Goran Gora: Vēlos saprast, vai cilvēkiem vajadzīga mūzika, kurā iedziļināties
Šodien, 15. decembrī, tuvāko draugu un preses pārstāvju klātbūtnē dziesminieks Goran Gora pirmo reizi plašākai publikai atrādīja savu trešo studijas albumu Hold Me Close When It Comes. Pēc oficiālo runu teikšanas un dažu skaņdarbu pirmatskaņošanas, aicināju mūziķi uz sarunu par jauno ierakstu. Ir skaidri saklausāms, ko izpildītājs ar to ir vēlējies pateikt, un tas ir jūtams arī intervijas gaitā — tik patiess un pārliecināts par to, ko dara, ir reti kurš.
— Apsveicu ar jauno ierakstu! Kādas šobrīd ir sajūtas?
(ilga pauze) Hmm... Ir pateikts. Ir tā, ka var ļoti ilgi ar stāstīt par to, kāds ir tas tavs šī brīža stāvoklis un domu gājiens, tomēr vienmēr daudz spēcīgāk strādā kāds reāls piemērs. Nu šis albums ir iznācis un es varu argumentēt to, kāpēc es šobrīd tā domāju, jūtos vai uztveru lietas. Cilvēks var noklausīties un uztvert šo vēstījumu, tāpēc es domāju, ka šis ir tāds kā punkts uz „ i” šim pusgadam, kura lakā esmu smadzeņojis šo albumu un domājis, kā lai cilvēkiem pastāsta par to. Nu tas ir reāli ārā, un man vairs nav tik daudz jārunā.
— Tātad albuma tapšana notika vien pusgadu?
Jā, dziesmas tapa ļoti, ļoti ātri, vasarā. Septembrī mēs tās četru dienu un trīs nakšu laikā ierakstījām, un arī pēcapstrādes posms ilga tikai divus mēnešus, tā kā kopumā tas viss process aizņēma aptuveni sešus mēnešus.
— Kas ir tas galvenais, ko vēlējies pastāstīt šajā albumā, ko gribētu, lai klausītājs saklausa?
Ļoti daudzas tēzes. Laikam nolobot mizu un atstājot tikai pašu kodolu, stāsts ir par to mirkli dzīvē, kad tu saproti, ka paliek vieglāk dzīvot, kad tu neizliecies un tu nedari to, ko nevari izdarīt. Ne tādā nozīmē, ka to nevajag izdarīt, gluži otrādi, to vienmēr vajag darīt un sevi pārsteigt, bet gluži vienkārši tu dari to, kas tev sanāk vislabāk, dari to no sirds, un cilvēks to jūt. Tu mēģini kaut kādā mērā reizēm sev pārlekt pāri, bet ne aiz slinkuma, bet gan aiz sapratnes, ka tur, pārlecot pāri, nekad nevar zināt, kas tevi sagaida. Un, ja tam neesi gatavs, tad tu paliec pie sasistas siles.
Šis ir ieraksts par to, ka tu saproti, kas tu esi, par to, kad tu reāli vari sākt dzīvot savu dzīvi izejot no tās pozīcijas, kad esi saskaņā ar sevi un cieni sevi. Un to mirkli, kad tu pamosties iekšēji, par to arī ir šis albums. Par to, kas notiek, kad tu pēkšņi atskārsti, ka tas, ko darīji iepriekš ir pilns ar dīvainībām, sasteigtiem lēmumiem un līdz galam neizdomātām lietām. Šobrīd šis ieraksts ir tāds, kurš ir dziļi izdzīvots un izdomāts, ka tā vajag un tas ir tieši tas, ko es cilvēkiem varu dot šobrīd. Kopskaņai ir jābūt tādai, ka cilvēks šobrīd saprot — Gorans nemelo, viņš nemēģina izlikties par labāku, vai sliktāku vai vienalga kādā veidā citādāku. Es esmu es pats.
— Tad man uzreiz ir jājautā — kas ir Goran Gora, vai arī Jānis Holšteins Upmanis? Kurš no alter ego ierakstīja šo disku?
