka Hovards ir mūzikā ar visu sirdi un dvēseli, var just, un dziesmu kulminācijas brīžos viņa dziedājums ir tik emocionāls, ka aizskar pat dziļākās dvēseles stīgas un, tautas valodā runājot, rauj nost jumtu. Emocionālo kāpinājumu labi pastiprina arī skatuves vizuālais noformējums, kas ir piecās vertikālās strēmelēs sadalīts ekrāns, kurā parādās gan dabas skatu video projekcijas, gan sanākušā pūļa atspulgs. Saulei pamazām tuvojoties horizontam, arvien lielāku efektu izdodas panākt arī ar gaismām, baltiem kūļiem dancojot ritma pavadījumā un apspīdot mūziķus.
Ņemot vērā, ka Bens Hovards ir izdevis tikai vienu studijas albumu un dažus EP ierakstus, koncerts bija pietiekami garš un ilga aptuveni stundu un četrdesmit piecas minūtes. Tika atskaņoti gan lielākie hiti kā The Wolves, Keep Your Head Up, The Fear, Only Love un Old Pine (atzīsiet, diezgan iespaidīgi viena albuma ietvaros), gan arī jaunas dziesmas. Kad koncerta pamatprogramma tuvojās beigām, Hovards gaumīgi pasmējās par mūziķu ego barošanas bloku jeb tā saukto encore, atklāti pačukstot, lai publika neuztraucas, jo viņi tūlīt nāks atpakaļ. Atgriežoties ar vēl trim dziesmām, Hovards nodemonstrēja no Džona Smita aizgūto ģitārspēles tehniku, jauno dziesmu Keiko izpildot sēdus ar ģitāru noguldītu klēpī tieši, kā to pirms pāris stundām darīja Smits. Pēc tam vēl sekoja ļoti atmosfērisks Oats in the Water un Promise izpildījums, un, esot jau piecpadsmit minūtes pāri atļautajam skaļas mūzikas atskaņošanas laikam, koncerts noslēdzās, atstājot sanākušos apburtus ar Bena Hovarda un viņa pavadošās grupas maģiju. Vienīgais pārmetums izteicams par dziesmu secību, jo dažas lēnās dziesmas ar gariem aranžējumiem tika izpildītas pāragri un pārāk tuvu viena otrai, tādējādi nedaudz zaudējot tempu.
Lai cik ļoti negribētos padoties stereotipu vilinājumam, tā vien gribas apgalvot, ka kreiļi patiešām ir ģēniji un Bens Hovards ir viens no viņiem. Pasaulē ir tūkstošiem mūziķu, kas izpilda lirisku akustisko mūziku, taču tikai maza daļa no tiem spēj būt pietiekami interesanti un prasmīgi, lai atšķirtos no kopējās masas un nešķistu vienveidīgi un garlaicīgi. Bens Hovards jau ir paguvis pamatīgi aizraut britu publiku (šogad ieguvis divas BRIT Awards balvas un tika nominēts Mercury balvai) un pamazām apbur mūzikas entuziastus arī no pārējām valstīm. Viņa mūzikas sirsnīgumam un balss tembram ir grūti neļauties, un, ja viņš pie sava nākamā albuma strādās tikpat cītīgi kā pie saviem koncertiem, Benu nākotnē gaida lielas lietas.
Fotomirkļi no koncerta aplūkojami mūsu Facebook lapā.
Foto un video: No personīgā arhīva