Kārlis Kazāks: Gribas lietās atrast īstumu

Aizvadītajā otrdienā, četras dienas pēc albuma Gultnes prezentācijas koncerta Latvijas Nacionālajā teātrī, uz interviju aicināju Kārli Kazāku. Laiks todien bija pavēss, turklāt pamatīgi puteņoja, tāpēc tieši ar to arī sāku sarunu.

— Kārli, kā ziemā jūties, kā patīk tas, kas šobrīd notiek aiz loga?

Man patīk, laiks atšķiras no ierastā. Katra diena ar kaut ko ir forša.

— Un ar ko ir foršā šī diena?

Paskaties aiz loga! Tūlīt būs pavisam smuki. Bet tiem, kam ir auksti, jau pavisam drīz pienāks vasara, tā kā varēs arī sasildīties. Man liekas, ka tas kaifs, kāpēc mums gribas dzīvot šeit, Latvijā, ir iespēja izbaudīt visu. Reti kurā vietā daba ir sarūpējusi šādu piedāvājumu.

— Kas no šī plašā piedāvājuma tevi visvairāk iedvesmo?

Jebkurš mirklis var iedvesmot, ir tikai jāatveras pašam. Man liekas, ka tas nav nekādā veidā saistīts ar gadalaiku vai ģimenes stāvokli, piemēram.

— Tātad dziesmas par un ap ziemu tavā repertuārā nav radītas apzināti, lai izceltu tieši šo laiku?

Ziema droši vien ir metafora, līdzība kaut kam. Bet es tiešām nezinu, kāpēc tieši tādi teksti un tādas dziesmas man ir. Man ir stāsts, ko es varu izstāstīt par katru no tām, bet foršāk ir tad, kad cilvēki paši tos var izdomāt.

— Man liekas, ka tieši tā ir lielākā tavas mūzikas vērtība — šķietami skaidri un tieši teksti, kuros tomēr klausītājiem ir ļoti daudz vietas interpretācijai.

Es ceru, ka tā. Tas ir lielākais kompliments, kādu varu saņemt.

— Piektdien noprezentēji Gultnes. Kādas ir sajūtas pēc lielākā koncerta mūžā?

Lēnām atgriežas sajūtas, jo tajā mirklī uz skatuves, tas ir viens mirkļa piedzīvojums. Pēc kāda brīža lēnām sāc atgriezties kaut kādās ikdienišķās sajūtās, vai arī līdz galam aptvert to, kas izdarīts. Kad man, pēc tam, cilvēki teica, ka visa zāle esot aplaudējusi kājās stāvot — piedodiet, nepamanīju. Goda vārds, nepamanīju! Es jutu kaifu no tā, kā zāle reaģēja, bet to, vai visi bija piecēlušies es tiešām nepamanīju.

— Bija, bija, turklāt ne reizi vien.

Forši!

— Pēdējā dziesma patiešām bija neplānota, vai ne? [Kārlis vienatnē nodziedāja Es Tevi Pamīlētu Tā no fonda Viegli repertuāra — aut.]

Es tev varu parādīt setlisti, tur dziesma nebija! Es biju nolēmis, ka būs tikai Kazāka daiļrade kā vārdos, tā mūzikā, bet nesanāca. Es nācu ārā nezinot, ko es darīšu, bet citi teica, ka man ir jāiet ārā.

— Tieši tā, to noteikti vajadzēja! Pēc koncerta satiekot paziņas, visi kā viens uzsvēra, ka tas bija fantastiski jauki un patiesi. Kā arī to, cik kopumā labestīga noskaņa nāca no tevis visa pasākuma laikā.

Es nezinu, vai tā labestība ir manī, taču kaut kur tā ir, turklāt daudz. Ir jāmāk tikai ar to dalīties, vai arī ņemt, atkarībā no situācijas. Izvēles jau vienmēr ir mūsu ziņā.

— Un kā nonāci līdz tam, ka esi gatavs tik daudz dalīties ar labo, kaut vai piedāvājot cilvēkiem bezmaksas albumus?

Kāds jau ir dalījies ar mani ar visu labo, lai es to tālāk varētu dot. Es nevaru dzīvot tā, lai maniem bērniem nebūt, ko ēst. Materiāli tas nav mans atbalsts, tas ir Mārtiņa Knipša nopelns, kurš man deva iespēju šādi rīkoties, jo es pats to nevarētu atļauties. Loģiski, ka mana alga universitātē nav tāda, ka varētu dzīvot pārtikušu dzīvi.

