Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

Gogol Bordello: Mūzika no Latvijas skan citādi nekā jebkas cits pasaulē

Normunds Vucāns, 2019. g. 8. augustā

Sigala: Tiklīdz kāpju uz skatuves, stress un nogurums pazūd

Normunds Vucāns, 2019. g. 7. augustā

The Naked And Famous: Jaunzēlandē katrs mūziķis darbojas par sevi

Normunds Vucāns, 2017. g. 15. augustā

Austra: Spēja sapņot var mainīt pasauli

Alise Stefanoviča, 2017. g. 30. jūnijā

San Fermin: Gribētos atgriezties Latvijā ar mūsu solo koncertu!

Normunds Vucāns, 2016. g. 5. augustā

Wolf Alice: Cerams, ka cilvēki Latvijā izbaudīs mūsu mūziku

Staņislavs Fisenkovs, 2016. g. 1. jūlijā

Audience Killers: Gribas visu darīt ar mērķi

Normunds Vucāns, 2016. g. 22. jūnijā

Mirza Ramičs no Arms And Sleepers: man vienmēr ir prieks atgriezties Latvijā

Lauris Anstrauts, 2016. g. 11. maijā

Everything Everything: Izdodam mūziku, kas patīk mums pašiem

Normunds Vucāns, 2015. g. 22. jūlijā

East India Youth: Nākamgad gribu iegūt Mercury balvu

Normunds Vucāns, 2015. g. 15. jūlijā

Vök: Cenšamies izveidot īstu dzīvā koncerta sajūtu

Normunds Vucāns, 2015. g. 14. jūlijā

Public Access T.V.: Ņujorkā cilvēki cenšas izlikties krutāki, nekā ir

Normunds Vucāns, 2015. g. 6. jūlijā

Alise Joste: Dziesma ir kā pagrieziena punkts uz jauno albumu

Normunds Vucāns, 2015. g. 29. jūnijā

Super Besse: Jo tālāk Eiropā mēs koncertējam, jo sajūsminātāka publika kļūst!

Normunds Vucāns, 2015. g. 18. jūnijā

Radio Naba ēterā izskanēs ekskluzīva svētku programma

Intro, 2015. g. 30. aprīlī

Shipsi: Iekams ir retrospektīvs atskats mūsu pieredzē

Normunds Vucāns, 2014. g. 2. decembrī

Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Goran Gora: Man ļoti gribētos episku albumu

Normunds Vucāns, 2012. g. 8. martā

Pēdējo mēnešu laikā Goran Gora ir bijis viens no aktuālākajiem vārdiem pašmāju mūzikā — 2011. gada decembrī izdevis savu trešo studijas albumu Hold Me Close When It Comes, pirms nu jau divām nedēļām viņš to atskaņoja pilnā garumā koncertā Doma baznīcā. Lai parunātu par to visu, kā arī iepriekšējiem albumiem, mūziķa pašreizējiem projektiem un gada nogalē gaidāmo ceturto studijas ierakstu, eRoks.lv Jāni aicināja uz garāku sarunu. Intervijas pirmo daļu variet atrast šeit.

— Pats jau pieminēji tukšuma gadus, kuros, kā zināms, vēl pirms galējās Mystyrys Yrs versijas radīji vēl divus albumus. Ir plāns kaut kad nodot atklātībā to materiālu, vai tas tā arī paliks neizdots?

