Arnis Račinskis: Esmu sācis uzdot jautājumus

Maija sākumā I Love You Records paspārnē nāca klajā jaunās Latvijas rokgrupas Laika Suns pirmais EP Nakts Karalis. Īsi pēc ieraksta prezentācijas bārā I Love You uz sarunu uzaicināju apvienības līderi Arni Račinski, lai aprunātos par jauno ierakstu un to, kas mūziķa dzīvē mainījies kopš Mofo izjukšanas.

— Tā kā Laika Suns ir pavisam jauna apvienība, varbūt īsumā pastāsti cilvēkiem, ar ko tas atšķiras no Mofo!

Kopīgais ir tas, ka tajā spēlē Arnis Račinskis un Pēteris Lunde, un Arnis ir sarakstījis visas dziesmas, ko Laika Suns spēlē. Atšķirīgs ir tas, ka ir pagājuši četri gadi un... Salīdzināt šīs grupas nebūtu godīgi pret cilvēkiem, kas tagad spēlē, tas nebūtu īsti godīgi pret to, ko mēs tagad darām — šis ir pilnīgi cits stāsts.

— Kaut gan zināms, ka pēdējos četrus gadus nekur no mūzikas pazudis nebiji, plašākai publikai par to īsti zināms nekas nebija. Varbūt vari ieskicēt, kā pavadīji šo laiku?

Sāku uzdot jautājumus. Piemēram, kāpēc es kaut ko zinu, daru vai izvēlos šo vai citu lietu kādas citas vietā. Tas sakrita ar laiku, kad pilnīgi dabīgi beidzās Mofo. Kas manī iekšēji mainījies — varbūt to var saukt par pieaugšanu. Vienu brīdi es apšaubīju pilnīgi visu un reducēju līdz elementāri izskaidrojamām lietām, bet tajā pašā laikā tāda radikāla lietu reducēšana līdz reizinātājiem ir necilvēcīga. Kaut vai šī elementārā lieta „vēlēties” ir diezgan sarežģīta. Ko es vēlos? Pajautājot jebkuram, ko tu vēlies — mašīnu, māju, būt slavens, bagāts, veiksmīgs, bla, bla bla. Bet tas viss ir ļoti abstrakti, vai ne? Man vajadzēja absolūti noārdīt tā brīža stāvokli, kurā atrados, kad man bija 28, 29 gadiun to salikt no jauna. Nesaku, ka tagad tas ir veiksmīgi izdarīts, bet tas ir process, kas noticis. Un šī ir tāda ļoti gara atbilde uz sākotnējo jautājumu, kāda ir atšķirība starp Mofo un Laika Suni. Radikāla atšķirība.

— Kuri ir tie fundamentālie jautājumi, uz kuriem atbildes var dzirdēt šī EP tekstos?

Es negribu, lai kaut kas tik izklaidējošs kā rokenrols kļūst par filozofijas apaļo galdu, bet ja mēs varam nosaukt visu jautājumu kopumu ar virsrakstu „jēga”, tad tas arī ir tas, ko uzdodu. Es domāju, ka jēga mani nodarbina kā temats, bet noteikti vairs ne tik triviāli kā, piemēram, kāda jēga spēlēt mūziku. Kā kāda jēga, man tas patīk! Kāpēc patīk? Es zinu, ka man nav vērts mēģināt atbildēt uz pilnīgi visiem jautājumiem. Galu galā, mūzika ir matemātika, paprasi to jebkuram fiziķim — mūzika vai muzikalitāte ir matemātiska lieta, taču man absolūti nepalīdz tas, ka to zinu. Un tas nozīmē, ka ir lietas, kuras tev vienkārši ir jālaiž kā pašnotiekošas.

— Esat minējuši, ka speciāli necentīsieties iet uz albuma formātu, tā vietā mūziku izdodot mazalbumos. Bet te es redzu, ka ierakstā ir septiņas dziesmas, atliek pielikt vien pārīti un sanāk kārtīgs albums.