— Pastāsti, kurš no albuma tekstiem vai arī kura konkrēta rindiņa šobrīd ir tāda vistuvākā, visatbilstošākā dvēseles stāvoklim?

Zini, ar dziesmām ir tā, ka tās uzrodas, un reizēm es varu tajās atpazīt sevi un notikumus ap sevi, bet reizēm — itin nemaz. Es kaut kur jau esmu teicis, ka man ir tikai viens kritērijs — es noticu dziesmai, vai arī nē, un, ja reiz es noticu, tad gabals paliek. Albumā ir tikai tādas kompozīcijas, par kurām esmu vēlējies, lai tās paliek. Vismaz man. Lielais vairums radītā vienkārši izgaist, un es par to īpaši neuztraucos.

Ja ir jāizvēlas tuvākais, tad droši vien ir jājautā, kurā dziesmā es kaut ko atpazīstu no tā, kā jūtos visu laiku. Domāju, ka nosaukums Gultnes daudz ko pasaka priekšā, kāpēc tāda izvēle. Principā jebkurš no maniem albumiem ir kaut kāds meklējums, es dodos karagājienā, jeb, gluži pretēji, miera gājienā, pats sevī, cenšoties kaut ko atrast, un Gultnes ir kaut kas, ko mēs apzināmies un uztveram. Man ļoti gribējās, lai albums sākas ar vārdu „paldies”, un beidzās ar „lūdzu”. Tā ir visa loģika albumā, vairāk nekā tur nav! [smejas]

Atbildot uz tavu jautājumu, laikam jāsaka, ka vienu tā izcelt nevarēšu, vien teikšu, ka parasti jaunākais ir tas dzīvākais. Tajā pašā laikā, studijā atdzīvojās vairākas dziesmas, kā Lode Un Zieds, kuras sakarā es lielas cerības neloloju — tā tomēr ir uzreiz pēc 16 Stundām radīta kompozīcija. Likās, ka tas jau ir kaut kas beidzies, bet redz — studijā pēkšņi Gints Sola un Juris Kroičs atdzīvināja to, un visi jautājumi — būt vai nebūt — uzreiz pazuda.

— Interesanti, ka pieminēji Gultnes. Šurp braucot, klausījos albumu, un ļoti aizdomājos par dziedāto, par to, cik maz vajag jaunam sākumam. Kā ir ar tevi pašu, ir noslēdzies viens etaps, un nu ir laiks nākamajam?

Es kaut kā vienmēr dzīvoju kaut kur tālāk. Tad, kad bija koncerta mēģinājumi, sazvanījos ar labu draugu no QFilmas, lai vienotos, kad izlaižam filmiņu par pagājušās vasaras Velomūziku. Es nemāku saplānot tā, ka tagad no A līdz Z darīšu to, tad ķeršos klāt tam, un vēl pēc kāda laika — tam. Es tā nevaru, man visu laiku domas šaudās uz priekšu. Kaut vai par nākamo vasaru — kur iet, kur braukt, ko darīt. Koncerts ir sīks mirklis, kas ir labi izgaismots manā mūžā, foršs piedzīvojums, taču nu tas ir galā un ir jādzīvo tālāk.

— Ieminējies par nākamo vasaru. Ir jau kādas konkrētākas idejas, ar ko vari padalīties?

Mēs šobrīd par to ļoti daudz domājam. Tiesa, ne tādā festivālu vai koncertu kontekstā — nē, tur gan jau kaut kas atradīsies, un, ja kādam kaut ko gribēsies, mums pajautās. Mēs domājam par Velomūzikas filmiņu, kas tikko ir uztapusi, nesen pats to noskatījos, atcerējos vasaru, un domāju, ka jā, arī šogad ir jādara kaut kas foršs. Jābrauc pa krūmiem un jādzied! Kaut ko mēs darīsim, pašlaik top idejas, ko un kā, bet es zinu, ka Juris Kroičs jau šobrīd skrūvē riteni!

— Kā vispār radās Velomūzikas koncepts?