Es domāju, ka Jānis Holšteins Upmanis izdomāja šo albumu, un Gorans ierakstīja. Man vienu brīdi patiešām bija doma, vai nebūtu labāk mest Goranu pie malas un nokancelēt viņa personību, jo tas, kas notek šajā albumā ir daudz dziļāk par Goranu. Tomēr tad es padomāju, ka tas ir ļoti garš process, lai tā notiktu, tur ir jābūt kaut kam vēl vairāk par dziesmām, lai tā notiktu. Tas ir dziļš esības jautājums, kad tu nomet to, kas ir bijis, ir vēl vairāk jāiemīl sevi, lai varētu atteikties no tā, kas biji iepriekš. Laikam to vēl šobrīd es neesmu gatavs darīt, pašlaik es jūtos diezgan ērti kā Goran Gora, bet tajā pat laikā ir skaidrs — Gorana dziesmas raksta Jānis.
— Pastāsti nedaudz par albuma ieraksta procesu. Tās četras dienas un trīs naktis bija iepriekš plānotas, vai arī tas bija spontāns lēmums? Kāpēc tieši šāda sesija un koncepcija?
Tas koncepts radās ļoti ilgi, mēs ar Krišjāni (Geizeru — aut.) aptuveni divus mēnešus domājām, kā to ierakstīt. Mēs klausījāmies ļoti daudzus ierakstus, un mēģinājām jēdziski saprast, ko tas vēsta, jo mēs gribējām arī ieraksta laikā izpildīt tā galveno uzstādījumu, kas ir ļoti nesamākslots un atsvešināts darbs no tiem ikdienas kultūras produktiem, ja tos tā rupji var nosaukt, ko lietojam. Šo albumu man gribētos salīdzināt ar grāmatu, kas rakstīta un izdota rokrakstā, nevis ar datora palīdzību. Mēs nonācām pie slēdziena, ka šo nevaram un pat nedrīkstam rakstīt studijās vai citās ierastās vidēs, tam ir nepieciešams kaut kas pilnīgi citāds. Laimīgas apstākļu sakritības rezultātā Ventspilī, Jaunrades namā, mums bija iespēja ierakstīt šo albumu, mēs ļoti sadraudzējāmies tur ar visiem un tas bija tā izvērtās par ļoti radošu un gaišu nedēļas nogali.
— Un kā gāja pašā albuma ieraksta procesā, viss izdevās ātri un viegli, vai arī nācās to pārrakstīt daudzas reizes, līdz sadzirdēji to, ko vēlējies?
Tā kā es biju slims tajā brīdī, ko dažās dziesmās arī var dzirdēt, tādu aizsmakumu vai krekšķi, tāpēc reizēm šis tas bija jāpārraksta. Redzi, es nezinu, kā to latviski sauc, bet angliski saka, ka tas ir ierakstīts one take — tas ir tā, ka ģitāra un balss ir ierakstīta vienlaicīgi, „tīrā” ierakstā, ko pēc tam vairs negraiza, nekopē un nemēģina tādējādi uzlabot. Līdz ar to, protams, bija gadījumi, kad gabalus nācās pārrakstīt vairākas reizes, bet citādāk tas nāca ļoti viegli, pat pārsteidzoši viegli, un vēl ilgi pēc tam es domāju, vai tas ir tas, ko es gribēju, vai tiešām tas ir tāds skanējums, kāds man patīk. Klausoties to atkal un atkal es sapratu, ka šis albums ir tā saucamais grower, tas ļoti lēnām iepatikās. Pirmo reizi to dzirdot tu pamani kaut kādas dažas nianses, kas varbūt šķiet dīvainas, bet tad, ar laiku, saproti, ka tām ir kaut kāda dziļāka jēga.
— Pats iepriekš jau izteicies, ka vēlies ne tikai klausītājiem, bet arī sev likt aizdomāties par mūzikas jēgu, par to, ka tā ir māksla, ne tikai izklaide. Kā ir, vai tas, kas šobrīd ir radīts ir tas, pie kā vēlies palikt, vai arī tas ir sava veida eksperiments, pēc kura beigām atgriezīsies pie tā, ko darīji iepriekš?