Nē, nē, tas lai paliek pie manis. Tāpēc jau tam albumam ir tāds nosaukums, jo tie gadi man pašam bija mistiski. Ir jāatzīst, ka tas bija tāds laiks, kurā es atrados kalnu ielejas pašā apakšā, centos rāpties augšup, bet neapzinājos, ka ir jāpaņem līdzi trosīte un āmurītis, lai to paveiktu. Un tad es it kā darīju to, ko biju iemācījies īsajā laika posmā pirms Jetlag — rakstīju dziesmas, iedziedāju tās studijā un krāju kaudzītē. Tieši tā notika ar tiem diviem albumiem pirms Mystyrys Yrs, kuros es vienkārši rakstīju dziesmas, devu demo citiem cilvēkiem, un arī pats klausījos. Tā bija, un es pats sapratu — nav, tas nav tas, ko es gribu. Es mēģināju vēlreiz, bet rezultāts nemainījās. Es pieļauju, ka lai nonāktu pat līdz Mystyrys Yrs, bija jāiziet cauri tādam periodam, kad es vienkārši metu laukā visus savus radošos darbus. Vienmēr man šķita — nu kā gan es tā varu atteikties no savas dziesmas? Bet īstenībā tas ir elementāri. Piemēram, ja džemperis paliek par mazu vai tajā ir liels caurums, tu to vienkārši izmet ārā un viss. Un tāpat man bija ar tiem materiāliem.

— Kas tas bija tīri stilistiski? Kaut kas līdzīgs Jetlag, vai arī kaut kas popsīgāks?

Tas bija kā Jetlag, savienots ar popmūziku. Viss notika akustiski, ar ģitāru un dažiem perkusīviem elementiem, taču visur bija ļoti skaidri jūtama mana vēlme sarakstīt lipīgas dziesmas. Būtībā es iztestēju savas spējas rakstīt lipīgas melodijas un piedziedājumus. Tad es vienkārši sapratu, ka tas absolūti nav tas, ko es gribu darīt. Protams, ir piemēri, kā tie paši Kings Of Convinience vai Demiens Raiss, kam visas dziesmas ir potenciālie hīti, un tās nebūt nav sliktas, taču...

— Bet tāpat — pa lielam, arī no šiem mūziķiem cilvēki atceras tikai pāris dziesmas...

Nu jā, tā jau laikam ir.

— Es gan nedaudz nepareizi pateicu — pat ne atceras, drīzāk ievēro pietiekami daudz.

Jā, bet ievēro jau to, ar ko tu pats esi saskaņā. Ja tu esi saskaņā ar to, ko pats esi radījis, tev patiks to spēlēt, un tu ieguldīsi enerģiju to atskaņojot. Tieši tāpēc ir daudzas dziesmas no jaunā materiāla, kuras man ļoti, ļoti patīk atskaņot, patīk spēlēt. Counterfeit un Everyone’s Landscape, piemēram. Katru reizi tās izpildot es tiešām tur ielieku visu savu jaudu. Savukārt ir dziesmas, kuras īsti nepatīk, un ja jau tā ir, tu arī tās nospēlē tā pa roku galam, for satisfaction, tā teikt. Ja gribi, nospēlēšu, ok, bet tādas dziļākas sekas tam visam nav.

— Ar šodienas acīm atskatoties uz Mystyrys Yrs periodu, vai arī tagad censtos atrast, zināmā mērā, ideālo popdziesmu? Jo es atceros, ka tad, kad runājām par jauno albumu uzreiz pēc tā iznākšanas, man teici — nu jāskatās, kā cilvēkiem tas viss patiks, jo ja viņi nepieņems šādu Goranu, nāksies visu laiku spēlēt kaut kādu deju mūziku, kā Dance Away.

Nu jāatzīst, ka... [ilga pauze] Āķīgs jautājums! Tagad es teiktu, ka tas bija tāds patiešām eksperimentāls albums. Es pats tolaik nezināju, ko es gribu spēlēt, es nezināju, kā Goran Gora ir jāskan, līdz ar to mēs metām iekšā visdrūmāko masu ar visu to, ko mēs varam izdarīt un jebkādām idejām par to, kas tur varētu skanēt. Jāatzīst, ka tas laikam ir galējais Goran Gora skanējums, es pilnīgi noteikti nejūtu sevī vēlmi cilvēkiem likt dejot koncertā vai dziedāt dziesmām līdzi. Nezinu, es tā nemāku un man tas nepatīk. Protams, ir patīkami, ja kāds dzied līdzi piedziedājumam un arī kādiem pantiņiem, kurus viņš zina, bet manī nav tās kapacitātes, lai spēlētu deju mūziku piepildītās arēnās, pats lēkātu un pavilktos uz to visu, ko daru. Es tā nespēju. Es varu klusiņām spēlēt savas dziesmas esot uz klusās vibrācijas viļņa kopā ar cilvēkiem. Es neesmu šovmens, es neesmu enterteineris.

