Dry The River: Galvenais ir iziet uz skatuves un lieliski pavadīt laiku

Pirmdien pirms Biffy Clyro koncerta Palladium Rīga izmantoju iespēju, un nedaudz aprunājos ar skotu iesildītājiem, britu indiefolka apvienību Dry The River. Grupas basģitāristu Skotu Milleru un solistu/ģitāristu Pīteru Lidlu satiku īsi pēc viņu priekšnesuma beigām, par ko arī sākām mūsu sarunu.

— Man liekas, ka ļoti labi nospēlējāt! Kā jums šķiet?

Skots: Bija jautri, ļoti jautri. Iepriekš jau bijām spēlējuši Positivus, bet ne Rīgā, un pirmais koncerts kādā vietā vienmēr uztrauc.

Pīters: Nekad nevar zināt, kā pūlis reaģēs.

S: Šoreiz mums palaimējās, visi mūs atbalstīja. Publikas reakciju pirms koncerta nekad nav iespējams prognozēt, bet likās, ka visi priekšnesumu izbauda. Arī mums viss ļoti patika. Skanēja labi un nospēlējām tā, kā vēlējāmies.

— Publikā redzēju vairākus cilvēkus, kas dziedāja līdzi jūsu dziesmām, jo īpaši No Rest.

S: Tiešām? Lieliski! Ir neticami ko tādu redzēt, īpaši šovos, kuros iepriekš pat neuzdrīkstamies kaut ko gaidīt. Mēs iedomājamies publiku, kura nekad nebūs par Dry The River dzirdējusi. Šādos koncertos ir ļoti pārsteidzoši un patīkami redzēt kādu, kas dzied līdzi!

— Vai pret koncertiem attiecaties dažādi, salīdzinot šovus, kuros kādu iesildāt ar tiem, kuros paši esat hedlaineri?

S: Es nezinu. Laikam jau, ka tam visam pieeju citādi. Iesildot kādu ir svarīgi iegūt pūļa labvēlību, pie tā ir jāstrādā. Savukārt mūsu koncertos zinām, ka ir vienkārši jāspēlē cilvēkiem, kas zina šīs dziesmas.

P: Es personīgi ļoti izbaudu spēlēt cilvēkiem, kas mūs nepazīst.

S: Jā, es arī. Tas ir izaicinošāk.

P: Mums patīk iziet uz skatuves ar domu, ka kaut kas ir jāpierāda. Protams, ir jauki spēlēt savas pilsētas publikai, kur pūlī ir visi draugi un ģimenes, kuri zina visus vārdus, bet mums ļoti patīk doma par sacensību „mēs pret pasauli”.

S: Jā, ir jauki izjust to sajūtu, kad ir jāiziet uz skatuves un kāds jāpakļauj, jāpārliecina.

— Vai vienmēr ir tik viegli pakļaut pūli?

S: Nē, galīgi nē! Ja tā būtu, mēs šobrīd būtu ļoti bagāti! [smejas] Bet nē, mums vienkārši ļoti patīk koncertēt. Tas ir pats galvenais — iziet uz skatuves un lieliski pavadīt laiku. Ja pūlis ir mūsu pusē, tas aizrauj vēl vairāk, bet zini kā — vienmēr jau visus neaizrausi, visiem nepatiks mūsu spēlētā mūzika, un gadās, ka cilvēki ir ļoti neaktīvi. Tie vēlas dzirdēt ko smagāku vai vieglāku, un dažreiz gadās šovi, kad pūlim nepatīk. Bet šādās reizēs visam pieejam ar domu, ka piedrāzt viņus, centīsimies paši sev radīt tik daudz jautrības, cik vien iespējams, neatkarīgi ne no kā! Par laimi, šodien Rīgā pūlis bija mūsu pusē, un mums bija patiešām jautri.

— Kā kļuvāt par Biffy Clyro iesildītājiem?

S: Patiesībā, tā ir gandrīz vai sagadīšanās. Pirms divām nedēļām spēlējām akustisko koncertu Londonā, un pēc tā mums bija paredzētas brīvdienas. Taču tad, tās nedēļas vidū, četras dienas pirms tūres sākuma, saņēmām ziņu ar jautājumu, vai nevēlamies pievienoties tūrē. Un tā, pilnīgi negaidot, mēs nokļuvām šajā trakajā tūrē un braukājam apkārt pa Eiropu. Es biju plānojis atpūsties mājās, bet ja zvana Biffy Clyro, viņiem atteikt nevar. Tā ir viena no manām mīļākajām grupām, un es biju sajūsmā par šo iespēju.

