Koncerta apskats: M83 koncerts O2 Academy Brixton

Kopš jaunākā M83 albuma Hurry Up We're Dreaming izdošanas ir pagājis jau vairāk nekā gads un noslēgumam turpinās albumu atbalstoša tūre. Izbraukājuši gandrīz visu pasauli, šoruden viņi atgriezās Eiropā, šo tūres posmu pirms nedēļas noslēdzot vienā no Londonas slavenākajām koncertu vietām — Brixton Academy. Tīši netīšam palaiduši garām iesildītājus Man Without Country (ko nedaudz nožēloju, tomēr ne jau viņu dēļ tovakar tika mērots ceļš uz Brikstonu), zālē ierodamies neilgi pirms vakara galvenās uzstāšanās sākuma. Drīz vien uz skatuves parādās M83 četru cilvēku sastāvā, visai paredzami sākot ar Intro. Kā jau bija gaidāms, ar šo skaņdarbu M83 rada skaņas viļņus, kas sasniedzot klausītājus liek pār to ķermenim skriet skudriņām. Noteikti jāuzteic arī grupas sintezatoriste un vokāliste Morgan Kibby, kuras vokāls šajā dziesmā izklausās ne sliktāk kā ierakstā dzirdamais Zola Jesus spēkpilnais dziedājums.

Grupa īpaši laiku netērē, uzreiz turpinot ar Teen Angst un Reunion, pamatīgi iesildot sanākušo publiku. Pie Teen Angst pirmoreiz arī tā pa īstam var pamanīt visai nozīmīgu M83 dzīvās uzstāšanās daļu — gaismas un lāzerus, kas labi papildina mūzikas radīto episkumu.

Pēc šīs hītu parādes grupa nedaudz iepauzē un M83 līderis Antonijs saka paldies sanākušajiem klausītājiem, atzīstot, ka pēdējais gads ir bijusi brīnišķīga pieredze gan viņam, gan grupas biedriem. Šī arī paliek viena no retajām reizēm koncerta laikā, kad M83 komunicē ar publiku, jo pārsvarā pāreja starp dziesmām notiek bez pauzēm. Koncerts turpinās ar diviem skaņdarbiem no grupas repertuāra instrumentālās daļas (Sitting un Year One, One UFO), kuru laikā grupas dalībnieki pa skatuvi ārdās tā, ka grupas basists Džordans vienubrīd nogurumā vienkārši atguļas uz skatuves.

Tomēr ilgi atpūsties nav laika, jo koncerts turpinās ar vienu no grupas populārākajām dziesmām We Own The Sky. Tās laikā novēroju interesantu skatu — daži koncerta apmeklētāji centās izmantot Shazam (viedtālruņu aplikācija, kas palīdz atpazīt dziesmas) lai noskaidrotu, kas tad šī īsti ir par dziesmu. Acīmredzot arī Lielbritānijā cilvēki mēdz iet uz koncertiem, īsti nezinot, ko viņi iet klausīties.

Līdz ar sekojošā grupas jaunākā singla Steve Mcqueen beigām zālē uz brīdi nodziest gaisma un, aizmirstot par gaismām un lāzeriem, ļoti minimālā apgaismojumā tiek nospēlēta lēna balāde Wait. Klausoties šo dziesmu ierakstā nereti rodas sajūta, ka atrodies filmā un dzīvās uzstāšanās skaņa to tikai pastiprina. Atliek tikai aizvērt acis un ieslīgt M83 radītajās skaņās.

Pēc Graveyard Girl un trokšņiem pilnā This Bright Flash, kas bija sakrustots ar instrumentālo Echoes of Mine, tiek ieturēta neliela pauze, kas tiek izmantota lai vēlreiz pateiktos publikai. Pēc tā atskan pirmās Midnight City skaņas un vienlaikus ar tām arī sajūsmas spiedzieni. Pavisam drīz iekustināti ir pat tie, kas līdz tam stāvējuši mierā un daudzgalvainais klausītāju koris cenšas dziedāt līdz. Ja tajā brīdī kādam vēl nebija skaidrs, ka tā ir koncerta kulminācija, šaubas tiek kliedētas tad, kad īstajā brīdī no aizkulisēm parādās saksofonists un noved klātesošos līdz pilnīgai ekstāzei. Pēc tā vēl tiek nospēlēts My Tears Are Becoming a Sea un M83 pamet skatuvi.

Protams, kā jau šādos koncertos ierasts, aizkulisēs uzpildījušies ar jauniem dzērieniem, grupa ātri vien ir atpakaļ uz tā saukto encore jeb koncerta noslēdzošo daļu. Man visai interesanta likās M83 pieeja šai koncerta daļai, jo, ja parasti grupas tajā iekļauj savus lielākos hītus, viņi nospēlēja pēdējā albuma noslēdzošo Outro un divus instrumentālus skaņdarbus no iepriekšējiem albumiem. Par to gan es nebūt nesūdzos, jo šo instrumentālo gabalu laikā grupas dalībnieki no visas sirds turpināja ārdīties pa skatuvi. Kādā brīdī skatuves stūrī, kur atrodas Morganas sintezators un elektroniskās bungas, kuras ik pa brīdim izmantoja Džordans, pat radās neliela ballīte — viņiem abiem pievienojās arī Antonijs ar ģitāru. Šajā brīdī nevarēja nepamanīt to, cik ļoti viņi paši izbauda to, ko dara.

Patiesībā, lai arī grupas smadzenes un motors ir Antonijs, grupas dzīvo uzstāšanos spēcīgāku padara tieši trīs pārējie grupas dalībnieki ar savu nerimstošo enerģiju. Čirkainais basists Džordans droši vien pēc koncerta savu kreklu var izgriezt kā slapju dvieli, savukārt no stūra, kurā atrodas Morgana, acis nenovērsu lielāko daļu koncerta laika. Gan tāpēc, ka, atzīšos, man pret viņu ir neliels fanboy crush (atvainojos par anglicismiem), gan tāpēc, ka viņas enerģiskās izdarības pie sintezatora vienkārši nevar nepiesaistīt uzmanību.

Kopumā M83 dzīvā uzstāšanās spēj atstāt visai spēcīgu iespaidu, gan jau pieminēto dziesmu, lāzeru un enerģijas dēļ, gan, jo īpaši, tā kvalitātes dēļ. Visos brīžos, kad grupas dalībnieki ārdās pa skatuvi, viņi vienlaikus arī neaizmirst ar apskaužamu precizitāti nospēlēt savas instrumentu partijas. M83 uz skatuves darbojas kā labi ieeļļots mehānisms, vienlaikus neaizmirstot arī par emocijām un enerģiju, izvairoties radīt iespaidu, ka šis mehānisms ir ieradies vienkārši atspēlēt savu laiku uz skatuves.

Lai gan uzreiz pēc šī koncerta viņi devās koncertēt uz okeāna otru pusi, šķiet, ka tūre jau pavisam drīz būs noslēgusies. Varbūt vēl nākošajā vasarā varēs viņus noķert kādā no Eiropas festivāliem, bet ir skaidrs, ka jau pavisam drīz tiks ņemta atpūta no tūrēšanas un M83 atkal dosies studijā. Tāpēc man atliek tikai gaidīt iespēju atkal redzēt viņus dzīvajā, savukārt tiem, kam šāda iespēja jebkad rodas, noteikti iesaku to izmantot — nenožēlosiet.