Goran Gora: Nomāc, ka koncertos nevaru kļūdīties

Pēdējo mēnešu laikā Goran Gora ir bijis viens no aktuālākajiem vārdiem pašmāju mūzikā — 2011. gada decembrī izdevis savu trešo studijas albumu Hold Me Close When It Comes, pirms nu jau divām nedēļām viņš to atskaņoja pilnā garumā koncertā Doma baznīcā. Lai parunātu par to visu, kā arī iepriekšējiem albumiem, mūziķa pašreizējiem projektiem un gada nogalē gaidāmo ceturto studijas ierakstu, eRoks.lv Jāni aicināja uz garāku sarunu. Šodien piedāvājam tās pirmo daļu, kurā pārspriežam nule notikušo koncertu kā arī izpildītāja karjeru līdz otrajam diskam Mystyrys Yrs.

— Kopš koncerta jau pagājusi teju nedēļa [intervija notika pagājušo pirmdien — aut.], un pirmās emocijas noteikti jau ir aprimušās. Kādas šobrīd ir sajūtas?

Redz, tas ir interesanti — tieši pirms šīs tikšanās es biju Ascendum birojā, kas bija tā biedrība, ar kuras atbalstu tas viss bija iespējams, un arī viņi man prasīja, kā tad bija, un es konstatēju, ka man pirmo reizi mūžā bija koncerts, kurā viss izdevās. Līdz šim vienmēr ir bijušas vai nu kaut kādas tehniskas ķibeles, vai arī kaut kas nav līdz galam pareizi noskanējis un sanācis, un šis ir pirmais koncerts, kurā patiešām viss ir izdevies. Koncepts, gaismas, skaņa, gatavošanās koncertam un arī pats koncerts — viss izdevās! Un tieši tāpēc es nevaru īsti skaidri noformulēt, kā es jūtos, jo pirmo reizi mūžā ir tas gandarījums un labi padarīt darba sajūta. Zināmā mērā tas robežojās ar to sajūtu, kas parasti rodas seriālu beigās — to be continued. Koncerta afterpārtijā ar fotogrāfu Nilu Vilni mēs tieši par to runājām, un sapratām, ka šī ir ļoti augsta latiņa, kuru esam sasnieguši, un tas laikam vedina domāt par to, ko darīt tālāk. Jo izejot no šī sasniegtā rezultāta, tam, ko mēs darīsim tālāk, ir jābūt kam vēl lielākam. Beidzot es izjūtu to, kā ir, kad Prāta Vētra saka, ka katrai nākamajai tūrei ir jābūt vēl iespaidīgākai par iepriekšējo. Un arī es tagad sāku lēnā garā apdomāt, ko vēl interesantāku varu parādīt savos koncertos, kā vēl tos varu izskaistināt un padarīt efektīgākus.

— Ir jau konkrētas idejas šajā sakarā, ar kurām vari padalīties?

Pirmā konkrētā ideja ir tāda, ka nu mēs esam sākuši tirgot biļetes uz, labā izpratnē, ļoti dīvainu koncertu Dikļu pilī 14. aprīlī, kas man būs pirmā tāda veida uzstāšanās. Es atcerējos, ka man vēl nekad nav bijis tāds koncerts, kurā tiktu nospēlētas visas tās dziesmas, kuras dzirdēt klausītāji, līdz ar to koncepts ir tāds, ka repertuāru tam izvēlēsies klausītāji. Goran Gora mājaslapā mēnesi būs pieejama aptauja, kurā varēs balsot par to, kam būtu jāskan Dikļu pilī. Šo gadu gaitā esmu publicējis aptuveni 40 dziesmas, un no tām mēs lūgsim klausītājiem atlasīt 15 viņu mīļākās, lai pēc koncerta neviens nevarētu iet projām sakot, ka viņa iecienītākā kompozīcija tā arī neizskanēja. Tas šoreiz arī ir galvenais — noskaidrot, kuras tad ir klausītāju 15 mīļākās Goran Gora dziesmas.