— Vai braucot tūrē kā kādas grupas iesildītāji, mācaties no viņiem?

P: Noteikti jā. Tas pat ir diezgan apkaunojoši, bet jā.

S: Jā, mācāmies daudzas un dažādas lietas/ Tās vienmēr nav lielas vai nozīmīgas, ļoti bieži — skaņošanas detaļas, izturēšanās uz skatuves vai kas tamlīdzīgs. Vai arī kaut kas pat tik vienkāršs, kā instrumentu izkārtojums vai ēdienu izvēle koncerta dienā. Dienas struktūra, kad labāk ko darīt — to visu var iemācīties.

P: Jā, mēs mācāmies visu laiku. Jaunai grupai kā mums tūrēt ar tādu grupu kā Biffy C lyro, kas to dara jau 15 gadus, ir milzīga iespēja, viņi ir tik daudz ko pieredzējuši, ka mums ir ļoti svarīgi mācīties un smelties šo pieredzi. Es vienmēr cenšos mācīties, cik daudz vien varu, lai kļūtu labāks tajā, ko daru pats.

S: Ir interesanti piedalīties šādās lielās production tūrēs, var uzzināt milzum daudz lietu. Biffy šajā tūrē ir 20 vīru komanda ar diviem autobusiem...

P: Viņiem ir pat savi pavāri līdzi.

S: Jā, var iepazīt visus šos cilvēkus, uzzināt daudz vairāk...

P: Kāds varētu būt mūsu darbs pēc dažiem gadiem. [smejas]

S: Jā, varbūt, ka kādu dienu tā arī būs. Bet ir ļoti svarīgi strādāt šādā vidē, lai turpinātos pašizaugsme. Turklāt tas ļoti motivē.

— Vai tad šādas production tūres nav mazākas kā uzstāšanās lielākajos festivālos?

S: Zini, tas ir diezgan līdzīgi. Daži no lielajiem festivāliem sajūtu ziņā ir kā lieli production šovi, bet tādās tūrēs kā šī, kur katru vakaru tiek būvēta viena un tā pati skatuve, var ievērot daudz vairāk. Festivālā tomēr sanāk atnākt, nospēlēt un doties prom, nav laika domāt par visu.

P: Tur viss jau ir gatavs tajā mirklī, kad ierodies, atliek tikai pēc iespējas ātrāk doties spēlēt. Savukārt šeit es varu aprunāties ar ģitāru skaņotājiem, uzzināt kaut kādas detaļas un vienkārši kļūt labāks.

— Kad runājām iepriekšējo reizi 2011. gada Positivus, jūs tikko bijāt izdevuši No Rest, sākāt ieskaņot debijas albumu. Kā ir mainījušās jūsu dzīves šajā periodā?

P: Ja godīgi, mēs vienkārši turpinājām koncertēt nepārtraukti. Pagājušā gada beigās, mūsu Lielbritānijas tūres noslēgumā, spēlējām savu līdz šim lielāko koncertu, izpārdevām zāli Londonā, kurā bija aptuveni 2500 cilvēki. Tur bija visi mūsu draugi un mūsu ģimenes, tā kā tas bija tāds ļoti labs veids, kā noslēgt gadu.

S: Arī cilvēkiem arvien vairāk patīkam festivālos, arvien biežāk tur atgriežamies, spēlējam uz arvien lielākām skatuvēm un uzstājamies lielākiem pūļiem. Mums bija liela auditorija Glastonberijā, kur uzstājāmies aptuveni 15000 cilvēku priekšā. Tā bija viena traka pieredze! Kaut gan mēs uzstājamies jau trīs gadus, es joprojām jūtos tā, it  kā mēs būtu pavisam jauna grupa. Tāpēc esmu ļoti satraukts, kad mums priekšā ir kāds lielāks koncerts. Kaut gan par jebkuru koncertu — es to visu joprojām izbaudu un esmu aizrauts. Man šķiet, ka tik ilgi, cik vien izdodas saglabāt šo sajūtu, ir vērts turpināt spēlēt. Tik ilgi, cik cilvēki nāks uz mūsu koncertiem!

— Ja jau spēlējāt trīs gadus praktiski bez apstājas un brīvdienām, kā jums izdevās to turpināt un nepārdegt?