Tas ir eksperiments, lai saprastu, vai cilvēkiem vispār mūsdienās maz ir vajadzīga mūzika, kas liek iedziļināties. Pēdējo gadu laikā es negūstu baudījumu to tiem ierakstiem, kas tiek izdoti, jo tie visi ir... Varbūt es pārāk kritiski tam pieeju un pārāk daudz zinu, kā tas tiek darīts, tomēr man tas atgādina vairāk noslīpētu producentu darbu, kurā studijā ir sēdēts ilgi un dikti, līdz ir atrastas labākās partijas un tās sakopotas. Manuprāt, tas nav tas, par ko mūzika ir. Jo mūzikai būtu jābūt par to, ka tu stāsti stāstu, un tu piedāvā cilvēkiem — vai nu viņi šo stāstu klausās un saradojās ar to, vai arī nē. Savukārt pēdējā laika mūzika to vien dara, kā baro mums iekšā to, kas ir izkalkulēts un precīzs. Jo producenti jau zina, kas šobrīd ir modē, kas jādara, lai „aizietu” tas ieraksts. Man tas nepatīk, tā nav jābūt un tas šķiet pilnīgi nepareizi. Tad līdz ar to jāsaka, ka šis albums ir eksperiments. Ja tas izgāžas, tad ir skaidrs — ir jāraksta Dance Away visu laiku, kaut kāda deju mūzika. Būtu ļoti skumji, ja tā sanāktu.
— Ko šoreiz uzskatīsi par izgāšanos?
Sajūtu. To nevar izskaidrot ar skaitļiem, tas nav izmērāms faktors, bet tu jūti, vai ir gaisā kaut kas, vai nav. Vai apkārt notiek sarunas par šo ierakstu, vai cilvēki reaģē uz to. Tas nav izmērāms, tas vienkārši ir sajūtu līmenī. Ja galīgi jutīšu, ka tas ir pilnīgi kaķim zem astes, tad nezinu... Diemžēl būšu kļūdījies.
— Par singliem — ko ir plānots izdot, vai arī šis būs no tiem albumiem, no kuriem nekas netiek publicēts šādā statusā?
Nē, nebūs radio singlu, tāpat nebūs arī izteiktas promo kampaņas ar plakātiem uz ielām un tā. Man ļoti negribas maldināt klausītāju, man ļoti negribas, lai to iegādājas cilvēks, kurš nezina, ko viņš iegādājas. Katram būtu jābūt iekšējam aicinājumam, ka viņš vēlas to iegādāties, jo tikai tad viņš klausīsies to pareizi. Jo pārdodot to cilvēkam, kurš nav sagatavots tādam ierakstam, viņš varētu ļoti pārprast Latvijas mūzikas dzīvi un situāciju ar Goran Gora.
— Skatos, ka uz jaunā diska ir tikai tavs vārds, vairs nav sastopams The Yrs nosaukums. Tas projekts ir zudis uz visiem laikiem, vai arī tikai uz šo ierakstu?
Nē, es domāju, ka nē. Mēs vienkārši paņēmām nelielu pauzīti, jo manī bija nepārvaram vēlme šo izdot. Es zināju, ka gribu to darīt, es zināju, ka gribu to darīt viens pats, jo tas ir kaut kas, kas notika manī iekšā. Grupā strādājot mēs darbojamies pie dziesmām, šeit es liku uzsvaru uz sajūtu, kas bija manī. Man ir grūti to izstāstīt citiem, ka, redz, šeit es gribu tādu ģitāru, nevis tādu, kā tu man tagad piedāvā. Tas process ir grūts.
Bet, atbildot uz jautājumu, vai tā būs vienmēr — nezinu, es tiešām nezinu. Pagaidām laikam īsti nedomāju par to, kas būs tālāk.
— Albumam ir ļoti interesants dizains! Pastāsti par vāka foto un kas ar to vispār ir domāts.
Šo pozīciju es izdomāju jau vasarā. Es nezinu, vai es tieši to izdomāju, bet jau tad sapratu, ka tam ir jābūt uz vāciņa, simbolizējot to, ka tikai divi cilvēki var stutēt un balstīt viens otru. Stāsts ir par to, kā vienam otru balstīt tajā brīdī, kad tu gāzies un slīdi prom. Ir ļoti svarīgi, ka tajā brīdī ir kāds atbalsta punkts. Mūsdienās ļoti pašpietiekami šķiet tas, ka tu esi viens pats, ka tu cīnies viens pats, un viens pats visu vari. Tā ir, bet tā nav.
Te arī jāpiemin, ka tas, ka visi dizaina foto ir fotografēti Doma baznīcas dārzā, ir tāpēc, lai tam visam piedotu smagnējumu, bet labā nozīmē. Lai cilvēkiem būtu skaidrs, ka tas nav joks, ka tā ir reāla dzīves pieredze. Man gribās, lai cilvēki uztver nopietni, ko es saku, un ja es kaut ko saku, tad tas ir tas, ko es gribu teikt. Reizēm ir jāizmanto visai brutāli, smagi līdzekļi, lai savu domu pamatotu.
