Bruno Roze: Gribējās, lai viss būtu, kā pašiem patīk

Jau nākamtrešdien, 30. oktobrī, ar koncertu Palladium savu 10 gadu jubileju svinēs bārs I Love You. Gaidot šo pasākumu, uz sarunu aicināju bāra un ierakstu kompānijas vadītāju Bruno Rozi, lai aprunātos par to, kas šo gadu laikā ir paveikts.

— Apsveicu ar tuvojošos desmit gadu jubileju! Kādas ir sajūtas, sasniedzot tik apaļu ciparu?

Kādas ir sajūtas... Ir baigi daudz darba, bet īsti nav sajūtas, ka pagājuši jau desmit gadi. Liekas, ka viss vēl gandrīz vai vakar sākās. Vēl īsti neizdodas to tā tvert. Daudz. Kad tā paskatās — ir pagājis tiešām ilgs laiks!

— Kāpēc izdomājāt taisīt jubilejas pasākumu tagad, oktobrī, nevis 19. decembrī, piemēram, kad patiesībā ir jūsu dzimšanas diena?

Tas vairāk ir saistīts ar to, ka esam parakstījuši sadarbības līgumu ar britiem Sons Of Noel and Adrian, ko turpmāk mēs pārstāvēsim Baltijas valstīs. Mēs gribējām viņiem šajā reģionā uztaisīt koncertu sēriju, un šī vēlme lieliski sakrita ar mūsu jubileju. Tad jau likās — kāpēc gan neuztaisīt vienu tādu koncertu? Ballīte ir ballīte, tā vienalga būs decembrī, bet šis ir vairāk kā tāds koncerts par godu jubilejai, ieskandinot gaidāmo.

— Domāju, ka daudziem bija pārsteigums ieraugot, ka pasākumā uzstāsies arī Goran Gora, kurš jau labu laiku vairs nav I Love You Records paspārnē.

Mēs apzināti lainapā iekļāvām arī Goranu, kurš ir viens no pirmajiem māksliniekiem, ar ko sākām strādāt. Iespējams, mums ar viņu kopā vajadzēja sasniegt vairāk, bet ar tā laika zināšanām tas bija maksimums, ko varējām izspiest.

Koncertā spēlēs arī Laika Suns, kas ir mūsu šodiena, kā arī Sons Of Noel and Adrian, kas ir kā rītdiena. Mums tas ir kas jauns, jauns lauciņš, kurā pārstāvam arī ne Baltijas grupas mūsu teritorijā.

— Nedaudz pagriežot laika ratu atpakaļ, varbūt vari pastāstīt kā toreiz, 2003. gadā, tapa ideja par I Love You, kas tomēr ievērojami atšķiras no citām Rīgas atpūtas vietām.

Mēs bijām tāda draugu grupa, kas bieži tikāmies, un vienmēr sēdējām bārā Ai, Karamba. Principā, mēs tur dzīvojām! Vienā mirklī tas viss ļoti apnika, un nolēmām, ka vajadzētu ko jaunu, ko savu. Tur tas viss arī dzima. Tolaik likās — vajag savu, būs sava mūzika, viss, kā pašiem gribās. Tad, kad uztaisījām to vietu ar savu mūziku un visu citu, kā pašiem gribās, sajūta bija tāda, ka tas ir tikai mums pašiem. Kā gribējās, tā uztaisījām, bet nevienu citu tas īsti neinteresē. Neviens īsti nevēlējās klausīties to mūziku. Tajā laikā I Love You stila mūzika šķita diezgan sarežģīta, jo cilvēki tik ļoti nesekoja visam līdzi, tā nebija tik ļoti pieejama. Tas, ko visbiežāk nācās dzirdēt, bija „vai jums kas jautrāks nav?” Tagad, kad ir pagājuši desmit gadi, un tā mūzika ir kļuvusi par tādu kā populāro mūziku, tādu jautājumu vairs nav.

— Kas sākotnēji bija tas, kas deva pirmo popularitātes grūdienu? Veiksmīga dīdžeju izvēle, komunicēšana ar mūziķiem, kas šeit pavadīja laiku, varbūt vēl kas cits?

Es pat nezinu, kāpēc īsti cilvēki sāka nākt. Mēs paši nācām, draugi nāca, draugu draugi... Parādījās kaut kādi mūziķi, kam likās, ka nekā tāda nav, un viņi šeit gribētu uzspēlēt. Atceros, ka ar Goran Gora tā bija. Tajā laikā mums pat ienākt prātā nevarēja, ka te varētu notikt kaut kādi koncerti, vispār Rīgā tādas pieredzes nebija. Nolēmām, ka nu ok, uztaisīsim koncertu. To paveicām, un tad jau pamazām tas viss auga, pa kādam koncertam, ļoti neregulāri. Tagad jau tās sesijas ir visu laiku, mums raksta no ārzemēm, vēlas pieteikties šeit spēlēt. Daudz sanāk arī atteikt, bet kādreiz ne tuvu tā nebija.