— Vai tieši ar vēlmi izpausties un pārbaudīt robežas ir saistāms lielais viesmūziķu skaidrs tajā albumā?

Nē, jāatzīst, ka tas bija ļoti iespaidojoties no Anthony And The Johnsons ieraksta I’m A Bird Now, kur arī bija ļoti daudz viesmākslinieku. Man pēkšņi sagribējās ko līdzīgu, tas bija mans uzstādījums. Tas bija interesanti, jo katrs cilvēks, kurš nāca iedziedāt vai iespēlēt kādu partiju dziesmā, ieradās ar savu sajūtu par konkrēto kompozīciju, un tas ļoti palīdz. Mums bija brīnišķīga sadarbība ar Kseniju Zaķi, kura piedalījās Silly Tunes. Viss bija ļoti vienkārši — viņa atnāca, iedziedāja, un — ir! Es jutu, ka sapasēja balsis, melodijas, un ir neticami skaisti! Viņas un manējā melodijas izjūta kopā radīja tādu kā bītlisku sajūtu. Patiešām — pirmo reizi, kad viņa to nodziedāja, man palika sajūta kā pēc kāda Beatles gabala! Skaisti!

Atgriežoties pie jautājuma, tas noteikti bija mans uzstādījums, un tā nebija panika — sak’, es nezinu, ko darīt, tāpēc savākšu kaudzi ar viesiem. Tā noteikti nebija.

— Savukārt aizejot jau līdz trešajam albumam, jāsaka, ka ap to bija liels klusums, un es biju patiesi pārsteigts, saņemot preses relīzi, ka pēc mēneša Goranam būs jauns ieraksts. Dzīves pieredze bija nākusi klāt, un izlēmi nemētāties ar saukļiem, tā vietā ņemt un darīt?

Mmmmhh... [domā] Ar laiku tu saproti, kā pareizi iebarot albumus un kā pareizi sevi iebarot klausītājam. Es te, protams, par PR un mārketingu runāju, un, kas ir drūmākais, tam visam kā galvenā ideja līdzi nāk fakts, ka tu pārdod sevi, nevis savu mūziku. Tu pārdod leģendu par sevi, stāstu par sevi, savu personību, un mūzika paliek otrajā plānā, jo cilvēki nāk uz koncertiem skatīties, ko tu šoreiz darīsi, nevis ko spēlēsi. Un šī albuma sakarā centrālā doma bija tāda, ka runās tikai mūzika, un es ļoti vēlējos distancēties no tā, kas to mūziku atskaņos. Tieši tāpēc nav un nebūs radio singlu — tikai tāpēc, jo es gribēju, lai albums nostrādā kā absolūts koncepts, un lai ir kā vecos laikos. Kad es vēl biju jauns, es pēkšņi uzzināju, ka Depece Mode ir iznācis albums Ultra. Es to nopirku, noklausījos no a-z, un tikai tad sāku atsijāt, kuras no tā dziesmām man ir svarīgas un patīk. Un tikai tā veidojas īstais priekšstats par konkrēto materiālu. Nevis no tā, ka mūziķis izdod noteiktus gabalus kā singlus, kas noteikti klausītājiem patiks, savukārt pārējais paliks par filleriem. Šeit es apzināti gribēju izdarīt tā, ka filleru nav, un ir tikai konteksts. Protams, tas bija arī tests klausītājiem, lai uzzinātu, cik ļoti var nostrādāt albums, par kuru pirms tam neesi pusgadu konstanti bombardēts ar informāciju par to, ka tāds vispār iznāks.