Tāpat kā viss, tāpat kā Gultnes. Es biju nolēmis pagājušajā vasarā ar kājām aiziet no viena Latvijas gala līdz otram, pastaigāties. Zvanīja Juris, un teica: „Ko gan tu čakarējies, labāk ar riteņiem braucam! Ātrāk vismaz!” Viņš pat nejautāja, gribu es to vai negribu, lai viņš nāk līdzi, viņš vienkārši teica — mēs brauksim ar riteņiem! Nu labi, brauksim. Tad man prasīja, ko mēs vakaros darīsim, baigi garlaicīgi būšot, uz ko atbildēju — ja es ietu viens, man vakarā garlaicīgi nebūtu, bet ja mēs dodamies divatā, varbūt arī būs garlaicīgi. [smejas] Ko mēs darīsim? Paņemsim ģitāru, uztaisīsim jaunas dziesmas. Tā viss vārdu pa vārdam arī attīstījās. Piezvanīju Mārim, viņš uzreiz teica, ka arī gribot braukt. Kasparam Tobim vispār to stāstīju tikai kā faktu, ka es braukšu, uz ko uzreiz saņēmu: „Aha, tu brauksi! Es arī braukšu!” Tā nu mēs savācāmies, uzskicējām kaut kādu maršrutu un braucām. Bet tur nebija nekāda baigā koncepta, mēs vienkārši vēlējāmies paspēlēt un padauzīties.

— Vai nav tā, ka visbiežāk tieši no šādas dauzīšanās, bez īpaša spiedienam pašam uz sevi, rodas labākās idejas?

Es nedomāju, ka vienmēr labākās idejas nāk netīšām, tā diez vai ir. Bet savs kaifs tajā, ka tas viss rodas nejauši, protams, ir. Šogad mēs jau esam izdomājuši, ka kaut kur ir jābrauc, tāpēc pēkšņi ir pārsteigums — ir uzradies kaut kāds rāmis, kurā iekļauties. Bet gan jau veiksmīgi to atrisināsim un nemēģināsim iekāpt tajā pašā vilcienā vēlreiz. Sēdīsimies pie lokomotīves, un brauksim, kur gribās.

— Iepriekš pieminēji, ka albuma ieraksta laikā gadījās, ka dziesma atdzīvojas tad, kad tai pieslēdzās citi cilvēki. Cik daudz no Gultnēm ir tikai Kārļa Kazāka darbs, un cik daudz — visu pārējo devums?

Idejas un dziesmas ir manas. Taču tas, kā dziesmas garšo, kā tās izkrāsojās, ir manu draugu darbs. Spēlēt kopā ar šiem cilvēkiem man ir gan milzīgs pagodinājums, gan ļoti liels kaifs. Kad es sāku nodarboties ar mūziku deviņdesmitajos, uz Gintu Solu un Juri Kroiču es skatījos kā uz Jauna Mēness dalībniekiem, ar domu, ka gribētu kādreiz spēlēt kā viņi. Principā jau tas sapnis ir piepildījies, tikai spēlēju nevis kā viņi, bet gan kopā ar viņiem. Ja kāds man deviņdesmit sestajā teiktu, ka ar šiem vīriem būšu uz vienas skatuves, teiktu, ka tās ir nereālas muļķības. Pirmkārt, viņi ir baigi vecie, bet es esmu jauns un moderns, man nebūs, ko ar šiem darīt kopā. Kā arī es nebūtu noticējis, ka kas tāds vispār ir iespējams, iegūt tādu sajūtu, kā tagad, uz teātra skatuves, ar Juri un Gintu dalot vienu skatuvi. Tas bija... man tiešām ir grūti atrast labāku vai citādāku vārdu kā „kaifs”. Kaifs muzicēt, kaifs ļaut viņiem muzicēt, ņemties un darīties ar manām gultnēm. Viņi, tieši tāpat kā visi pārējie ap mani, palīdz man un veido to, kā es dzīvoju.

— Šķiet, ka tev diezgan bieži sanāk pašam sevi pārsteigt, izdarot to, kas kādreiz likās neticams. Kaut vai tad, kad izdevi Uz Manām Plaukstām, biji diezgan drošs, ka tie jau ir griesti, bet tagad atskatoties — tas izrādījies tikai tāds neliels solītis tavā karjerā.

Jā... [aizdomājas] Droši vien, ka tas bija lielāks solis kā Gultnes tādā izpratnē, ka tas bija pirmais darbs, zem kura parakstījos ar savu vārdu, kā Kārlis Kazāks. Tā ir liela atbildība, vajag daudz drosmes, lai ar savu vārdu kaut ko parakstītu. Tagad tā pārliecība, nevis par to, ko esmu izdarījis konkrētajā albumā muzikāli, bet gan par sevis izvēlēto ceļu un tā pareizību, ir augusi. Vairs nav bail parakstīties zem lietām, kuras daru. Tieši tāpēc katrs nākamais solis vairs nav organiski tik grūts — gribu izdot jaunu albumu — izdošu. Bet piedzīvojums tas ir joprojām. Es vienmēr pats izdomāju savus piedzīvojumus, un pats tos arī piedzīvoju. Neviens cits mūsu vietā to neizdarīs, pašam ir jāpieceļas un jādara.

