Jānis Žilde: Iespējams, visu laiku esam bijuši Pagrīdē

Vakar, 30. maijā, oficiāli tika prezentēts Satellites LV piektais studijas albums Pagrīdē. Neilgi pēc ieraksta atrādīšanas plašākai publikai uz sarunu aicinājām grupas solistu Jāni Žildi, lai viņu izvaicātu par jauno veikumu un grupas pēdējo gadu darbu kopumā.

— Apsveicu ar jauno albumu! Kādas šobrīd ir sajūtas?

Mēs esam no tām grupām, kas nemīl pārāk daudz eksponēties, kaut kur ielīst, iespraukties vai sevi novietot starmešu gaismā, tāpēc šādas prezentācijas mums ir zināms pārbaudījums. Ja jautā par sajūtām, tās ir lieliskas — ir padarīta darba sajūta. Ieraksts, kas ar pārtraukumiem ir tapis gandrīz divus gadus, beidzot ir nonācis pie klausītājiem, un mēs varam soļot tālāk.

— Vai starp ierakstu sesijām izdevās saglabāt vienu vienotu sajūtu, vai arī tā katru reizi gājāt studijā ar citādām emocijām?

Zini, nevarētu teikt, ka notika sesijas — reāli bija viena ierakstu sesija. Kā mēs paši smejamies — šis ir albums, kas ir ierakstīts starp diviem futbola čempionātiem, jo mēs sākām darbu pie tā 2010. gada vasarā, kad notika Pasaules čempionāts Dienvidāfrikā. Atceros, ka toreiz, šķiet, tviterī nopublicēju bildi, kur es biju ar bumbu — mēs dzīvojām futbola sajūtās. Tā arī bija vienīgā sesija, kad šīs 10 dziesmas tika ierakstītas. Viss tālākais process bija skaņdarbu uzlabošana un pieslīpēšana, jaunu skaņu celiņu ierakstīšana.

Pa vidu mums nomainījās skaņu inženieris — Armands Treilihs atteicās no šī projekta, tāpēc darbu turpinājām sadarbībā ar Gati Zaķi. Tātad sesija bija viena, bet līdz gala rezultātam to slīpējām pusotru gadu.

— Albuma tapšanā savu roku pielicis arī Eds Brūks, kura iepriekšējo darbu saraksts ir pat ļoti iespaidīgs.

Nu jā, līdz šim mēs paļāvāmies uz mūsu pašu, Latvijas, spēkiem māsteringā, taču rezultāts mūs līdz galam neapmierināja. Mēs vēlējāmies ko nedaudz citu, tāpēc ieguglējām savas mīļākās grupas skanējuma ziņā (piemēram, Death Cab For a Cutie), un tā uzdūrāmies vairākām studijām. Viena no tām bija Eda studija RFI Mastering Sietlā. Sākām komunikāciju, viņš piekrita uzņemties šo darbu, un ar iznākumu esam ļoti apmierināti. Viņš ir cilvēks no malas ar milzīgu pieredzi kā labāk muzikālo materiālu savilkt kopā un uzlikt pareizos punktus uz „i”.

— Klausītāji varēs saklausīt kādu konkrētu viņa devumu?

Māsterings neiejaucās muzikālajā saturā, tas vairāk veido kopskaņu, un tas ir tas, ko viņš ir panācis. Mūzika ir dzīva, tā elpo, un tai ir uzlikti pareizie akcenti. Ko viņš izdarīja, mēs precīzi nezinām, tas ir viņa māsteringa noslēpums, taču iznākums mūs ļoti apmierina.

— Tekstuāli jaunais albums ir galvenokārt par sportu, pašiedvesmu un parodiju par mūsdienu popmūziku Latvijā. Kā radās šie teksti?

Tiešām, albumā ir šādi trīs tematiskie bloki. Mēs paši neesam aktīvi sportisti, izņemot Mareku, kurš spēlē hokeju. Pārējie mēs esam tādi kā dīvāna sportisti, mūsu taustiņnieks Ervings par sportu vispār neinteresējas. Lai ilustrētu to līmeni — mēs nesen pie viņa skatījāmies Čempionu Līgas finālu, un viņš jautāja, kas ir tie zilie un sarkanie — respektīvi Chelsea un Bayern. Nav tā, ka mēs pārējie esam lieli sporta fani, taču sporta estētika, disciplīna, tiekšanās uz mērķi un vēlme būt labākajam caurvij albumu. Tā lieliski iet roku rokā ar pašiedvesmas tēmu — piemēram, Blanka, Augstāk (Jauns Rekords) iedvesmas avots, protams, ir Blanka Vlasiča un viņas mēģinājums sasniegt pasaules rekordu, bet kopumā dziesma vairāk ir par koncentrēšanos uz pozitīvo. Es tagad negribu izklausīties pēc kaut kāda pravieša vai sektanta, bet tas ir svarīgi! [smejas] Ko mēs ikdienā redzam ziņās? Diezgan daudz negatīvisma. Visas cilvēku sarunas sastāv no noliegumiem, tāpēc mūzikā mēs mēģinājām ielikt kaut kādu pozitīvo aspektu, lai no tā gan pašiedvesmotos, gan, cerams, iedvesmotu citus.

