Luls: Gribam kļūt par ļoti labu dzīvo grupu!

Aizvadītajā nedēļā, meklējot materiālu, ko piedāvāt Dziesmās, kas Tev jādzird šonedēļ, uzgāju jaunās britu grupas Luls singlu Never Let It Go. Likās, ka esmu uzgājis izpildītājus, kuri jau pavisam drīz būs ļoti labi zināmi, tāpēc izmantoju iespēju un sazinājos ar mūziķiem, lai uzaicinātu viņus uz interviju. Gan paši džeki, gan viņu menedžments bija ļoti atsaucīgi, un otrdienas pēcpusdienā izmantoju iespēju patērzēt ar blices solistu un ģitāristu Šonu Patersonu un basistu Adamu Prendergastu.

— Visdrīzāk šo jautājumu jums uzdod visi, taču arī es nevaru to ignorēt. Lasīju, ka „luls” nīderlandiešu valodā nozīmē daikts, un ka jūs ļoti lepojieties ar to, ka nosaukums satur atsauci uz seksualitāti. Atsauces dēļ izvēlējāties šādu nosaukumu, vai arī par to uzzinājāt vēlāk?

Šons: Mums vajadzētu stāstīt patieso stāstu vai arī izdomāto?

Adams: Īsto.

Š: Par to sākotnēji nebija ne jausmas, bet tad, kad uzzinājām, izlēmām, ka arī no šīs situācijas, tāpat kā jebkuras citas, jācenšas iegūt maksimums. Protams, ļoti iespējams, ka mūsu mārketings Nīderlandē varētu būt gana interesants izaicinājums, taču esam gatavi riskēt.

A: Šķiet, ka īstais iemesls, kāpēc izvēlēts tieši šāds vārds, ir tāds, ka mums visiem trim bija sajūta, ka dzīvēs jau ilgāku laiku bija iestājies pilnīgs bezvējš (no angļu valodas: lull — aut). Jau ilgi, gandrīz gadiem, ir bijusi sajūta, ka es sēžu uz vietas, un grupu ikviens no mums redzēja kā iespēju piecelties un doties uz priekšu, kaut ko sasniegt. Vai arī nē, un es tagad nodarbojos ar sapņošanu dienas laikā! [smejas]

— Tā kā Latvijā praktiski neviens neko par jums nav dzirdējis, īsi pastāstiet par to, kas un no kurienes esat!

Š: Mēs esam no Londonas, Anglijā, un iepazināmies spēlējot savu draugu grupās.

A: Regulāri koncertos dažādiem draugiem izlīdzējām, aizvietojot to patstāvīgos dalībniekus, kuri dažādu iemeslu dēļ netika uzstāties.

Š: Patiesībā viens no šiem draugiem man ieteica, lai eju paskatīties, kā Adams spēlē. Pēc tā koncerta pie sevis nodomāju, ka viņš saprot, ko dara, viņš pilnībā valda pār basu. Visai ātri sadraudzējāmies un sākām spēlēt kopā.

A: Sākām spēlēt šeit, šajā istabā.

Š: Jā, mēs sākām un patiesībā vēl joprojām turpinām spēlēt manā guļamistabā — šeit improvizējam un radām jaunas melodijas, kuras pēc tam attīstām mēģinājumu telpā.

— Arī pirms Luls jūs spēlējāt kādu grupu sastāvā ikdienā, vai arī tikai aizstājāt tos, kas netiek?

Š: Mēs spēlējām visu laiku, jau kopš agrīniem tīņa gadiem, tikai laikam nebijām vēl satikuši īstos cilvēkus, ar ko kopā uzstāties, lai iznāktu kaut kas prātīgs. Bet šeit ir tāpat kā jebkurā citā dzīves aspektā — viss, kas notiek, notiek uz labu, un mēs dodamies uz lielākām un labākām lietām.

— Kad rakstīju par Never Let It Go, teicu, ka ļoti atgādiniet labākās iepriekšējās desmitgades indie grupas ar ģitārām, jo īpaši — Editors, Interpol un White Lies. Kā paši raksturojat savu mūziku, kas ir jūsu galvenās ietekmes?