— Kurš no pēdējo gadu piedzīvojumiem ir bijis pats nozīmīgākais, kas tevi visvairāk ir ietekmējis?

Bērni. Viennozīmīgi. Tie ir mainījuši manu pasauli. Ja runājam par publiskiem piedzīvojumiem — es to nevaru tā izdalīt. Man ir nesaprotamā formā paveicies — es braucu uz Irānu, un Ganu, kopā ar QFilmu un 1000 Jūdzēm. Es nekad mūžā neesmu centies kaut ko darīt, lai to būtu nopelnījis, bet tas kaut kā ir atnācis. Egons [Reiters] droši vien uzrunāja [Aigu] Balodi, sakot, ka ja nu gadījumā galīgi nav neviena, ko ņemt līdzi, varam paķert Kazāku! [smejas] Protams, tas ir liels piedzīvojums, kas ļauj paskatīties uz lietām citādi pēc tam.

Ja tā padomā — jebkura dziesma ir piedzīvojums. Nacionālā teātra koncerts ir liels piedzīvojums. Šobrīd gan tas ir vienkārši noticis fakts un es to neuztveru kā kaut ko neparastu, bet noteikti, ka stāstot stāstus saviem mazbērniem, es teikšu, ka tur reiz spēlēju, un ka tie tik bija laiki! Bet nav tā, ka es ļoti censtos vākt un uzkrāt sevī šādas atmiņas, drīzāk man gribās domāt uz priekšu, ko vēl varētu sastrādāt.

— Starp citu, ir jau iesākts darbs pie jauna materiāla un kāda dziesma arī piefiksēta, vai šobrīd vēl esi tajā stadijā, kad viss ātri vien pazūd?

Ir, ir. Ir palikušas pāri dažas smukas dziesmas, kas neiekļāvās šajā albumā, bet es nedomāju, ka tās idejas es ļoti attīstīšu. Kaut kas pašlaik maisās pa galvu, bet pagaidām vēl nav skaidra bilde, kas tas būs. Protams, vienmēr gribās pamēģināt kaut ko citādāku. Es saprotu cilvēkus, kas saka, ka Kazāks jau vienmēr izklausās vienādi. Man gan tā nav. Patiešām. Man katrs albums šķiet pilnīgi citāds. Atšķiras garšas. Vienā albumā ir ļoti daudz Anetes [Kozlovskas] garšas, pēdējā — Ginta Solas. Man tas nozīmē ļoti daudz, un man ar tām atšķirībām pilnīgi pietiek. Nākamais albums arī būs kaut kas citādāks. Varbūt beidzot ir pienācis laiks uztaisīt tikai Kazāka albumu.

Kā jau teicu, idejas maisās pa galvu, bet tās jau vairāk tādas kā individuālas dziesmiņas ir. Es jau visu laiku lamāju to albuma formātu, mēģinu sev iemeditēt, ka jāatrod kāds cits formāts, kā cilvēkiem nodot mūziku. Albums ir mākslīga lieta, ražošanas noteikts formāts, kam nebūtu jāietekmē mūzika. Mūzikai nebūtu jābūt 30 vai 40 minūtes garai. Vai arī dziesmām nebūtu jābūt radio formātam — 3:30. Protams, organiski esam pieraduši tā domāt, un dziesmas tādas arī parasti nāk, bet gribās vairāk brīvību. Tajā, kā mūziku uztver, un ko ar to pateikt.

— Kā ir uz skatuves — brīvāk jūties, kad esi viens ar ģitāru, vai arī ar pavadošo sastāvu aiz muguras? Spēlējot ko mierīgu un akustisku, vai arī ko enerģiskāku un skaļāku?

Nemācēšu atbildēt. Protams, pilnīga brīvība, kad varu spēlēt visu to, kas ienāk prātā, man ir tikai tad, kad esmu pilnīgi viens. Atceros, ka mēģinājumos pirms šī koncerta, spēlējot visas dziesmas, es klausījos skaņā, un daudz domāju — atdzīvosies konkrētā kompozīcija, vai tomēr neatdzīvosies. Tad, kad es gāju uz skatuves, man bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas ir pamainījies manī, jo nebija uztraukuma par to, kā mēs nospēlēsim, ko mēs nospēlēsim. No paša sākuma jau bija ļoti laba sajūta. Tā vietā, lai es būtu nobijies no sava mūža lielākā koncerta, es noķēru kaut kādu lielisku, reti vieglu sajūtu, un nekad neesmu daudz brīvāk uz skatuves juties, kā nupat, piektdienas vakarā.

