Jānis Jubalts, Gustavo un Vestards Šimkus par Gada balvām
Vakar, Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu pasniegšanas ceremonijas laikā aprunājos ar dažiem no pasākuma veiksminiekiem, lai noskaidrotu, ko viņi domā par pasākumu un kādas ir sajūtas saņemot apbalvojumu.
Kā pirmo satiku Gustavo, kuru pirmo reizi sastapu uzreiz pēc pirmās daļas beigām, kad viņš bija ieguvis balvu par labāko klipu.
— Apsveicu ar, manuprāt, godam nopelnīto balvu par labāko videoklipu! Sakot pateicības runu minēji, ka necerēji, ka uzvarēsi. Kuru uzskatīji par galveno favorītu?
Man likās, ka jebkura no tām dziesmām varēja uzvarēt, nebija viena izteikta favorīta. Ja žūrija uzskatīja, ka tā ir labākā — forši!
— 2007. gadā kopā ar Pikaso un R-Visu jau uzvarējāt šajā kategorijā par kompozīciju Esi Brīvs. Salīdzini izjūtos toreiz un tagad!
Satraukums bija abas reizes, abas reize kāpjot uz skatuves pateicu tikai „paldies”, tā kā sajūtas bija līdzīgas. Forši, forši! Pat nezinu īsto ko teikt, jo esmu no tā visa tādā kā eiforijā — sākumā bija it kā tā vienalga, tad uznāca satraukums, bet pēc tam nedaudz parādījās nogurums. Interesanti.
— Pastāsti, cik daudz Tev nozīmē Latvijas Mūzikas balva?
Man tas ir kompliments, tas nozīmē tieši tik daudz. Man tas ir kompliments, jo ir forši saņemt balvu, balvas vienmēr priecē, turklāt atzinību prasās jebkuram, arī manam ego. Bet ja padomā no otras puses, man laikam vairāk neinteresē radoši sacensties ar citiem mūziķiem. Īpaši tad, ja pārstāvam dažādus virzienus — tā ir radošā izpausme, vēlme uzrunāt cilvēkus, pateikt viņiem kaut ko būtisku, tāpēc sacensties par to, kurš labāk pateiks kaut ko būtisku man šķiet tā savādi.
Novēlējis veiksmi, piekodināju, ka vēl pāris jautājumus uzdošu arī pēc otrās daļas, ja Trešā Elpa tiks atzīta par labāko hiphopa albumu. Pārsteigumi nenotika, un mūziķi satiku arī pēc pasākuma noslēguma.
— Apsveicu arī ar balvu par labāko hiphopa albumu, kādas ir sajūtas jau ar trešo albumu pēc kārtas to izcīnot?
Ja pavisam atklāti, ir pelnīta sajūta, tāpēc jo tas darbs, līdzekļi un arī cilvēku skaits, kas piedalījās, ir paliels. Līdz ar to ir sajūta, ka apbalvojums ir pelnīts.
— Arī šoreiz tomēr gribas pajautāt — cik liela ir atšķirība starp pirmajām divām un trešo iegūto balvu par albumiem?
Zini, pirmo reizi bija ļoti patīkami. Otro reizi, patiesībā, īsti neatceros — kura balva, kurā brīdī tika iegūta, un kā es tolaik jutos. Bet šoreiz bija patiešām forši. Pirms tam bija tā lieliskā uzruna [Janīnas Kursītes balvas pieteikums — aut.], kas atslābināja, un līdz ar to bija jauki.
— Ar šo ceremoniju ir noslēdzies viens posms Tavā karjerā, kādi ir tuvākie plāni?
Aprīļa vidū ir plānoti koncerti, kas būs ar pilnīgi citādāku programmu, eklektiskie koncerti. Tie būs „sēdoši”, tas būs kārtīgs solis ārpus klasiskā hiphopa žanra. Būs muzikālie pavadījumi ar lielu dzīvo sastāvu praktiski bez sitamajiem instrumentiem. Būs stīgu kvartets, kontrabass, vibrafons, klavieres, ģitāra, klarnete un skračs. Vēl būs trīs daiļvokāli un es. Tas šobrīd tiek gatavots, nosaukums būs Pilsētas Portāls.
Pēc tam uz pāris minūtēm sastapu arī Prāta Vētras ģitāristu Jāni Jubaltu. Viņi uzvarēja Alfas rīkotajā tautas balsojumā par labāko dziesmu.
— Apsveicu ar iegūto balvu! Kā vērtējat šo vakaru?
Man ļoti patika, sen nebiju tik labi juties! Man patika gan kā Fredis vadīja, gan tas, cik atraktīvi bija visi runātāji, gan viss cits. Tiešām, man ļoti, ļoti patika!
— Pastāstiet, cik daudz grupai Prāta Vētra nozīmē Gada balva?
Tā ir ļoti nozīmīga. Domāju, te nav nekādu jautājumu — šajā tirgū nekā svarīgāka nav, tāpēc ir liels pagodinājums to saņemt. Tāpat domāju, ka ir nepareizi domāt, ka kāds reizēm apšauba šo balvu prestižu — par tām tomēr lēma gan kompetenta žūrija, gan cilvēki, kas balsoja, un ja sakrīt domas gan vieniem, gan otriem, tad rezultāts, manuprāt, ir ļoti objektīvs.
— Ieminējāties par publikas simpātiju balvu. To iegūstat jau otro reizi trīs gadu laikā!