— Toreiz arī teici, ka galvenais rādītājs, pēc kura noteiksi, cik veiksmīgs ir Hold Me Close When It Comes, būs apkārt esošā sajūta. Ir izdevies tas, ko gribēji?

Vismaz attiecībā uz sevi varu teikt, ka jā. Par citiem ir grūti spriest, jo es neesmu radījis nekādus atskaites apstākļus. Jā, dziesmas ir pieejamas soundcloud un draugos, bet es to nelieku visur ļoti aktīvi, es visu laiku nepārbaudu, cik daudzi tās ir noklausījušies, cik daudzi like tām ir vai kas tamlīdzīgs. Mani tas neinteresē, man tas nerūp, tā ir pilnīgi nevajadzīga informācija. Man jau no tā visa labāk nepaliek. Vienīgais atskaites moments man ir sajūtu līmenī, piemēram, ir vai nav koncerta laikā gaisā tā īpašā sajūta. Pirms Doma baznīcas koncerta bija kaut kas, gaisā bija īpaša noskaņa, jo cilvēks bija atnācis turp nevis tāpēc, ka viņam kāds būtu pateicis, ka tur kaut kas būs, bet tāpēc, jo viņš pats tā izlēma un saprata, ka tur vēlas atrasties. Tas ir tas klausītājs, ko es gribu uzrunāt un kuru es gribētu satikt savos koncertos, jo viņam ir vajadzība pēc šādas mūzikas. Tas nav tas cilvēks, kas ies uz Goran Gora koncertu Mežaparka estrādē tikai tāpēc, ka visi tā dara. Tā nekad nebūs. Es vismaz ļoti ceru, ka tā nekad nebūs. Tieši tāpēc es arī ļoti rūpīgi izvēlējos izvairīties no masu zombēšanas, jo no tā nebija jēgas.

— Man šķiet, ka tas pat ļoti veiksmīgi izdevās — galu galā nebūt ne tik bieži gadās, ka cilvēki pēc koncerta aplaudē, kājās stāvēdami, un izsauc uz piedevām mūziķus, kuri tam redzami nav gatavi.

Nu jā, es biju pilnīgi pārliecināts, ka nekā tāda nebūs. Es nevienam klausītājam neuzlieku nekādas lielās cerības pirms priekšnesuma, es nesolu, ka tur būs hīts pēc hīta vai milzīgs lāzeru šovs, es kategoriski atsakos teikt klausītājiem priekšā to, kā būtu jājūtas. Es nesaku, ka visi tagad svinēsim Gorana svētkus — tas būtu pilnīgs bulšits! Un tieši tas man patika klausītājos, ka viņi patiešām mēģināja izprast dziļāko ainu, kāpēc es vispār nonācu līdz tam, ka man vajag tādu albumu un koncertu. Tā ir vislielākā veiksme, ka klausītājam patīk tāpēc, ka viņam patīk, nevis tāpēc, ka pārējiem patīk. Jo tas jau ir šovs, ja vēl mēnešiem pēc notikuma cilvēki sastopas bāros, un uz jautājumu — kā tev tas koncis patika, atbild: jā, man nereāli patika, joprojām neesmu atguvies.

— Man liekas, ka cilvēki uztvēra pareizo domu. Kaut vai lasot tviteri vai komentārus citur, attieksme ir ļoti pozitīva. Vai arī mūsu rīkotajā stāstu konkursā — teikšu atklāti — es negaidīju tik daudz un tik dziļus stāstus, kuros cilvēki atklāj īstos iemeslus, kāpēc tieši viņiem tas ir svarīgi!

Nu redzi, tie jau ir patiesie stāsti, kur tu tiešām redzi, ka cilvēks stāsta savu pieredzi, un viņš nevis patērē tevi kā produktu, bet klausās tāpēc, jo viņam sapasē ar to mūziku. Tie ir tie klausītāji un sekotāji, kas būs gatavi atdot zobu par tevi un tieši tādi ir vajadzīgi!