— Man likās, ka brīnišķīgi izskatījāties tajos brīžos, kad ar visu grupu sākāt spēlēt enerģiski un visai skaļi.

Tas manī ir palicis. Tas, ka es visbiežāk spēlēju ģitāru viens pats, ir mūsu ekonomiskās situācijas un manas atpazīstamības ierobežojums. Tas viss maksā naudu. Šāds koncerts maksā naudu. Es pats varu pateikt, ka es varu kādu dziesmu nospēlēt par brīvu, bet man neienāktu prātā palūgt Gintam Solam uzspēlēt par brīvu, kaut gan Gints to ir darījis manos albumos, neprasot nekādu atlīdzību. Man gan neienāktu prātā kādreiz palūgt, lai Gints uzspēlē par velti. Tādas vērtības, kuras rada Gints vai Juris, mums nevajadzētu gaidīt bez maksas. Man vispār liekas, ka mūzikas lielākā vērtība ir dzīvā uzstāšanās. Ieraksts tomēr ir sasaldēta manta, kaut kas nedzīvs. Protams, tas var izdoties labāks vai sliktāks un paliks cilvēkiem ilgstošākā lietošanā nekā koncerts, bet īstā dzīvās mūzikas jēga ir tas satikšanās mirklis. Iespēja vienam otru noķert pa īstam.

— Man liekas, ka tā arī ir iespēja līdz galam saprast, ko, kā un kāpēc esi vēlējies pateikt.

Jā, vai arī iespēja dzīvot līdzi, es ļoti gribētu, lai klausītājam ir iespēja vienkārši dzīvot līdzi. Kad mēs ar Kasparu Zvīguli veidojām šo koncertu, runājām, ka lielākais panākums būtu panākt, lai cilvēki aizmirst, ka viņi ir atnākuši uz koncertu. Lai viņi aizmirstos. Tas būtu tāds sapņu koncerts, kad visi ir aizmirsuši, kur atrodas, un sāk sevī kaut ko meklēt.

— Man liekas, ka tas izdevās. Visu laiku bija tāda sajūta, ka ir pat bail dziedāt līdzi, izdvest kaut skaņu, lai neiztraucētu to mākslu, kuru bija iespēja baudīt.

Par to līdzi dziedāšanu es gan neko daudz nezinu, grūti spriest. Es būtībā izmantoju teātri, jo tas, atšķirībā no koncertzālēm, ir vieta, kur cilvēks dodas kaut ko uzņemt. Uz koncertzālēm tomēr pamatā iet, es lietoju vārdu, socializēties — satikties, iedzert alu, un koncerts ir nosacīti notikums, kura dēļ mēs varam pabūt kopā. Tieši tāpēc es gribēju izmantot situāciju, ka teātris tomēr ir vieta ar īpašu atmosfēru. Pirmkārt, tur gribās kaut ko uzņemt, otrkārt — cilvēkiem negribas runāties vai iet pēc alus. Nav dažādu blakus lietu. Cilvēki labprāt izslēdz telefoniem skaņu, un tas viss kopā rada labu gaisotni, kurā pabūt kopā. Mūsdienu mūzikā, kā Aivars Hermanis saka, mūsdienu ritmiskā mūzika, tādējādi to atšķirot no mūsdienu akadēmiskās mūzikas, kurā ir kultūra klausīties, ir teju izzudusi vēlme un kultūra iedziļināties, dzīvot līdzi. Tieši tāpēc arī vēlējos izmantot teātra specifiku, un man liekas, ka tīri labi izdevās. Paldies teātriem par to, ka viņi uztur dzīvu publiku, jo mūzika to šobrīd vairs nespēj izdarīt. Vismaz ne tādā apjomā, lai mūsdienu mūzikai būtu labas koncertzāles, kurās mūziķiem izpausties, un uz kurām cilvēki tiešām nāktu klausīties.

— Man liekas, ka lielākā problēma ir tajā, ka lielākajai daļai nav pietiekami daudz, ko teikt, lai būtu vērts klausīties.