— Un ja pašam būtu jāizvēlas šīs 15, to izdarīt būtu viegli?

Es, protams, varētu atlasīt, vien es domāju, ka tur būtu ļoti daudz tādu dziesmu, kas nav nedz radio hīti, nedz, kā es tās mēdzu saukt, pirmā līmeņa dziesmas, ar kurām parasti tiek hedlainoti koncerti. Es ticu, ka tur būtu ļoti daudz, tā teikt, slepena materiāla, tādu ne līdz galam sevi pierādījušu dziesmu, kas man pašam šķiet ļoti svarīgas. Bet šoreiz izvēle ir tikai klausītāju rokās. Mēs varbūt pieliksim pāris gabalus, kas līdz tam būs radušies no jaunā cikla, tā kā es domāju, ka koncerts varētu būt ļoti interesants.

— Atgriežoties pie koncerta tēmas, tu teici, ka tev pašam bija bažas par to, ka atkal kautas varētu neizdoties. Par ko šoreiz bija galvenās bažas? Par to, ka nespēsiet savaldīt Doma skaņu?

Tas bija viens ļoti spēcīgs arguments, protams. Bet mani pašu visvairāk uztrauca tas, kā jutīsies klausītāji, jo ir skaidrs, ka ieejot jebkurā neierastā vidē, tai ir savi īpaši uzstādījumi. Man ilgu laiku bija tādas nelielas bažas vai tie cilvēki, kas nāks, sapratīs to visu pareizi. Bija svarīgi, lai neviens neiedomātos, ka tur skanēs kaut kāda garīgā mūzika, un, pat nezinu, vai tur nebūs kaut kāds reliģiskais materiāls. Man prieks, ka tie cilvēki, kas bija koncertā, vismaz cik es to sajutu, bija visu sapratuši pareizi un zināja, kas tur ir gaidāms.

Šķiet, ka citu bažu tā īsti nebija. Mums bija netipiski aktīvs mēģinājumu process, kurā mēs tiešām gandrīz katru otro dienu mēģinājām, lai noslīpēt to skanējumu tādu, kādu vajag. Jo tas uzstādījums bija ļoti sarežģīts, jo bija jāatrod viduslīnija starp to, cik skaļi mēs drīkstam spēlēt, jo baznīca nav tā vieta, kur var sākt močīt ar pilnu bungu komplektu un pēc tam brīnīties, kāpēc neskan. Mēs ļoti trenējām šo dinamiku un griestus, līdz kuriem varam iet, un laikam atradām pareizo variantu.

— Cik ilgi trenējāties?

Mēs sākām jau pagājušajā gadā, pāris reizes izspēlējām, bet galvenais darbs notika janvārī, un, jo īpaši, februārī. Es jau smejos, ka mēģinājumu procesa laikā nobraucu vairāk stundas, nekā pie autoskolā pie instruktora mācoties, jo tā kā mums nav konkrētas vienas telpas, kurā mēģināt, mēs gluži kā ceļojošā cilts, ar visu to setapu, izņemot flīģeli, protams, kas bija uz skatuves, sagrūdām manā mašīnītē un braucām pa dažādām mēģinājumu telpām. Mēs bijām gan pie Astro’n’Out, gan pie The Sound Poets, gan arī Sound Division studijā — mēs tā riktīgi mētājāmies. Bet, kas interesanti, katra tā vide deva kaut kādu savu impulsu. Jo reizēm ir tā, ka ieslēdzoties savā mēģinājumu telpā tu noslēdzies savā mikro pasaulītē un tev liekās, ka viss skan baigi forši, bet tad, aizbraucot uz kādu citu vietu, tu saproti, ka tā nebūt nav, un ir nepieciešams kāds cits risinājums. Līdz ar to tas bija tāds ļoti aktīvs un grūts, bet foršs process.

— Pēc kādiem principiem izvēlējies setlisti?