— Cik lielā mērā jauno albumu ietekmēja šķiršanās no I Love You? Vai arī gluži otrādi — kā šķiršanos no I Love You ietekmēja ieceres jaunā albuma sakarā?

Tas pilnīgi noteikti deva neatkarību lēmumos, kas līdz šim man nekad nebija bijusi. Jo vienmēr apkārt bija cilvēki, kas tajā visā bija iesaistīti, un jāatzīst, ka labi, ka tā. Ar I Love You mēs šķīrāmies kā draugi, skandālu nebija, un es tieši tā to arī viņiem pasniedzu, ka es beidzot gribu uzņemties atbildību par sevi. Tas ir kā aiziet no vecāku mājām, tādu salīdzinājumu es noteikti varētu lietot šajā sakarā. Es gribēju izmēģināt, kā ir tad, kad pats esi atbildīgs par visu, kas notiek. Es varu vainot tikai sevi, ja kaut kas nav nostrādājis vai iznācis kā gribētos. Šāds tests bija tieši tas, kas man bija nepieciešams, lai pārbaudītu sevi, to, cik daudz es spēju darīt.

— Esi pats sevi pārsteidzis šajā ziņā?

Drīzāk es pārsteidzu sevi ar to, ko es neizdarīju, tām lietām, ko es neizmantoju līdz galam vai nepareizi izdarīju. Man līdz tam šķita, ka es esmu brīnišķīgs menedžeris, un es zinu, kas ir jādara, bet tas tā nav. Bija daudzas lietas, kurās es vienkārši noslinkoju vai neizmantoju esošo situāciju līdz galam, bet tā visa ir ļoti skaista pieredze, tam visam bija jānotiek, lai nākamreiz es no tā mācītos, jo mācāmies mēs no savām kļūdām.

— Iepriekš jau teici, ka trešo albumu spēlēsi tikai dažas reizes, lai tas paliktu kā kaut kas īpašs. Droši vien kaut ko no tā dzirdēsim arī jau pieminētajā Dikļu pils koncertā, bet vai ir plānots vēl kāds tā atskaņojums pilnā garumā?

Iespējams, ka arī pilī kaut ko dzirdēsim, bet, noteikti, mazāk kā no abiem pārējiem — tas tomēr ir jaunākais albums, no kura nav neviena singla, un līdz ar to par Hold Me Close When It Comes var spriest tikai tie, kuri to ir noklausījušies vai bija Doma baznīcā. Citādāk īsti plānu nav. Es domāju, ka noteikti būs vēl kāds tā atskaņojums, bet tas ir jādara tad, kad tiešām ir vēlēšanās to darīt. Jo šī nav tā reize, kad es rīkošu koncertu tikai tāpēc, ka būtu jārīko koncerts. Es nezinu, var jau būt, ka es viens pats murgoju, vai esmu pārpratis situāciju, bet manī ir kaut kāda intuīcija, kad cilvēkiem vajag, un kad nevajag Goranu, un es jūtu, ka šobrīd nevajag. Būs uzstāšanās Dikļu pilī, kas būs fantastiska pieredze, bet pēc tam es tiešām gribētu padarboties akadēmiskajā mūzikā un paveikt to, kas ir jāizdara, tādējādi parādot cilvēkiem citu savu šķautni. Par koncertiem — man šķiet, ka labāk tomēr ir spēlēt retāk, bet uztaisīt to visu tā, lai man un cilvēkiem tas patiktu un būtu pietiekami grandiozi.

— Tātad vasaras festivālu sakarā tavu vārdu varam pat nelocīt?

Festivālos mani noteikti variet negaidīt.

— Pieminēji akadēmisko mūziku. Ko šobrīd dari šajā lauciņā?

Nupat uzrakstīju pirmās divas lapas korim Latvija, garīgās mūzikas festivālā būs pirmatskaņojums 15 minūtes garam opusam. Vēl viena akadēmiskāka saikne man ir sadarbībā ar Dejas Anatomiju, mēs radām milzīgu izmēģinātu improvizāciju izrādi, kuras laikā es pats uz skatuves spēlēšu pavadījumu. Katrā ziņā tur nebūs klasiskā pantiņš-piedziedājums tipa mūzika, vokāli vispār būs sastopami reti. Un tad vēl ir mūzika teātrim un kino.