Būtiskāks jautājums ir tas, kāpēc tieši šīs dziesmas, nevis citas. Mēs ierakstījām divpadsmit skaņdarbus, deviņus pabeidzām, unsarunājām uztaisīt koncentrētu ierakstu, ar blīvu ideju. Vai tas tā arī notiks turpmāk, es patiešām šobrīd nezinu, bet absolūti nenožēloju izvēli

— Iepriekš aizrunājāmies ar tavu draugu Jāni Žildi, kurš man teica, lai noteikti pajautāju — kas gan ir tas, kas ir tur augšā?

Es negribu aizskart cilvēkus, kam tas ir svarīgi, bet... Ok, es atradīšu atbildi, kas ir tur augšā. [ilga pauze] Mana pēcreakcija uz agrākiem atbilžu meklējumiem kristietībā, skaistā vēstijumā, ka kāds tevi mīl. Tik ļoti, ka ja tu nenoticēsi, degsi ellē. Mūžīgi. Tas ir absurdi, tā ir absurda kombinācija. Respektīvi, nekas neliecina, ka Dievs ir — nesaku, ka nav, to nevaru pierādīt, vienkārši saku, ka nekas par to neliecina -, bet ciešanas ir. Tas ir godīgs apraksts par to, kā ir juties cilvēks, kas šo dziesmu ir rakstījis, kā viņš ir meklējis atbildes uz jautājumu par jēgu, būtību.

— Kā jau iepriekš runājām — atkal jēga.

Atkal jēga. Šis ir tāds jēgas ieraksts, tas aizvien ir par jēgu. Kaut gan šis vārds ir tik tukšskanīgs, tas ir tik ērts, lai pateiktu neko, bet... es vienkārši izvairos no fundamenta, lai nepateiktu kaut ko, kas varētu aizskart cilvēkus, kas šos jautājumus neuzdod vai arī tos, kuriem vajag šo cerību. Ja, piemēram, kāds ir bezcerīgā situācijā, es justos ļoti slikti, sakot, klausies, tava pārliecība ir pilnīgi idiotiska. Tas ir necilvēcīgi.

— Katram savs un sava ticība.

Katram savs ir mazliet par tālu iets, jo ar „katram savs” var attaisnot arī to, ka tu mājās sit savus bērnus. Es teiktu, ka tu viņus sit, bet man atbildētu, ka tā ir audzināšana. Mēs to nevaram palikt zem „katram savs”. Tas vispār ir milzīgs ļaunums, tā nedrīkst teikt, kamēr vien tu to nedari ar savu ķermeni — protams, tas ir katram savs.

— Jau izrunājām to, kas ir tas, kas ir tur augšā, bet ne mazāk interesanti būtu arī uzzināt, kas tad īsti ir Nakts Karalis. Līdzība ar sevi?

Tas jau viss ir personīgi, bet tās pakāpes, kā tas tulkojas... Saproti, es nevaru vienu dziesmu izolēt no visa kopuma.

— Viss atgriežas pie iepriekš izrunātā, ka tas ir kopums.

Tas ir kopums, noteikti. Vismaz tekstuāli tas viss ir radies samērā īsā un koncentrētā laikā. Tas tomēr ir laiks, kad samērā radikāli mainījās mana privātā dzīve un... Zini kā, es tagad tiešām cenšos izskaidrot lietas, kas manā galvā ir pašsaprotamas, bet kuras ir grūti ietērpt vārdos. Tās ir grūti izskaidrot, jo tās nianses zina pārāk maz cilvēku.

— Varbūt tad lai tas paliek kā mistērija.

Drīzāk tā ir grūti tulkojama personīga pieredze. Tas ir vērotājs, kurš ir apzinājies sevi. Tu apzinies sevi, tas tev pašam ir jaunums, un ar šo jauno skatu vērojot lietas, kas ir apkārt, sāc apzināties, ka kaut ko saproti, kaut ko proti un kaut ko vēlies, gala beigās.