Bija skaidrs, ka ir jānospēlē viss jaunais albums, kas jau bija 11 dziesmas. Līdz ar to sapratām, ka diži vairāk par sešām septiņām dziesmām klāt likt nevaram — gluži vienkārši koncertu nežēlīgi garu izvilkt nedrīkstam. Visam pārējam galvenais apsvērums bija tekstuālā bāze, tas, cik ļoti tās dziesmas saskan ar jaunā albuma materiālu. Tā mēs arī nonācām pie, piemēram, The List un Distant Light, kuras mēs koncertos spēlējām ļoti reti pat kopā ar The Yrs — gluži vienkārši, tās tehniski ir ļoti, ļoti sarežģīti nospēlēt. Atrodot jaunu pieeju, kā to izdarīt, man liekās, mums tas ļoti labi izdevās.

Savukārt Girl In The Backseat ir dziesma, ko es nospēlēju praktiski visos koncertos, man tā ļoti patīk. Un es zināju, ka arī klausītājiem tā patiks. Tad vēl, protams, bija pirmatskaņojums — kā gan neieliksi programmā pirmatskaņojumu? Tā kā viss bija interesanti, un šis nebija patīk vai nepatīk variants — te tomēr visu noteica kopējā noskaņa, kopējais stāsts. Lai nav tā, ka programma pēkšņi salūzt ar kaut kādiem trakajiem gabaliem, piemēram, Swim, Robert, Swim, Poor Maria vai Dance Away.

— Un kāpēc neatskanēja Slow Down?

Njā... Ir interesanti, ka sākotnējā setlistes redakcijā tā bija iekļauta, bet skatoties no koncerta garuma, bija skaidrs, ka kaut kas būs jāmet ārā, jo mēs būtībā gatavojām 23 gabalus [koncertā atskanēja 17 — aut.]. Par Slow Down viena no atbildēm laikam būs tā, ka tā dziesma tomēr ir pietiekami lēna un laikam visvairāk atbilst jaunajam albumam, tāpēc negribēju, lai viss koncerts kļūst par lēnu upi bez dinamiskiem izrāvieniem.

— Atgriežamies tālākā pagātnē, vēl Pajaat Rekords laikos. Atskatoties uz notikumiem pirms septiņiem gadiem, kad tev pateica — tā, Jāni, šodien Grēviņš atskaņos Slow Down, tev tagad ir jāizdomā skatuves vārds un jāgatavojas klausīties. Kā tas viss izskatās ar šodienas acīm?

Redz, tur ir jāpatin bilde vēl atpakaļ, šķiet, uz kādu deviņdesmit astoto vai devīto gadu, kad mēs bijām tāda kā domubiedru un draugu grupa, kādas var izveidoties tikai mazpilsētās, kad savācās tie jaunieši, kas domā kultūras virzienā, bet vēl īsti nesaprot, kas īsti notiek. Mēs tur bijām dažādi — kāds gleznoja, kāds rakstīja dzeju, kāds spēlēja ģitāru, bet mēs vēl nezinājām, ko īsti darīt. Un tad radās tādi kā dzejas vakari, kuros mēs apmainījāmies ar saviem radošajiem piedzīvojumiem un savām radošajām veiksmēm, un tieši tajos vakaros tad arī dzima un tika atskaņotas pirmās dziesmas, kaut vai tas pats Slow Down. Ar laiku radās vēlme to visu ierakstīt, jo gribās taču dzirdēt no malas, kā tas viss izklausās. Tas vēl bija laiks, kad mājās studijas bija reti kam, un tolaik nebija iespējams paņemt datoru, vienu mikrofonu un tā vienkārši to visu ierakstīt. Turklāt reti kam tolaik bija datori. Tad arī radās Pajaat Rekords, jo brāļiem Riekstiņiem, kuru tēvs Juris Riekstiņš savulaik bija K-Remonts dalībnieks, un ir strādājis ar Pērkonu, Iļģiem un citiem, mājās bija visa šī tehnika. Mēs visai bieži viesojāmies, kā mēs to saucām, meža mājā, kas ir mājiņa mežā Baldonē, kurā notikušas ārprāta lietas, piemēram, grupas Tumors piedzimšanas vieta. Starp citu, es agrāk biju Tumora solists, jo mēs sākām kā viens sastāvs, vien tolaik mums mūs sauca citādi — 30. februāris, tāds ļoti radošs nosaukums. Tolaik mēs rakstījām dziesmas kopā, bet man radās arī solo materiāls, kuru gribējās pašam ieskaņot. Un tā arī nonācu līdz Goranam — tagadējais Tumora ģitārists Valters Suķis aizsūtīja Grēviņam dziesmu, piezvanīja man, un teica: „šovakar deviņos Slow Down skanēs radio, klausies!”