— Vienmēr, kad uz I Love You atnāku ar kādu, kas šeit vēl nav bijis, izdzirdu izbrīnas saucienus par divām lietām — fotogrāfijām ar albumiem pie sienas, kā arī to, cik daudzi afterpārtiji bārā ir notikuši.

Tas ir tas, ar ko visu mēs sākām — mūzikas virzienu. Un toreiz citu alternatīvu tā īsti nebija.

— Tagad jau arī nav.

Nu...

— Vismaz ne līdz galam.

Ne līdz galam. Tīri uz mūziku balstītu vietu, manuprāt, nav. Piemēram, Sigur Ros paši bija atraduši mūs. Kad viņiem bija Arēnas koncerts, mēs visādi mēģinājām ar grupu sakontaktēties, taču tas neizdevās. Un tad, pēkšņi, pēc koncerta skatāmies, ka viņi ir klāt! Internetā esot atraduši, ka Rīgā esot vieta ar viņu istabu, un, kā šodien atceros, ka ienākot telpā visiem esot bijusi tāda „WOW!” izteiksme. Starp citu, arī tagad, pirms Positivus, viņi te bija.

Savukārt par bildēm ideja radās, lai parādītu to mūzikas daudzveidību. Cilvēki, kas ir redzami fotogrāfijās, ir tie, kas ar mums bijuši no paša sākuma, mūsu dīdžeji, kas vairāk vai mazāk regulāri spēlē, vai arī mūziķi, ar ko darbojamies. Un katrs no šiem cilvēkiem stāv ar savu visu laiku mīļāko albumu. Tur atklājas tā daudzveidība, kur ir redzami gan pavisam svaigi, tolaik tikko izdoti albumi, gan arī senākas vērtības. Arhīvā mums ir dažas bildes ar diskiem, kas tolaik bija modē, bet tagad ir skaidrs, ka tam cilvēka diez vai tas joprojām interesē.

— Cik liels ir I Love You kolektīvs, kā ir mainījies cilvēku skaits šo gadu garumā?

Agrāk bijām ļoti daudz, bija plaša virtuve. Esam izgājuši cauri visādam sviestam, par kuru tagad ir skaidrs, ka tas bija lieki, taču tad bija tā, kā bija. Tagad ir savādāk. Mēs esam septiņi cilvēki bārā, kā arī trīs ierakstu kompānijā. Bet ar to sāk palikt par maz, mums sāk pietrūkt spēka.

— Kā no bāra nonācāt līdz tam, ka vēlaties dibināt ierakstu kompāniju? Tā tomēr nav pati ierastākā taciņa.

Tas viss sākās ar tiem pirmajiem koncertiem. Sākām atbalstīt dažādus mūziķus. Bija tāds Rudolph Records, kas izdeva arī Gorana pirmos ierakstus — mēs atbalstījām to. Kad Rudolph Records jau bija beidzies, 2009. gadā, uz mūsu Positivus skatuves uzstājās grupa Zvani. To koncertu ierakstījām, un materiāls likās tik foršs, ka nolēmām — kaut kas ar to ir jādara! Hmmm, ko darīsim? Varētu nodibināt I Love You Records un izdot to kā pirmo ierakstu, ko arī izdarījām. Andrejostā bija Peldošā darbnīca, kur uztaisījās festivāla afterpārtīju, un bez maksas izdāļājām 100 vai 150 Zvanu ieraksta kopijas. Tas nav nedz pārizdots, nedz papildināts, un nu jau ir tāds kā kolekcionāru retums. No tā visa arī izauga I Love You Records.

Protams, vēl jau ļoti pateicīgi ir tas, ka mums šī ir koncertvieta. Kaut mazu, bet koncertvieta, un mums kā ierakstu kompānijai tas ir liels palīglīdzeklis, lai pārbaudītu grupas, saprastu, kas viņi ir un kā uzstājas.

— Kā izvēlaties, kuri mūziķi tiek aicināti I Love You Records paspārnē?