Jā, tas ir kolosāli! Par to ir īpašs prieks, un patiešām — mēs nebijām to gaidījuši. Tajā pat laikā, kā jau teicu runā, tas ir tāds loģisks desmitgades noslēgums. Gara Diena ir tā dziesma, kas mums sasaistīja kopā šo laika posmu vienotā veselumā, un tās izjūtas vēl vairāk pastiprināja brīnišķīgie decembra koncerti. Prieks, ka tur cilvēki bija klāt, un tāpēc domāju, ka tas, iespējams, arī ir viens no panākuma stūrakmeņiem.
— Pastāstiet, kas Jums pašam šķiet muzikāli interesantākais Latvijas mūzikā pašlaik?
Oi, man daudz kas patīk! Man patīk bērnu dziesmas, kas pēdējā gada laikā radītas kuplā skaitā, man, protams, patīk arī Instrumenti. Ja nerunājam tikai par šo vakaru, bet latviešu mūziku kopumā, domāju, ka tendence ir tāda, ka mūzika iet laikam līdz. Neizbēgami, daudz tiek iesaistīts internets, kas dod pasaules elpu, un tas ir jūtams, ne tikai muzikāli, bet arī tekstu ziņā. Manuprāt, tas ir ļoti apsveicami un svarīgi, jo nevar stāvēt uz vietas, visu laiku spēlējot vienu un to pašu.
Kad visi jau bija praktiski aizgājuši, kā pēdējo "noķēru" pianistu Vestardu Šimku, kurš triumfēja Labākā akadēmiskās mūzikas albuma kategorijā.
— Apsveicu ar godam nopelnīto balvu, kādas ir sajūtas?
Katru reizi saņemot kādu balvu ir ļoti pārsteidzošas sajūtas. Esmu tāds īpašs optimisma paveids — vienmēr gatavojos uz to sliktāko, un ja saņemu kaut ko labāku, jūtos kā īsts uzvarētājs, un šovakar tas ir tieši tā, tāpēc jūtos fantastiski!
— Cik daudz Jums nozīmē Latvijas Mūzikas balva?
Tā īstenībā ir viena no vissvarīgākajām balvām manā dzīvē, kas var būt, jo saņem novērtējumu pašu mājās ir visgrūtāk, daudziem tas tā arī nekad neizdodas. Ārzemēs kritiķu atsaucība, klausītāju atsaucība koncertos reizēm pat ir siltāka, pretimnākošāka un patīkamāka kā Latvijā, līdz ar to šeit saņemt atzinību ir ārkārtīgi grūti paveicams darbs. Ja esmu to netīšām paveicis, kā šovakar, tad jūtos ļoti patīkami noguris.
— Jā, tieši vēlējos pajautāt par šī vakara uzstāšanos. Lieliska versija šim skaņdarbam [Rimska Korsakova Kamenes Lidojumam — aut.], vai šis bija pirmatskaņojums?
Ne gluži, esmu jau to spēlējis, bet ne tik plašai auditorijai.
— Kādi ir tuvākie nākotnes plāni?
Martā paredzēti apmēram 13 koncerti, gan Vācijā, Spānijā, gan arī tepat Latvijā — Siguldā un Rīgā marta sākumā. Spānijā sāksies lielā koncertsērija kopā ar vairākiem Spānijas simfoniskajiem orķestriem, kas ilgs pusgada garumā. Būs traks mēnesis!
— Vai ir plānots izdot kādu jaunu ierakstu?
Jā, jau aprīlī digitālā formātā būs pieejams mans jaunais albums, albumā būs dzirdama spāņu mūzikas, un to ierakstīju 2009. gada nogalē. Diska formātā gan tas būs pieejams vien 2012. gada februārī.
— Jau minējāt, ka Latvijā ir salīdzinoši grūti uzstāties, tāpēc interesē, kur, Jūsuprāt, ir labākie klausītāji?
Labākais klausītājs ir tāds, kurš sēž kluss atskaņojuma laikā, un skaļi aplaudē pēc tam! (smejas)
— Tātad šodien publika bija laba.
Protams, tādos pasākumos vienmēr ir izcila publika! Dažkārt Latvijā mēdz būt tā, ka cilvēki diezgan daudz klepo koncertos. Protams, tas nav tikai Latvijā, bet šeit tas notiek konstanti, un tas ļoti traucē. Bet nosaukt vienu visatsaucīgāko publiku ir grūti — katrā valstī, atkarībā no tās valsts iedzīvotāju mentalitātes, publika ir savādāka., bet tajā pat laikā var atšķirt Viduseiropas klausītājus no Dienvideiropas, Anglijas vai ASV publikas. Katrā vietā ir savs īpašais knifs, un tieši tas man manā profesijā patīk visvairāk. Man ir dota iespēja ceļot, spēlēt visdažādākajiem cilvēkiem visapkārt pasaulē, sajust viņu atšķirīgās muzikālās uztveres, kas ir patiesi patīkami!
— Atgriežoties pie šīsdienas ceremonijas, kas Jums pašam šķita visinteresantākais?
Viennozīmīgi man patika vakara vadītājs — viņš, kā vienmēr, bija ļoti veiksmīgs, savā elementā. Tāpat Janīna Kursīte bija kā punkts uz „i”. Bija ļoti daudz kas patīkams, jo vienkopus varēja sastapt tik daudz talantīgus mūziķus, kas muzicēja un teica runas! Šādos pasākumos vienmēr ir interesanti!
Foto: Jānis Grosbahs