P: Patiesībā mums ļoti palaimējās, ka gada sākumā paņēmām pauzi, lai ierakstītu otro albumu. Mums laikam vajadzēja nelielu pauzi. Visi to juta, jo bijām nospēlējuši vairāk nekā 500 koncertus. Ilgu laiku bijām prom no mājām un ģimenēm, un vienā brīdī tas jebkuru var padarīt skumīgu. Man liekas, ka mums ir augsta tolerance pret to. Šī grupa ir no tām, kas var tūrēt visu laiku.

S: Jā, nav svarīgi, kad vajag braukt, jo mums izdodas to veiksmīgi savienot. Ar draudzenēm, ģimenēm, viņi visi saprot, cik ļoti to gribam darīt. Par laimi, šogad mums ir bijis nedaudz vieglāks grafiks. Protams, esam spēlējuši koncertos un festivālos, bet daudz mazāk nekā iepriekš. Tāpēc mums vajadzēja nedaudz laiku, lai atgūtos, novērtētu jaunos apstākļus un ievilktu elpu. Tiesa, kad nākamgad izdosim otro albumu, atgriezīsimies pilnas jaudas režīmā. Atā, ģimenes, tiksimies pēc trim mēnešiem! [smejas]

— Kā noritēja darbs pie jaunā albuma?

P: Otro albumu ierakstījām Islandē, Sigur Ros studijā. To paveicām trīs nedēļās, un tad es piecus mēnešus strādāju ar vokālajām partijām. [smejas]

S: Islandi ierakstam izvēlējāmies, jo mums tā šķiet ļoti skaista, nomaļa vieta, kur nekas netraucē. Principā, sākumā domājām, kur varam doties atvaļinājumā, un tad sapratām, ka varam taču ierakstīt albumu atpūšoties!

— Vai Islande jūs iedvesmoja atrast ko jaunu mūzikā?

P: Ir grūti pateikt. Lielu daļu galveno dziesmu mēs bijām uzrakstījuši jau pirms došanās ceļā, Anglijā. Idejas jau mums bija, bet, iespējams, tekstuālā ziņā tas šo to ietekmēja. Tomēr daudz lielāka ietekme uz skaņu ir tam, ka ieraksts tika veikts Sigur Ros studijā, kas ir ierīkota vecā baseinā. Tas dod ļoti plašu skanējumu, ko īpaši iemīlēja mūsu ģitārists, viņš tur daudz variēja ar skaņu.

— Kas būs galvenās izmaiņas jaunajā albumā?

P: Tas būs vairāk vienots. Pirmais albums tapa tā, ka savienojām dziesmas, ko bijām radījuši ilgākā laika periodā, kamēr šo sarakstījām trīs nedēļās, ļoti koncentrēti. Tas ir daudz vairāk grupas ieraksts, mazāk — akustisks skanējums. Visas dziesmas ir ar pilnu grupas dalību, un nedomāju, ka tas ir folkmūzikas ieraksts. Tas drīzāk ir indie.

S: Ir izmantotas vairāk elektriskās ģitāras, citi instrumenti, kurus pirms tam bijām nedaudz nolikuši malā. Bet kopumā tas ir tas pats Dry The River. Joprojām ir līdzīgas vokālās harmonijas un iepriekšējie instrumenti nekur nav pazuduši, vienkārši piegājām tam visam citādi.

— Mums bija iespēja runāt pirms diviem gadiem, mēs runājam tagad, un, cerams, tiksimies vēl pēc diviem gadiem. Kas jūs būsiet tad, ko jūs darīsiet 2015.?

S: Cerams, joprojām tūrēsim un nebūsim bezpajumtnieki! [smejas]

P: Gana interesanti būtu arī tad, ja mēs būtu bezpajumtnieki un joprojām tūrētu! [smejas] Es nezinu, cerams, ka ap to laiku domāsim par nākamo albumu, spēlēsim koncertus un būsim priecīgi, to visu darot.

S: Es gribētu dzīvot pludmalē. Maiami vai Malibu. Man būs villa un Ferarri. Varbūt divi. Jā, man būs divi Ferarri.

— Kāpēc gan ne?

S: Tieši tā — kāpēc ne? Un mums būs privātā lidmašīna, ar ko atlidosim uz Latviju koncertēt!

Foto: Jānis Grosbahs