— Un kā ar parodijām? Tās ir iekļautas jautrībai?

Tas ir atsevišķs stāsts. Kā jau iepriekš esam uzsvēruši, ar Pagrīdē mēs noslēdzam šo popmūzikas triloģiju, kurā iekļaujas arī Vadu un Bezvadu. Mēs ar vienu kāju mēģinājām konkurēt ar Abrakadabra un Ripoja Akmens. Vismaz mēs paši tā uzskatījām, jo mūsu izpratnē Policija Brauc vai Paliec, Neaizej un līdzīgi skaņdarbi ir popmūzikai atbilstoši ieraksti. Beigu beigās mēs atskārtām, ka mēs nevis dodamies pagrīdē, bet gan visu laiku jau esam pagrīdē, tā ir mūsu ilūzija, ka mēs spēlējam komerciālu, visiem saprotamu popmūziku. Būdami šajā popmūzikas vidē mēs vērojam to, kas notiek apkārt, šo sintētisko, paviršo, jauno televīzijas šovu izraisīto muzikālo ainavu, kas atklājas klausītājiem. Tieši par to arī mēs dziedam dziesmās Lēkā, Lēkā! un Iedziļinies — Šeit Ir Dziļš!.

Tas ir stāsts par starta pozīcijām, kas ir atšķirīgas. Kā viss notika sešdesmitajos, septiņdesmitajos, kad dzima rokmūzika? Mākslinieks sāka savā mēģinājumu telpā, pagrabā, lēnā garā audzējot klausītāju skaitu un cenšoties iegūt to uzticību spēlējot labas dziesmas. Viņš spēra nelielus pakāpienus uz augšu līdz sasniedza cerēto rezultātu. Šobrīd viss ir sagriezies kājām gaisā, un ir mākslinieki, kuri startē no augšas. Viņi ir superpopulāri jau uzreiz, bez neviena albuma, un šādā veidā tiek izjaukts dabiskais balanss, kas klasiski rokmūzikā ir valdījis. Un arī par to ir šīs atsevišķās dziesmas.

— Tā kā trīs albumu periods ir noslēdzies, nevaru nepajautāt — kā šķiet, kura tad ir tā perfektā popdziesma, kuru mēģinājāt radīt?

[ilgi domā] Tas ir sarežģīts jautājums. Perfektā popdziesma katram no mums acīmredzot ir galvā un ir savādāka. Teiksim, tagad fonā mums skan Blanka, Augstāk! — mēs nekad nebūtu gaidījuši, ka šo dziesmu Radio 101 nosauks par pērn visvairāk atskaņoto dziesmu visa gada griezumā. Mēs to negaidījām, kas nozīmē — mēs neesam objektīvi pret savu mūziku. Tā perfektā popdziesma, ja mums tāda ir bijusi, izkristalizēsies tikai pēc vairākiem gadiem.

— Iepriekš esi teicis, ka pēc šī albuma mainīsiet skanējumu, taču to, kas konkrēti tas būs, vēl neesam dzirdējuši. Vai jau ir skaidrs, kā Satellites LV izklausīsies pēc tam?

Uz šo jautājumu šobrīd vēl joprojām konkrēti nevaru atbildēt, bet tas noteikti būs kaut kas savādāks. Mēs esam ļoti atvērti kino un teātra projektiem, mēs ļoti labprāt strādātu šādā žanrā, radot, teiksim, instrumentālo mūziku kādai teātra izrādei. Konkrētāku ideju šobrīd nav, tikai zināms, ka mūsu popmūzikas periods ir noslēdzies, un popkvota ir izsmelta. Pārmaiņas sekos.

— Ja jau ieminējies par kino un teātri, nevaru neuzslavēt jūs par lieliskajiem pēdējā laikā radītajiem klipiem! Vai ir plānots radīt vēl kādu video tuvākajā laikā?

Noteikti taps vēl pāris klipi šī albuma dziesmām, ir jau pāris interaktīvas idejas. Jau esmu minējis, ka mums ir daudz labi draugi, kas strādā kino un labprāt nāk klajā ar daudz labām idejām, tāpēc atliek tikai saņemties un visiem kopā koncentrēties uz kādas konkrētas idejas īstenošanu, un tad jau viss būs okej!

— Man šķiet, ka jūs esiet vieni no retajiem Latvijā, kuri tiešām izmanto visas video sniegtās iespējas, ne tikai izveidojot kompozīcijas videoversiju, bet gan klipu padarot par daļu no dziesmas. Teiksim es Pagrīdē īsto sajūtu noķēru tieši pēc klipa noskatīšanās.