Tāpat kā skolā — es mācījos mūziku, un šiem cilvēkiem, kas mani mācīja, bija svarīgi pasvītrot, ka es ne sūda nemāku, neesmu spējīgs iemācīties. Un viņi kļūdījās, viņi tiešām kļūdījās. Tas ir tipiski, ka vāji pieaugušie savu autoritāti nesamērīgi lieto pret vēl absolūti nenobriedušām personībām jeb bērniem. Tikai tagad saprotu, ka viss, ko es šobrīd daru, absolūti manifestē viņu muļķību.

Tādas lietas dzīvē laiku pa laikam notiek, un man pavisam nesen absolūti citā žanrā gadījās līdzīgi. Ilgu laiku biju pilnīgi debilā situācijā, kurā man bija skaidrs, ka esmu apkrāpts, bet to nevarēju pierādīt. Viss apkārtējais konteksts, tajā skaitā šie cilvēki, apliecināja — esmu kaut ko pārpratis. Tas man prasīja ilgāku laiku, ekseļa tabulu, līdz es pierādīju, ka man ir taisnība. Bet tas ir stāsts par naudu, garš stāsts.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, šis ieraksts gandrīz nav cietis no ārēja viedokļa. Tas nav konsultējies ar cilvēkiem, kas atrodas apkārt. Priekš manis Nakts Karalis bija pa īstam, nevis mana ideja par rokenrolu.

— Manuprāt, vienmēr, kad jūti, ka ierakstā ir ielikta sirds un dvēsele klausītāji to uztver savādāk, un šeit to lieliski var just.

Savukārt to tagad dzirdot es esmu tajā neērtajā pozīcijā, kad katrs var vaicāt, vai man gadījumā nebija mērķis radīt šādu iespaidu.

— No tā jau nekad nevar izvairīties.

No tā nevar izvairīties. Viena lieta ir radīt, bet patīk taču arī spēlēt! Tu nevari notēlot kādu, kas neesi.

— Aizej pārāk tālu tajā visā, pazaudējot sevi.

Pieļauju, ka tu nemaz nevari neaiziet tālu un to izdarīt skatāmi. Varbūt kaut kādus kumēdiņus var paākstīties, bet tas arī viss.

— Tīri par muzikālo runājot, vienmēr tomēr esi pieturējies pie britu skolas rokmūzikas, savukārt šis vairāk atgādina amerikānisku skanējumu.

Tiešām?

— Tā man šķiet.

Es nezinu. Tas noteikti nav ieturēts ar ideju atbilst kaut kam.

— Varbūt es nedaudz nepareizi pateicu — nav jau tā, ka Laika Suns spēlētu ļoti amerikānisku mūziku, vienkārši ja līdz šim Arnis Račinskis principā bija sinonīms britiskajam, tagad salu sajūta nav teju itin nemaz.

Iespējams, pēc laika atskatoties uz lietām varēšu teikt — jā, tad man mainījās kompass un attālinājos no britiskā, bet šobrīd pats kaut kādu transakciju neesmu izjutis. Bītli, Pols Makartnijs, kurš vēl aizvien man ir lielākais Dievs. Es vēl aizvien esmu anglofīls kaut kādā mērā. Bet šis ir izolēts ieraksts, kā jau teicu — tas nekonsultējās ar ārpasauli. Katliņā, kurā viss vārījās, bija arī citas lietas, taču tās neiekļuva rezultātā, un tāpēc albums ir tieši tik īss, bez nekā lieka.

— Savukārt es atgriežoties pie tā, ko teicu par amerikānisko varu vien piebilst, ka, manuprāt, šāda agresīvāka muzikālās izteiksmes forma palīdz daudz precīzāk pasvītrot ieraksta vēstījumu. Jo ir loģiski, ka pretdarbība nav kaut kas mierīgs, pūkains vai pieradināts.