Tas bija ļoti skaists laiks, jo tā vietā lai činītu mocīšus un brauktu peldēties vai dauzītos pa ielām, mēs tiešām sēdējām mājās un rakstījām dziesmas. Tagad uz to visu atskatoties tas šķiet ļoti neticams stāsts, jo tagad uz to visu atskatoties nevaru saprast, kā tas var būt, ka tik mazā pilsētiņā var atrasties cilvēki ar vienotām interesēm un vēlmi kopā iet uz vienotu mērķi. Un tolaik nemaz nebija uzstādījums dibināt grupu vai spēlēt koncertus, jo kur gan mazpilsētā spēlēsi — nav variantu. Un tad jau nemaz nebija sapnis, ka brauksim uz Rīgu un spēlēsim. Tas bija pašiem priekš sevis. Ļoti jauki!

— Nav bijusi doma tagad atkal aizbraukt uz to meža būdiņu uz kādām pāris nedēļām, atkal parakstīt mūziku un darboties kā toreiz?

Zini, šis ir interesanti, bet kas tāds īsti nebija ienācis prātā. Mums ir skaidrs, ka mēs gribam uztaisīt pasēdēšanu tajā pašām mājiņā ar maniem, brāļa klasesbiedriem un visiem tiem draugiem, kas mēs tur kopā bijām.

Bet tāda radošā gaisotne, par ko jautāji, joprojām ir manu vecāku mājās, manā istabā, kurā ir manas pirmās klavieres, pie kurām tad arī tapa mans pirmais demo albums Birdie, kas ir vispār bija pieejams tikai 15 kopijās — varbūt kaut kur kāda vēl ir saglabājusies. Un jā, tajā telpā ir tā radošā sajūta saglabājusies. Es aizbraucu turp, paspēlēju tās klavieres un dzirdu to 2000. gada skaņu tajās. Aizbraukt mājās un paklimperēt tās klavieres vienmēr ir ļoti interesanti, paskatīties, kā tās skan.

— Starp citu, vai nav bijusi doma sarīkot leģendārā koncerta kinoteātrī otro versiju, proti, vēlreiz savākties un tur uzspēlēt tādā pašā sastāvā?

Nu pārējie jau joprojām ņemas, viņi rīko Burku, kas tagad pārcēlās uz Nabaklab, tā kā jaunas mūzikas un grupu meklējumus viņi turpina. Bet tas leģendārais koncerts bija Atoms Avotā, rīkots ar Jura Riekstiņa iniciatīvu, kurā mēs visi bijām pret Radonu, kas ir reaktīvo atkritumu izgāztuve pie Baldones. Mēs protestējām pret to. Redz, tur jau ir tas āķis, ka lai izdotos labas lietas, vajag tomēr kaut kādu mērķi. Un toreiz mums pašiem saslēdzās kopā, ka mēs darām labu darbu, un bija ļoti svarīgi, lai tas viss notiek. Es domāju, ka tas būtu iespējams tikai tad, ja mums rastos tāds tiešām skaists un nozīmīgs mērķis, uz kuru iet.

— Tātad cik saprotu, ar vecajiem Pajaat Rekords biedriem joprojām tev ir visai ciešas un draudzīgas attiecības.

