King Charles: Gribu popularizēt savu jauno albumu, kāpjot kalnos

Vecgada vakarā, aptuveni divas stundas pirms koncerta Palladium Rīga, man bija iespēja uz nelielu sarunu aicināt britu mūziķi King Charles. Mūziķis, kurš sarunas laikā tā arī nenolika savu ģitāru, visu laiku kaut ko strinkšķinot un laiku pa laikam idejas arī piefiksējot, nenoliedza — fanu attieksmes dēļ katra uzstāšanās Latvijā viņam ir īpaša.

— Kā ir pagājušas šīs dažas dienas Rīgā?

Mežonīgi! Diemžēl esmu nedaudz apslimis. Rīgā ierados pirms divām dienām, un tajā vakarā devos ēst suši. Es nezinu, kas tā bija par kafejnīcu, taču tur es saindējos ar ēdienu. Tur tika piedāvāts darījums — pērc vienu, un otrs nāk komplektā par brīvu. Kā jau parasti, biju sajūsmā par šo piedāvājumu, taču nemaz ne tik daudz vēlāk aizdomājos — kāpēc gan lai viņi man kaut ko vēlētos dot par brīvu? Nākamajā rītā man tas kļuva skaidrs... [viss pavadošais sastāvs, kas atradās līdzās, šajā mirklī sāk gardi smieties]

— Kura ir tava mīļākā vieta Rīgā?

Vecpilsēta, viennozīmīgi. Starp citu, man bija iespēja redzēt vienu grupu, kas izpildīja dažādus rokenrola kaverus, un viņi bija vienkārši fantastiski. Kāds bija viņu nosaukums, atceros, ka tajā bija kaut kas saistīts ar ūdeņiem... [ieskatās telefonā] Ā, Pīts Andersons & The Swamp Shakers! Viņi ir tik labi, es gribu, lai viņi spēlē manas māsas kāzās! Turklāt ģitāristam ir tikai kādi 16 gadi, tas ir fantastiski!

Lai šovakar būtu pēc iespējas labākā formā, citas ballītes veselības dēļ man diemžēl apmeklēt nesanāca

— Cik ilgi paliksi Rīgā?

Dodos atpakaļ jau rīt. Sākšu jaunu gadu, jaunu ciklu, jaunu sākumu.

— Un ko darīsi pusnaktī?

Pusnaktī... Cerams, ka līdz tam izvilkšu! [smejas] Es zinu, ka kaut kur man ir jāspēlē dīdžejsets.

— Tas būs divos naktī.

Divos?! Vov... Tad patiešām būs jāpacenšas līdz tam neatlūzt! Man gribētos darīt ko tādu, ko parasti latvieši dara pusnaktī. Nezinu, varbūt iedzert kādu dzērienu. Patiešām — es gribu sagaidīt 2013. gadu ar gardu šotu, kas man liks justies labāk, kā arī saskandināt ar ikvienu, kas tobrīd atradīsies tuvumā.

— Kad pēdējo reizi uzstājies kā dīdžejs?

Pirms pāris mēnešiem Anglijā.

— Ko parasti spēlē savos setos?

Visu laiku labāko mūziku.

— Un tā būtu?

King Charles! [smejas]

— Ja jau runājam reiz runājam par jauno gadu sagaidīšanu, tev noteikti ir daudzi traki stāsti. Kā 2009., kad pēc smaga negadījuma slēpojot tev nācās iziet ļoti garu rehabilitācijas periodu.

Nu jā, bet to tā īsti negribētos saukt par traku jauno gadu. Īsti daudz toreiz paballēties nesanāca, jo man nezināmu iemeslu dēļ slimnīcā lieli pasākumi nav atļauti. Mans visu laiku mīļākais 31. decembris ir tas, kurā sagaidījām 2000. gadu.

— Kāpēc?

Jo nav pārāk daudzas paaudzes, kurām ir lemts piedzīvot ko tādu.

— Atceries, ko toreiz darīji?