— Kad cilvēki var gaidīt teātri un filmu ar tavu mūziku?

Maijā būs divas izrādes, savukārt filma, iespējams, būs septembrī. Es konkrēti zinu, ka 25. maijā būs pirmizrāde Indrāniem Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Pārējie datumi, izņemot garīgās mūzikas festivālu, kas būs 4. septembrī, vēl nav 100% zināmi.

— Kas tā par filmu, pie kuras darbojies?

Filma ir tāda, kuru tikai jūlijā filmēs — kaut gan pirmās ainas jau ir pabeigtas, lielais vairums tiks uzņemts tieši tad. Tā ir dokumentālā spēlfilma par komponistu Oskaru Stroku, Tapieris, un režisore ir Ilona Brūvere. Zinot, kā notiek viss Latvijas filmu industrijā, es labāk neteikšu, vai to mēs varam gaidīt jau šogad.

— Pa vidu visiem šiem daudzajiem darbiem, esi sācis strādāt arī pie sava ceturtā albuma. Kā tas viss top?

Tas ir līdzīgi kā jebkurās attiecībās — tu jūti, ka kaut kas briest. Piemēram, cilvēkiem satiekoties, tu jūti, ka kaut kas gaisā ir, tu jūti kaut kādu vibrāciju, un ir zināms, ka kaut kad kaut kas būs. Tas ir tas moments, kad vēl nav zināms, kā viss notiks, jo ir bail būt pirmajam, bail uzrunāt, bet ir skaidrs, ka līdz sprādzienam vairs nav tālu. Līdzīgi ir arī ar šo materiālu — es jūtu, ka tas jau ir gaisā, tas jau ir šeit, un man ir tikai jāspēj to pierakstīt. Man ir ļoti skaidrs tieši sajūtu līmenī, ko es gribu pateikt cilvēkiem, kā es gribu, lai tas skan, un kādas pēdas tam būtu jāatstāj. Man ir tikai jāatrod pareizais veids, kā to izdarīt. Kā lai to izdara tā, lai tas ir saprotams ikvienam.

— Kas ir tas, ko tu gribi pateikt?

Skan jau tas ļoti banāli, bet mesidžs būs par to, ka Latvija patiesībā ir milzīga, ka mums ir jāpārstāj to pētīt no globusa viedokļa, bet gan no sevis. Piemēram, mēs tagad sēžam uz Lāčplēša ielas, bet apkārt ir milzīga Latvija. Mēs nevaram tagad vakarā ātri aizskriet līdz Krāslavai vai Daugavpilij. Protams, tas nav tik neaptverams plašums, lai nevarētu to visu apgūt, bet te ir jautājums — cik daudzi no mums var pateikt, ka viņi ir bijuši visās Latvijas pilsētās, bijuši pašā Latvijas galā vai braukuši ar laiviņu pa Daugavu vietā, kur tā iztek no Baltkrievijas? Par to, ka mēs visi tik ļoti dzenamies prom, ka tā paliek milzīga, tukša un neapgūta zeme, un beigās sanāk tā, ka visi pensijas vecumā braukās savās mašīnītēs un pēkšņi ieraudzīs to platību. Ļoti negribētos, lai tā sanāk.

— Ja tekstuāli Tikai Saknes Neatdot labi raksturo kopējo noskaņu, kā būs ar muzikālo daļu — tas būs ļoti episks albums?