— Albumā ir arī viena dziesma latviski. Pirmo reizi tavā albumā ir dziesma latviešu valodā, kāpēc šāda izvēle?
Tā vienkārši atnāca. Tā bija pēdējā dziesma, kas atnāca pirms albuma ieraksta, un man galīgi nebija nekādu pretenziju pret to, ka ir viena dziesma latviski. Es tagad jūtu, ka šī dziesma vispār tagad kalpos par tādu kā tiltu, jo vienmēr ir jāizdara pirmais šāviens, lai saprastu, kur vispār mērķē. Šī dziesma varētu būt tas pirmais bruģa gabals šajā ceļā.
— Kā ar tuvākajiem koncertiem, kur tevi varēs sastapt, pēc Doma baznīcas koncerta vēl kaut kas ir paredzēts? Vai vispār šādu albumu var atskaņot kur citur, izņemot baznīcas?
Nē, es vispār gribētu, lai šis albums kļūst par tādu kā nosacītu leģendu, ko tikai retais ir dzirdējis savā dzīvē. Es patiešām negribētu šīs dziesmas spēlēt mazos krodziņos vai bāros — un tas nebūt nav apvainojums šīm vietām — vienkārši tā vide nav tā, kurā tas jāklausās. Šis ir jādzird vidē, kurā vari atslēgt lielo datoru.
Nākamā gada plāni vispār ir tādi, ka vairāk pievērsīšos akadēmiskajai mūzikai, jo man ir jāuzraksta četri nopietni, nevar teikt pasūtījuma darbi, bet savā ziņā tā ir tiesa, kas tā laikā ir jāuzraksta. Tie paņems ļoti daudz laika, tāpēc domāju, ka Gorans no savas alas sāks līst ārā ne ātrāk par nākamā gada rudeni, tāpēc teiktu, ka tas koncerts būs viena no retajām iespējām dzirdēt mani lielformāta koncertā.
— Kurš vai kuri no albuma skaņdarbiem pašam ir tuvākais un nozīmīgākais?
Mani favorīti ir titulgabals Hold Me Close When It Comes, vēl man ļoti patīk Counterfeit, I’m The Only River un One By One.
— Kādēļ tieši šos izvēlējies? Vai arī lai klausītāji paši klausās un mēģina saprast?
Tāpēc, jo reizēm sakrīt mirklis, kā tu jūties un dziesma atnāk. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka es nerakstu un nesaceru dziesmas, tās vienkārši atnāk pie manis. Tas ir tik ļoti kosmiski un dīvaini, jo tās atnāk momentā, ar ģitāras partiju, melodiju, tekstu, viss vienā gūzmā. Tajos mirkļos, kuros es esmu, teiksim tā, visvairāk koncentrējies, ka man ir jāsaraksta dziesmas, rodas laba mūzika, bet tā neatstāj pēdas. Savukārt ir reizes, kad dziesma atnāk, un tu nesaproti, kā tas rodas, tu domā — tā tiešām ir mana dziesma? Man tā bija ar Slow Down. Tā atnāca vienā mirklī, uzreiz. Tagad pats spēlēju un klausos to, un jāsaka — ģeniāli! Nu tā, reizēm jau pašam vajag sevi paslavēt! (smaida) Un tā notika arī ar Hold Me Close When It Comes, kas atnāca vienā vakarā, burtiski divās stundās. Turklāt sieva (Māra Upmane Holšteine — aut.) tajā laikā mēģināja blakus istabā. Es to visu ātri sarakstīju, ierakstīju arī demo, lai neaizmirstu, klausījos to un teicu — vov!
— Tuvojas Ziemassvētki, Jaunais gads, dažādu laba vēlējumu izteikšana. Ko gribētu, lai tev novēlu nākamajā gadā?
(ilgi domā) Lai pietiek spēka izdarīt to, ko gribās. Jo nākamajā gadā ir ļoti daudz plānu un ļoti daudz projektu, kas jāpaveic. Lai pietiek spēka un laika, teiksim tā, arī pašdisciplīnas. Jā, tas ir tas, ko vajadzētu!
Foto: Publicitātes foto