Es zinu, ka neballējos. Man bija kādi vienpadsmit vai divpadsmit gadi, tāpēc neko daudz iesākt nevarēju. Šķiet, ka spēlēju kādas videospēles, bet tas arī viss.

Tā kā mēs runājam par datumiem, es atceros, ka pirms dažām dienām man prasīja, kā es pavadīju 21. decembri. Man nelikās, ka pasaulei tad pienāks gals, kaut gan es zinu dažus, kas tam patiešām ticēja. Kad es strādāju pie jauna albuma, šķiet, ka vienīgā lieta, kas mani varētu atturēt no tā pabeigšanas, ir pasaules gals, tāpēc lieliski, ka mums ir iespēja šeit tagad sēdēt.

— Cik tālu ar jauno albumu esi ticis?

Darbs rit ļoti labi, nav vairs jādara nekas īpaši daudz. Strādāsim pie tā vēl aptuveni mēnesi, un tad jau notiks māsterēšana un visa pārējā pēcapstrāde, kas vairs īsti nav mana kompetence.

— Esi koncertējis bez īpašām pauzēm praktiski visu šo gadu, izņemot decembra pirmo pusi, kad beidzot varēji kaut nedaudz atvilkt elpu. Arī nākamgad līdz aprīlim, kad 30 dienu laikā Lielbritānijā spēlēsi 30 koncertus, nekur citur neuzstāsies. Kādi ir tavi 2013. gada plāni?

Mēs noteikti dosimies uz SXSW martā, tas ir lielākais projekts. Tad vēl ir jāpabeidz albums, un jādara lietas, ko mūziķi parasti dara — jāatpūšas, piemēram.

Kopumā gadu pavadīšu, popularizējot savu otro disku. Popularizējot sevi, kāpjot kalnos. Jā, es noteikti gribu paspēt uzkāpt kādā kalnā! Cik augsts ir Latvijas augstākais kalns?

— Nedaudz vairāk nekā 300 metrus augsts.

[istabu pāršalc skaļu smieklu jūra] Hmm, tad jau es varētu uzspēlēt koncertu valsts augstākajā punktā! Tas ir tālu no šejienes?

— Ne gluži, līdz tam ir pāris stundu brauciens.

Fantastiski, varbūt mēs varam šodienas koncertu pārcelt uz turieni?

— Atceros, ka tad, kad mēs runājām pirmo reizi 2011. gada Positivus festivālā, man teici, ka tev ļoti patīk tas, ka internetā ir ļoti maz informācijas par tevi, ka vēl neesi īpaši populārs un vari mierīgi dzīvot savu dzīvi. Kā ir tagad, vai šī popularitāte nešķiet nedaudz traucējoša?

Man liekas, ka tagad es uzlieku sev lielāku spiedienu, lai darītu tikai to, ko pats gribu, nepakļautos citiem. Domāju, ka lielākais pluss tam, ka esmu profesionāls mūziķis, ir fakts, ka tagad pat liela daļa no tā laika, kad esmu aizņemts un strādāju, man patiesībā ir kas tāds, ko no visas sirds izbaudu. Tas ļauj nepārdegt, nedomāt par blakus apstākļiem, un visu laiku būt manā labākajā formā.

— Visbeidzot, kad šorīt savā twitter kontā minēju, ka intervēšu tevi un vaicāju, vai ir kas tāds, ko cilvēki vēlas uzzināt, lielākā daļa prasīja, vai baumas, ka esi saderinājies ar kādu rīdzinieci vārdā Annija, ir patiesas.

Ko?! [smejas] Laikam jau cilvēki to vārdu piemin dēļ manas intervijas radio [decembra sākumā ar Tomu Grēviņu Radio 101 ēterā — aut.], kurā teicu, ka zinu vārdu Annija. Šo gadu laikā esmu uzzinājis dažus latviešu meiteņu vārdus, jo esmu šeit bijis četras reizes. Tiesa, saderinājies gan neesmu. Vismaz es pats par to neko nezinu!

Foto: Kristiāns Kažmers, easyget.lv