Var būt, bet drīzāk — mēs esam pārāk slinki klausītāji. Ja mūzika nav radīta izklaidei, tad tā tomēr ir jāveido klausītājam pašam. Tas arī atšķir šīs divas lietas — izklaides mūzika tomēr ir jau gatavs produkts, pie kura vari dejot vai vienkārši labi atpūsties. Un ar to viss ir kārtībā. Atbrauc tāds King Charles, nospēlē ļoti labu izklaides mūzikas koncertu, un nevienam neienāk prātā, ka tajā mūzikā vajadzētu izdzīvot baigo pārdzīvojumu, atrisināt kādu lielu emocionālo mistēriju. Nu nē taču, tā ir ļoti laba disene. Tas ir labs produkts, kas tiešām darbojās! Taču tad, ja runājam par mūziku, kas nav izklaides mūzika, paveras ļoti bēdīga aina. Labas mūzikas ir ļoti daudz, bet mēs esam pārāk slinki. Mums šķiet, ka ritmiskajā mūzikā vairs nekā nav, mēs to tā automātiski pieņemam. Pēdējo gadu laikā man ir bijuši vairāki piedzīvojumi, kad patiešām normālu grupu koncertos es stāvu stadionā, veros uz publiku un saprotu, ka nevajadzēja pat iedomāties, ka varētu mēģināt paklausīties mūziku. Te būs jāpadzer alus un vienkārši jāpatusējas, jāatpūšas. Tajā pašā laikā Lū Rīds atbrauc uz Latviju un spēlē gandrīz tukšā zālē. Tas kaut ko pasaka par mums, tā tam nevajadzētu būt.

— Kas ir pašam tas, kur gribās ieklausīties?

Man ļoti patīk visi tie pieredzējušie vīri, kam ir sakrājušās daudzas lietas, ko teikt. Nav tā, ka es izmisīgi ķertos un klausītos, piemēram, Boba Dilana jauno albumu, bet viņi paši uzrodas manā dzīvē un pieķeras. Jo tur ir nobrieduši stāsti par dzīvi. Domāju, ka Nika Keiva vai Deivida Bovija jaunie albumi būs mantas, ko gribēsies dzirdēt. Protams, var pārmest, ka tie taču ir galīgie onkuļi, bet viņiem ir, ko teikt, un tas ir forši. Starp jaunākiem mūziķiem... Vairāk jau mēs tomēr dzirdam skaņu meklējumus. Grupas, kuras paliek populāras, jo atrod kādu jaunu skaņu vai reinkarnē kaut ko no septiņdesmitajiem astoņdesmitajiem. Tas ir tas, ko mēs pamanām.

Dažas jaunās dziesmas ir foršas, es tikai parasti neatceros nosaukumus. Kaut kas no tā, ko [Toms] Grēviņš uzliek pa radio. Vēl jau arī ir vecuma faktors — es ceru, ka nesākšu klausīties šlāgeri, kas regulāri notiek ar tiem, kam jau pāri trīsdesmit. Ja tā notiks, tad notiks, bet no tā gribētos izvairīties. Tiesa, vecums dara arī citas lietas, piemēram, atver acis citu žanru virzienā. Piemēram, solmūzikas vai džeza. Nav tā, ka man šie žanri ļoti patiktu vai es tos daudz klausītos, bet ar laiku sāk interesēt lietas, kurās iekšā ir dvēsele. Kaut vai tas pats Maikls Kivanuka — nav tā, ka es uzreiz meklētu internetā viņa albumu un lejuplādētu to, bet kaut kas tur iekšā ir, tā mūzika uzrunā.

— Kādi ir tavi tuvākie plāni, kādi koncerti vai cita radošā darbība?

Par koncertiem neesam vēl sanākuši kopā un padomājuši. Skaidrs, ka parādīsim Velomūzikas filmu. Vēl neesam sanākuši kopā un izdomājuši, kā to izdarīsim, bet mēs noteikti atradīsim kādu foršu formu, kā cilvēkiem ļaut paskatīties uz to visu. Gan jau ar velosipēdu aprīkojumu nospēlēsim pāris dziesmas. Lai parādās kaut kāda dzīvība, lai mūzika nav sterila. Gribas parunāties ar cilvēkiem dažādos veidos. Skaidrs, ka Nacionālais teātris ir viens foršs veids, bet arī ar puļķīti pa koku uzsist mežā ir forši. Tas skan, tur ir kaut kāds īstums. Gan jau kaut ko izdomāsim, lai ir interesanti pašiem, un kādam no malas arī ir interesanti.

— To arī novēlēšu — lai izdodas it visā atrast īstumu.

Nu... Ir, uz ko tiekties!

Foto: Publicitātes foto