Nu, gribot negribot, profesionālie ceļi ir saveduši kopā ar Tumora ģitāristu Valteru, kurš strādā Tava Skaņa, es tur braucu iegādāties stīgas un visu citu, ko vajag, līdz ar to ar viņu mēs visai regulāri tiekamies. Ar pārējiem sanāk nedaudz mazāk kontaktēties. Ar Pēteri mēs saskrienamies visādos bāriņos, piemēram. Mēs nekad neesam bijuši tādās attiecībās, ka mums būtu izmisīgi jāmēģina pierādīt vienam otra draudzība un jātiekas, piemēram, reizi mēnesī. Mums vienmēr ir ļoti forši satikties, priecīgi parunājamies, bet neuzspiežam sev tikšanos veco dienu vārdā.

— Pirms intervijas, kad ieminējos, ka nedaudz pavaicāšu arī par Pajaat Rekords, par to biji ļoti pārsteigts. Varbūt ir kādi stāsti vai atmiņas, ar ko vēlies padalīties par to laiku?

Pirmais, kas man nāk prātā saistībā ar Pajaat Rekords ir tas, ka pēc jau pieminētā koncerta Atoms Avotā mēs visi devāmies uz meža māju, uz kuras jumta notika vēl viens Goran Gora un vēl viens Tumora koncerts. Un visi tie cilvēki, kas atnāca līdzi mums, smuki sēdēja pļaviņā un klausījās. Un tad bija, es tā vismaz pieļauju, līdzīga sajūta kā Vudstokas dalībniekiem, kad tu jūti, ka dzimst kāda leģenda. Tu redzi, ka atbraucis ir Grēviņš, kuram tolaik bija mati līdz potītēm, viņš sēž kopā ar visiem un tas ir tāds „WOW!”, jo, zini kā — tāds džeks, radio dīdžejs ir atbraucis pie mums uz Baldoni! Toreiz bija arī Imants Daksis, kuram bija tieši tikpat gari mati un tieši tikpat gara bārda, un tad man prātā stāv ainiņa, kā mēs visi pēc tam spēlējam futbolu. Daksis savā garajā mētelī, salicis rokas kabatās, skrien pa laukumu un dzenā bumbu, viņam pretī skrien vēl viens tāds pats matainis Grēviņš, un kopumā tas viss bija nereāli skaisti. Tajā visā bija tāds patiess tīrums! Zini kā — džeki vienkārši paspēlē futbolu un pēc tam padzied dziesmas. Tik lielu atbrīvotību es sen vairs neesmu jutis. Tā, it kā nekas nav obligāts, un neviens nevienu nebrauc vērtēt, bet ir tāds milzīgs dalīšanās prieks. Tu dalies ar mūziku, un ir vienalga — sanāk vai nesanāk. Neviens klausītājs nebrauca tevi vērtēt, jo viņam nebija nekādu kritēriju, pēc kuriem to izdarīt. Bija zināms tikai tas, ka grupa spēlēs uz mājas jumta, un tas arī viss. Forši! Tas ir tas, kas pēdējā laikā nomāc visvairāk — tas, ka koncertiem ir jāgatavojas ar apziņu, ka tajos nedrīksti kļūdīties. Jo cilvēkiem pie mūsdienu mūzikas pārbagātības ir ļoti viegli aiziet no tava koncerta uz kādas citas grupas uzstāšanos. Vai atsekot tev draugos, tviterī, neklausīties tavu dziesmu utt. Es tā pieļauju, ka klausītājam vairs nav tik svarīgi sekot grupai ar visiem tās ideāliem. Tagad notiek tā, ka forši, koncerts mums patika, bet pēc tā mēs vēl iesim atpūsties uz Pienu, piemēram. Cilvēks ļoti ātri aizmirst to koncerta sajūtu, un to es saku tikai tāpēc, jo man ir tieši tāpat, esmu tieši tāds pats klausītājs kā pārējie. Vairs nav tā sajūta, ka dodies uz koncertu kā uz kaut ko ārkārtīgi īpašu, tajā pat laikā izvairoties no jebkādas vērtēšanas, jo šķiet, ka tas ir atbilstošākais pašreizējam dvēseles stāvoklim. Kādreiz tas atstāja daudz dziļākas pēdas cilvēku ikdienās. Protams, ir bijuši koncerti, piemēram, ar Viegli, bez uzstādījuma, ka kādam ir kaut kas jāpierāda, un tur bija tā sajūta, ka cilvēki nāk uz kaut kādu baigi īpatnējo vakaru. Uz kaut ko ļoti skaistu. Varbūt pat nezinot, uz ko viņi nāk, bet viņi visi zināja, ka kaut ko viņi sagaidīs un kaut ko gūs. Un tas ir brīnišķīgi!