Tā ir tāda ļoti subjektīva lieta. Patīk vai nepatīk. Ir ļoti daudz faktoru, kuru dēļ kādam esam atteikuši. Piemēram, kapacitāte, jo saprotam, ka vienkārši nespēsim darbu paveikt pietiekami kvalitatīvi, un ja tā, tad jau labāk nedarīt vispār. Ir bijis arī tā, ka līdzekļi nepietiek vai neuzskatām, ka grupa ir pietiekami laba. Tas galvenais kritērijs ir tas, lai mums pašiem tas patiktu, jo, ja pašam nepatīk, rezultāts būs viduvējs, tiks darīts darīšanas pēc. Bet kā mēs tos mūziķus atlasām, es tiešām nemācēšu teikt. Vienkārši ir tas klikšķis vai nav. To nevar izskaidrot! Par cik mēs esam trīs, ir bijis tā, ka diviem ļoti patīk viena grupa, bet trešajam — tikpat ļoti nē. Dace nebija redzējusi Sibyl Vane dzīvajā, un sākotnēji bija pret viņu pieņemšanu. Tikai tad, kad viņa beidzot tika uz grupas koncertu, uzreiz saņēmām īsziņu, ka nu viņa mūs saprot, un, ka tā tiešām ir lieliska grupa. Kaut kā tā mēs vienojamies.

— Vai piekrīti, ka nenovērtējama loma jūsu popularizēšanā un tajā, kas esiet šobrīd, ir arī Positivus?

Nu droši vien. Nenoliedzami, Positivus ir viena lieliska platforma visiem, kas tur piedalās, lai viņus pamanītu. Kaut vai tie paši Ewert And the Two Dragons pirmajā gadā spēlēja uz mūsu skatuves. Toreiz viņus pamanīja somu mūzikas žurnāls Rumba, kuri apgalvoja, ka tas esot bijis visa festivāla labākais koncerts. Pēc tam nākamajā gadā viņi uzstājās uz otrās skatuves, savukārt pērn jau uz lielākās. Viņiem mūsu skatuve Positivus ļoti labi noderēja, tā bija kā tāda starta platforma, un ar mums ir tieši tāpat. Grupa no tā visa aug, un arī mēs iegūstam lielāku publicitāti. Ar katru grupu, kas aizbrauc uz ārzemēm, kaut vai koncertē tepat Baltijā, un pārdod diskus, arvien vairāk cilvēki ierauga mūsu logo uz ieraksta vāciņa. Tie, kas mūziku klausās vairāk un tam visam īpaši seko līdzi, pēc tam painteresējās, ko tad vēl mēs pārstāvam, un tā nu tas viss iet uz priekšu.

— Vai arī profesionālajā ziņā jūtat, ka Evertu panākumi ir palīdzējuši pavērt kādas jaunas durvis?

Pilnīgi noteikti. Pirmajā gadā, kad sākām braukt uz dažādām mūzikas konferencēm, tikko bija iznācis Ewert and The Two Dragons albums Good Man Down. Burtiski tikko bijām sākuši savu darbību, un tad bija ļoti grūti ar kādu iepazīties, turklāt neviens mūs īsti pa pilnu neņēma. Tagad jau ir tā, ka aizbrauc un visi mūs atpazīst, un industrijas cilvēkiem tiešām interesē. Ja jau mēs atradām šos, varbūt mums ir vēl kādi spīdekļi. Bieži vien pat saka — ja jums parādās kas jauns, lūdzu, atsūti paklausīties. Un tas ir ļoti forši.

— Sekojot Evertu panākumiem, arī Alise Joste sāk doties tajā pašā virzienā. Latvijā, manuprāt, viņa ir nepelnīti nepamanīta.

Nu Alise droši vien nav tik populārs formāts, lai sasniegtu tādu popularitāti, bet interese par viņu ir diezgan liela. Šogad viņa mums ir tāda kā prioritāte, un mēs mēģinām strādāt, lai kāds arī šādu mūziķi pamanītu.

— Kāds ir tas lielais mērķis, ko ar Alisi gribētos sasniegt?

Es ceru, ka mums izdosies panākt, ka viņas albums gada sākumā tiktu izdots Eiropā. Pēc tam gribētos kaut ko jaunu no viņas sagaidīt, mani ļoti interesē, kas sekos tālāk. Bet bieži ir tā, ka albumi tiek izdoti, grupas sāk tos spēlēt, taču pēc mazās tūrītes tas apnīk un vairs negribas to izpildīt. Bet, piemēram, Everti joprojām brauc ar to pašu albumu, kam jau ir divarpus gadi, strādā ar to pašu materiālu sevis popularizēšanai. Tā atdeve jau nenāk uzreiz. Tagad ar trešo albumu noteikti būs vieglāk, jo augsne jau ir sagatavota. Bet vispār tas prasa baigo laiku — tu izdod albumu, esi nezināms, bet kur ir slava? Nav slavas, ir jāstrādā. Tagad Alises diskam arī ir divi gadi, bet tikai tagad tā pa īstam ir parādījusies interese.