Viss, ko mēs darām, ir daļa no mākslas darba — sākot no albuma vāciņa, kurā mēs izvairāmies no jebkādām reklāmām vai logotipiem, atsaucoties uz Naomī Klainas grāmatu No Logo, un beidzot ar video klipiem. Es neuzskatu, ka jebkuru kompaktdisku rotā logotipi vai, piemēram, dzērienu reklāmas. Es neesmu redzējis, teiksim, Pikaso gleznu, uz kuras stūrī būtu redzama Coca Cola reklāma. Tā nenotiek, un mēs uztveram mūsu mūziku un vizuālo tēlu kā daļu no mākslas darba. Mēs nekad neesam taisījuši LMK video versijas, kaut gan mums ir tās piedāvātas, jo tas nav tas, kā mēs vēlamies sevi parādīt.

— Kāpēc šoreiz albuma vāciņu rotā vienkāršs jūsu foto, nevis zīmējumi kā iepriekš?

To laikam pamudināja mūsu draugi, kas teica — cilvēki jūsu dziesmas zina, bet nezina, kas tās izpilda — jums ir jākļūst atpazīstamākiem! Mēs nodomājām — nu labi, varbūt ir pienācis laiks uzlikt mūsu sejas uz vākiem. Un tas patiesībā sasaucās ar to, no kā mēs esam nākuši — britu mūzikas deviņdesmito gadu estētiku. Mājās pārcilājot vecos Blur un The Verve kompaktdiskus, aina paveras diezgan līdzīga — askētiski virsraksti un portreti. Patiesībā viens no skaņdarbiem šajā ierakstā — Ētera Cilvēks — ir tāds kā reveranss britpopam, tāda kā atgriešanās deviņdesmitajos gados, tajā pat laikā skatoties arī uz nākotni.

— Šovasar aktīvi koncertēsiet dažādos festivālos, bet vai ir plānoti arī kādi solo lielkoncerti albuma popularizēšanai?

Jā, mēs gribētu uztaisīt lielkoncertu kaut kad rudenī. Visdrīzāk tas varētu notikt Palladium koncertzālē, bet kurā datumā un pie kādiem apstākļiem tas varētu notikt, vēl nav izlemts. Bet varu apstiprināt, ka tāda ambīcija mums ir.

— Un par festivālu programmām — ir plānoti kādi pārsteigumi, ko jau vari atklāt?

Jā, mēs laikam atšķaidīsim koncertprogrammu ar dažām dziesmām, kas, mūsuprāt, nepelnīti ir pazudušas no Bezvadu un Vadu albumiem, kā Saules Baterijas, piemēram. Tas ir tikai viens no tiem skaņdarbiem, kas pašiem šķiet interesanti, un kurus gribētos atjaunot koncertos. Bet lielākais uzsvars tomēr būs uz jauno materiālu.

— Atgriežoties pie jaunā albuma — par ko no paveiktā pašam ir vislielākais gandarījums?

Diskam ir divi enerģētiskie centri — Pagrīdē un Lēkā, Lēkā!. Mēs esam šo ierakstu veidojuši arī kā vinilplati, vienu pusi ievada Pagrīdē, kas ir jaudīgs manifests par mūsu tālāko darbību, savukārt Lēkā, Lēkā! summē visu albuma vēstījumu. Tātad vislielākais gandarījums ir par šiem diviem, un varbūt arī Bezgalību, kas, kā man kāds draugs uzrakstīja, esot draudzīgs sveiciens argentīniešu rakstniekam, metafiziskā stāsta izgudrotājam, Horhe Luisam Borhesam, kuru nodarbināja bezgalības un grāmatu tēma.

— Kādas ir sajūtas, kad jūsu dziesmas asociē ar tik dziļām tēmām?

Viss ir atkarīgs no katra individuālās uztveres — es domāju, ka māksliniekam nav pārāk daudz jārunā par savu mākslas darbu, komponistam nav daudz jārunā par savu mūziku, jo jo vairāk tu runā par savu mūziku, jo vairāk ar to kaut kas nav kārtībā. Tāpēc šoreiz mēs neskaidrosim katras dziesmas vēstījumu tā, kā mēs to jūtam, bet ļausim katram to interpretēt pēc saviem ieskatiem. Horhe Luiss Borhess man vēl nebija ienācis prātā, bet tas ir tas, ko cilvēki saklausa.

— Nu tad ļausim interpretēt, un cerēsim, ka jums būs vēl daudz darbu, par kuriem pašiem nebūs jāstāsta daudz to kvalitātes dēļ!

Mākslas darbs ir radīts, māksliniekam atliek tikai paklusēt.

Foto: Mārtiņš Otto, TVNET