— Varbūt lai atgūtu to sajūtu vajag aizbraukt pakoncertēt ārpus Latvijas kādu laiku?

Tas, ko var dabūt ārpus Latvijas ir klausītājs, kas pat tevi nekad un neko nav dzirdējis.

— Tieši tāpēc.

Nu jā, bet... Tas ir tā viltīgi. Teiksim, ja man kāds tagad teiktu, ka ir šovakar jāiet uz Mītu, kur spēlēs grupa no Slovākijas Žņev Žņevšņešķ un būšot ļoti forši, es varbūt aizietu. Es padomātu divreiz, pirms apmeklētu ko tādu, jo vairs cilvēkos nav tās vēlēšanās atklāt ko pilnīgi nekonkrētu un pilnīgi abstraktu. Viņi drīzāk iet uz to, kur ir 100% skaidrs, uz ko viņi iet. Un tāpēc ar tām ārzemēm ir tā, ka vispirms ir jāiegulda lieli līdzekļi, lai sevi reklamētu, un tikai pēc tam var cerēt, ka uz koncertiem sanāks pietiekami daudz cilvēku.

— Vēlreiz atgriežoties pie sākuma, nevaru nepajautāt — kurš bija tas mirklis, kad tev parādījās iekšējā ambīcija spēlēt ne tikai Baldonē, savā lokā un savam priekam, bet arī visā Latvijā, un, kas zina, varbūt mēģināt arī ielauzties pasaules mūzikas tirgū?

Tas bija mirklis, kad mēs ar Grēviņu sēdējām McDonalds pie Brīvības pieminekļa pēc soundčeka pirms Nouvelle Vague koncerta Sapņu Fabrikā, kuru es iesildīju. Viņš man tad konkrēti pateica: „Saproti, ka pēc šī vakara viss notiks turbo ātrumā. Ja tu gribi, tev vēl ir iespēja aiziet — nospēlē šo koncertu un vairs nekur neparādies.” Tajā koncertā, kad man bija pirmā pieredze kādu iesildīt, es pirmo reizi apjēdzu, ka cilvēki tiešām klausās, ka viņiem interesē manas dziesmas, un no tā rodas vēlēšanās darīt ko tālāk — ja jūti, ka tam ir atdeve. Ka vari darboties un atpakaļ atnāks kaut kāda enerģija, ka cilvēki klausīsies un runās par tevi, ka viņiem tas būs noderīgi. Idejiski tas bija moments, kad man bija jāizdara izvēle, vai es pats to maz gribu, un tālāk viss tiešām aizgāja turbo ātrumā — koncerts kino Rīga, Kings Of Convinience iesildīšana, ārzemes un viss pārējais.

— Pats jau teici — viss notika ļoti lielā ātrumā, turklāt tam apakšā bija arī pamatīgs segums — Jetlag bija un joprojām arī ir pasaules līmeņa albums savā žanrā. Kas bija tas, kas pietrūka toreiz, lai izdotos realizēt toreizējos skaļos saukļus, ka tu būsi tas, kurš tagad ies un visu darīs, izsitīsies līdz pasaules līmenim?