Nu jā, šis nav kaut kāds sociāls vai politisks manifests, tā drīzāk ir vienkārši atļaušanās pretoties. Kaut vai sev, tam, kur es biju. Zini kā, kamēr tev ir agrīnie divdesmit, nekam nav jāpretojas, viss ir forši un ir ballīte. Es pats tur esmu bijis, tas ir superīgi. Atļaušanās sākt pretoties ir arī atļaušanās sākt apšaubīt to, ko esi uzskatījis par pašsaprotamu līdz šim un cīnīšanos pret miegaino komfortu.

— Tad jau ir nobeigumā jājautā — ja šoreiz vērsies pret visām drazām un komfortu, kas nāk tam līdzi...

[pārtrauc] Miegaino komfortu. Komforts ir arī paēst, bet to var darīt cēli, jēdzīgi. Miegainais komforts ir tad, kad...

— Dari darīšanas pēc.

Un tavā galvā ir ideja, ka kaut kas baigi notiek, bet īstenībā nekas nenotiek. Īstenībā nekas nenotiek, mierīgi paiet pieci gadi, kurus tu pat nepamani. Tev ir jauni demo, kuriem, izrādās, ir jau trīs gadi. Tu domā — šito ierakstīšu tā vai šitā, un nekas nenotiek mēnešiem, gadiem! Bet katram tā pieredze ir savādāka.

— Bet pabeidzot jautājumu — kas tad ir tas, ko tālāk darīsiet? Šis tomēr ir konkrēts piedāvājums, kas, manuprāt, radīs gana lielas ekspektācijas pret to, kāds ir saturs. Un arī forma.

Tie aizvien ir personīgi vērojumi. Šobrīd apzinos, ka esmu pilnīgi normāls, pilnīgi tipisks. Tikai man tiešām interesē atbildes uz jautājumiem, caur to es ekspozējos.

— Nebaidies teikt, kā tu to redzi.

Tas ir absolūti pretēji tam, ka tiek dziedāts par puķēm pļavā. Kam interesē puķes pļavā? Nevienam!

Īsti nav jau tādu tekstu par to, kas notiek šeit aiz I Love You bāra durvīm — nu labi, šeit jau nekas īpašs nenotiek, bet tomēr — neviens par to nedzied, dzied par to, ka ripoja akmens lejā no kalna, vai ne? Kas tas tāds ir?

Es centos no tā visa norobežoties, un ja arī dziesmās ir kāds āķis vai cilpa, kas cilvēkus aizrauj, tas vienkārši ir mans izteiksmes veids.

-  Nemēģināji to padarīt tādu, lai cilvēki neklausīties un nespēlētu.

Esmu mēģinājis cilvēkam patikt. Abstraktam cilvēkam. Lai mani akceptē, pamāj ar galvu un saka, ka ok, mēs tevi pieņemam. Tas man ir bijis svarīgi.

Varbūt tas vektors vēl iet uz leju, bet esmu zemākajā punktā savā dzīvē, kad man ir aktuāli, vai šis var patikt, jo viss, ko es šeit dodu, ir godīgi. Man būtu interesanti, ja kāds, kas mani pazīst, mēģinātu pateikt, ka tur tu mēģini samānīties vai tur pateikt tā, kā skaisti izklausās. Šobrīd es tiešām jūtos, ka tas ir bijis absolūti...

— Īsts.

Īsts nav īstais vārds, nu bāc — arī ripoja akmens ir īsts. Skaties — īstums stāv uz šaura asmens, kur vienā pusē ikviens var teikt, ka hej, mans ripoja akmens arī ir īsts, bet otrā pusē tu mēģini pateikt, ka esi īstāks par pārējiem un kaut ko vairāk saproti.

Un iespējams man nemaz nevajadzētu to visu aprakstīt, jo tas nav instrumentāls muzons. Tur ir teksts, kuru tomēr vajadzētu saprast.

Foto: Publicitātes foto