— Atgriežoties pie jau pieminētajiem Sons Of Noel and Adrian — ieskicē, kā tikāt pie viņiem vai kā viņi tika pie jums?

Grupa meklēja ierakstu kompāniju, kas to varētu pārstāvēt Baltijas valstīs. Tā kā Baltijā nav citu palielu un mūsdienīgu ierakstu kompāniju kā mēs, kas savu vārdu ir iznesusi uz āru, viņi atrada mūs. Meklēts tika caur Positivus, kas mūs arī ieteica. Parunājāmies un šeit ir rezultāts. Grupas albums Knots man pērn ļoti patika, un, kad pēkšņi parādījās runas, ka šāda sadarbība varētu notikt, es neticēju. Bet te nu tā ir!

— Nav noslēpums, ka viņi ir vieni no Wilkommen kolektīva dalībniekiem, kur ir arī tādas grupas kā The Leisure Society. Vai ir iespējama sadarbība arī ar citām šīs apvienības blicēm?

Es nezinu, tas būtu brīnišķīgi! Bet sākumā jāpaskatās, kā šis strādās, ko savukārt tā grūti paredzēt.

— Starp citu, vai Baltijas tirgus maz ir laba vieta, kur grupai mēģināt izsisties? Nav jau nekāds noslēpums, ka pie mums daudzi ierakstus nepērk.

Nu tirgus nav tas aktīvākais, bet ar Spotify ienākšanu ir pierādījies tas, ka cilvēki klausās un seko mūzikas aktualitātēm. Iespējams, ne gluži seko, bet viņi arvien vairāk paplašina savu redzesloku. Līdz ar to cilvēki vairāk dzird, interesējas, un nu jau zagt mūziku, manuprāt, ir sarežģītāk, nekā to Spotify noklausīties. Priekš kam kaut ko zagt, ja viss jau ir internetā?

— Man tomēr šķiet, ka cilvēki vietējo mūziku, kas tiem tīk, labprāt pērk, atšķirībā no ārzemju.

Tas tomēr ir baigi atkarīgs no grupas. Prāta Vētru, Instrumentus, The Sound Poets — jā. Bet, ka kaut ko citu baigi pirktu — drīzāk nē. Mums vispār tā sabiedrība ir ļoti tendēta uz to, ka muzikāli viņi nevis meklē, bet ēd to, ko viņiem dod. Jo no malas ir vairāk iespējas dzirdēt kaut ko, jo vairāk viņi klausīsies. Bet pašiem meklēt īsti negribas.

— Ko man novēlēt I Love You nākamajos desmit gados? Lai cilvēki sāk paši meklēt?

Pēc desmit gadiem... [ilga pauze] Es nezinu. Pēc desmit gadiem... Tik ilgi vēl vispār jānodzīvo! Jau tagad visi mūzikas patērēšanas veidi mainās. Fiziskie it kā paliek mazāk, bet vinili pieaug...

— Vienmēr jau būs koncerti.

Nu jā, vienmēr jau būs koncerti, bet... Koncerts ir koncerts, bet tas, kā cilvēks mūziku klausīsies mājās — es nezinu. Man gribētos cerēt, ka fiziskās kopijas joprojām būs aktuālas. Man personīgi tās ļoti patīk, jo man liekas, ka tā ir tāda personīga lieta. Tu saņem to disku, atver, un tur ir mākslinieka vizuāla vīzija par to, kā tas albums izskatās. Savukārt klausoties uz austiņām tev nav ne mazākā priekšstata, kāds ir mākslinieka vizuālais redzējums par to, ko klausies. To noklausies, mūzika aiziet kaut kādā folderī, un čupa tikai krājās un krājās. Lai aizraktos līdz vecajam folderim, ir kaut kam jānotiek, visdrīzāk tas īsti nenotiek. Ja vien atkal nepiesvied jaunu malciņu un neuzkurini to ugunskuru. Ar diskiem, vismaz man, ir tā, ka ir plaukts ar ierakstiem, un, ik pa mirklim, ejot visam cauri, atrodu tādu vai citādu pērli. Es to izvelku, paklausos, un ir baigi forši pie kaut kā atgriezties un attaisīt vāciņu. Ir ļoti forši pirms likšanas redzēt, ko Tu liec.