Es teiktu, ka tā bija manis paša negatavība, pietrūka dzīves pieredze. Jo grūtākais ir tas, ka mirkļos, kad nezini, ko darīt, tu dari to, kas ir sakrājies un ir uz sirds, un tu nedomā par to, aizies vai neaizies konkrētais projekts, piemēram, albums. Un pēc tam, kad tas reāli ir izdots un tu saproti, ka tas tomēr ir trāpījis mērķī un kādiem cilvēkiem ir svarīgs, sākas lielākās ziepes — ko darīt tālāk? Ir jāpastiprina tā vēlme pēc savas mūzikas, un tam laikam īsti es nebiju gatavs toreiz. Turpināt tādā pašā triecientempā, jo tas prasa ļoti lielu pieredzi, pašdisciplīnu, arī spēju pārredzēt lietu kopainu un saprast, ka nevis lietas vienkārši notiek, bet tās notiek, jo tu tās radi, tu esi lietu impulss un jebkurā brīdī vari vienkārši nogremdēt savu karjeru. Vai arī pacelt. Un ja neesi gatavs to pacelt, vai nezini, kā to izdarīt, tad gluži vienkārši sanāk trīs gadu logs pa vidu starp Jetlag un Mystyrys Yrs, kas bija visai smags posms.

— Pietrūka arī cilvēku tev apkārt, kas dotu pareizo padomu?

Nu jā, protams, ka pietrūka cilvēku, jo uz Jetlag mums bija tiešām spēcīga komanda. Rūdolfa ieraksti, bija tāda kompānija, pieci cilvēki, kas ikdienā sekoja līdzi visiem Goran Gora procesiem, un bija sadalīta tā uzmanība, jo katrs atbildēja par savu lauciņu. Rūdolfa ieraksti tieši uzreiz pēc Jetlag arī izbeidzās un viss — pēkšņi es paliku viens pats. Un tad sākas domas — ā, un kas tālāk? Kur tālāk iet? Kā pareizi rakstīt preses relīzes utt. Un tad ņem un mācies, veselus piecus gadus pavadi mācoties, kā pareizi saprast, ko un kā gribi pateikt.

— Kas no Jetlag laika vislabāk ir palicis atmiņā, kura ir tā patīkamākā pieredze?

Tas, ka mūziķim nav jāzina, kur viņš brauc. Tas laiks bija fantastisks! Man saka — mēs rīt braucam uz Franciju! Ok, braucam uz Franciju, bet es nezinu kā mēs braucam, kas par to maksā, es nezinu, kur mēs spēlēsim, tikai to, ka tas būs kādā festivālā. Tāpat arī ar Ameriku — man piezvana Grēviņš un saka — apsveicu, tu esi iekļuvis SXSW. Forši, es braukšu uz Ameriku, un vienīgais, ko es zinu, ir tas, kad un cikos man ir jābūt lidostā. Tas pats arī ar Angliju un Vāciju, es nevienā no tiem ceļojumiem nezināju to grūto pusi, kā līdz tam tas viss nonāca. Un arī tāpēc es tagad tik ļoti nedzenos uz ārzemēm, jo tas ir drausmīgi, drausmīgi grūti. Ir ļoti grūti būt mūziķim un menedžerim reizē, jo tad tu aizbrauc uz galapunktu piekusis un sastresojies, jo iepriekšējā dienā bija jārūpējas par to, lai paspētu no vienas lidmašīnas uz otru, pēc tam jāatrod, kuru vilcienu noķert u.tml. Tā ir tā administratīvā informācija, kura gluži vienkārši nogalina radošumu. Protams, ir arī tādi mūziķi, kuri tam ir kā radīti, Linda Leen ir izcils piemērs šajā ziņā! Viņa spēj apvienot šīs abas lietas lieliski, perfekti vadot un muzicējot, bet tādi gadījumi ir patiešām reti.

Intervijas otro daļu, kurā pārspriežam Mystyrys Yrs, Hold Me Close When It Comes, Gorana pašreizējos projektus un gada nogalē gaidāmo ceturto studijas albumu variet izlasīt šeit.

Foto: Publicitātes foto