Man ļoti gribētos episku albumu. Beidzot. Runa ir par iedarbību — ir lietas, ko var pateikt tikai ar ģitāru un vienu vokāla partiju, bet ir lietas, kurās vajag masu, vajag lavīnas spēku, lai cilvēkam liktu domāt, sajust un saprast to dziesmu. Man fantastiski patīk tas, ko tagad ar Emīliju, Kalniem Pāri un Nāc Līdzās tagad dara The Sound Poets, es jūtu, ka kaut kādā īpatnējā veidā mēs esam domājuši ļoti līdzīgi šajā konkrētajā laika posmā. Mēs ar Jāni Aišpuru tieši runājām, ka arī viņš ir pēkšņi atklājis, ka spēj rakstīt dziesmas latviski, cik tas patiesībā ir lieliski un kruti! Viņiem ir tā jauda un masa, lai pateiktu to vēstīju, tās dziesmas klausoties tirpas skrien pār kauliem un to vēstījumu nevar nedzirdēt! Tas ir brīnišķīgi, tā ir tā sajūta, kuru vēlētos noķert. Lai varu papildināt Latvijas mūziku ar vēl vienu albumu, kuru klausoties vienkārši skrien skudriņas no tā, ko dzirdi.

— Tikai latviski?

Nu varbūt viena dziesma arī būs angliski! [smejas] Lai būtu kontrastiņš.

— Cik daudz dziesmas jau ir gatavas? Viena?

Nē, jau ir trīs, taču vēl nekas nav ierakstīts. Ar Mārtiņu Miļeviski, kurš mūsu grupā atbild par perkusijām, koncerta afterpārtijā tieši spriedām, ka ierakstīt to vajadzētu, bet tā jauda ir tieši tādā veidolā dzirdama, kādā tā skanēja Doma baznīcā, tāpēc to jāieraksta būs kādā specifiskā vietā. Katrā ziņā to nevar ierakstīt mājās, nevar ierakstīt paņemot divus mikrofonus un kompi uz Ventspili, šeit ir pilnīgi citi uzstādījumi. Tagad lielais jautājums ir pareģot nākotni, saprast, kā tas viss skanēs kopumā, un atrast, kur ierakstīt pirmo dziesmu. Jo es nevēlos mētāties starp studijām, es gribu, lai tas viss top vienā vietā. Līdz ko vietu atradīsim, domājams, to ierakstīsim un tad jau arī nodosim tālāk.

— Kas notiek ar atlikušajiem diviem jaunajiem gabaliem, varbūt tos dzirdēsim jau koncertā Dikļos?

Iespējams, bet tas ir atkarīgs no tā, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai tos pabeigtu. Jo šobrīd es lieku piecas puzles vienlaicīgi, nemitīgi ņemot jaunus gabaliņus un skatoties — ā, šis ir no tās, šis no tās, un šis no vēl citas. Tāpēc ir grūti paredzēt, kurš gabaliņš pacelsies nākamais, un kuru darbu attīstīšu nākamo. Tā jau ir, ja sagrābjas pārāk daudz darbus vienlaicīgi, bet tā es strādāju, un tikai tā es māku strādāt. Man ļoti patīk koncentrēties uz daudzām lietām vienlaicīgi, nevis tikai uz vienu, jo tā, skatoties no malas, var ieraudzīt jaunu perspektīvu arī pārējos darbos. Piemēram, tieši tā tapa Tikai Saknes Neatdot, jo tajā mirklī es rakstīju mūziku teātrim. Es spēlēju ģitāru, domāju motīvus, te pēkšņi aiziet šis, un, izrādās, es sāku rakstīt dziesmu. Tas notiek neapzināti, taču tieši tas ir burvīgais mūzikā — piesēžoties pie klavierēm nekad nevar zināt, kas radīsies — varbūt vēl viena jauna dziesma, varbūt kāds klavieru darbs vai kas cits.

— Mērķis to visu pabeigt līdz gada beigām?

Jā. Nu kaut kas taču šogad ir jādara! [smejas] Kaut kas būtisks ir jāpaveic. Ja nu gadījumā maiji tiešām nemeloja un 21. decembrī viss aiziet bojā, ko tad?

— Tad ir skaidrs mērķis un skaidrs, ko Tev novēlēt — līdz 21. decembrim gaidīsim jaunu albumu!

Foto: Publicitātes foto

Tavs komentārs