Š: Domāju, ka TV On The Radio un Yeah Yeah Yeah’s varētu dēvēt par mūsu darbības sākumposma galvenajām ietekmēm. Mums patīk miksēt kopā dažādas lietas, salīdzinoši tradicionālu indie skanējumu ar dažādiem interesantiem un atmiņā paliekošiem popa elementiem. Varētu teikt, ka par savu galveno uzdevumu uzskatām popsīgu melodiju izpildīšanu ar kārtīgām roka ģitārām tā, lai tas izklausītos forši. Vēlamies, lai nekad nevarētu teikt, ka Luls ir vienveidīgi un bez jaunām idejām.

— Tikko pieminēji, ka tev patīk izmantot dažādus popmūzikas elementus, tāpat arī citās intervijās esat atzinuši, ka noteikti neapvainosieties, ja tiksiet dēvēti par popgrupu. Kāpēc tādas simpātijas pret šo žanru?

A: Man liekas, ka cilvēki pārāk daudz noniecina popmūziku, uzsverot tikai mīnusus, bet ignorējot plusus.

Š: Man patīk tas, ka popmūzika ir tieša. Tur nav nepieciešama kaut kāda muļķošanās vai nevajadzīgi ievadi, ir iespēja uzreiz šaut ar savu labāko ideju. Skaidrs, ka man nepatīk ļoti ievērojama daļa no tās popmūzikas, kuru ikdienā dzirdam, es diez vai spētu noklausīties, piemēram, Nikijas Mināžas albumu pilnā garumā, taču dažas vietas tajā ir ļoti foršas un vairākas no idejām — tādas, kuras gribētu izmantot arī savos darbos.

— Kaut gan esat radušies vien pirms aptuveni deviņiem mēnešiem, jau esat paspējuši būt Spector iesildītāji viņu Lielbritānijas tūrē. Kā tikāt pie šādas iespējas?

Š: Es jau iepriekš pazinu Spector solistu Fredu Makpīrsonu un ģitāristu Krisu Burmanu. Patiesībā es Fredu pazīstu jau kopš... Es pat nezinu! Šķiet, ka kopš man bija aptuveni septiņpadsmit, bet liekas, ka tas bija daudz, daudz senāk! Interesanti, ka tad, kad mēs iepazināmies, viņš apsmēja mana kreisā īkšķa nagu!

A: Tu man to nekad nebiji teicis!

Š: Jā, tā bija, šausmīga jaunības trauma! [smejas]

Starp citu, ar Spector kopā spēlējām arī savos pašos pirmajos koncertos, un džeki bija tik laipni, ka uzaicināja mūs doties līdzi tūrē. Tāpat esam uzstājušies kopā arī ar Swim Deep un Splash, un arī tā bija lieliska pieredze.

— Kādi ir jūsu galvenie plusi, kad uzstājaties dzīvajā?

Š: Tas, ka esam skaļi? [smejas]

A: Jā! Kā arī tas, ka vienkārši mīlam uzstāties dzīvajā. Mūs tas tik ļoti fascinē, ka dzīvajā cenšamies atļauties un darīt vairāk nekā ierakstos. Mums patīk skraidīt pa skatuvi un trakot, būt enerģiskiem.

Š: Ceru, ka tas ir labs šovs, kuru vērot.

A: Jā, mēs mērķējam uz to, lai nevienam nebūtu garlaicīgi. Dodoties skatīties dzīvos koncertus, cilvēks vēlas tikt izklaidēts. Tieši tāds ir mūsu mērķis — izklaidēt cilvēkus.

— Pastāstiet kādu jautrāko stāstu no saviem koncertiem.

A: Mēs reiz uzstājāmies Ziemassvētku vecīša un Halka tērpos!

Š: Ak, jā, Spector koncerts Helovīnā! Visi mūziķi toreiz bija uzvilkuši kādu kostīmu, taču mēs aizgājām drusku par tālu. Adams bija gigantiskā Halka, bet es — Ziemassvētku vecīša tērpā, un toreiz atklāju, ka tādā veidolā uzstāties ir gandrīz neiespējami, jo bārda visu laiku ļoti traucē.

A: Tas bija neticami smieklīgi — skatīties, kā viņš mokās ar savu bārdu, cenšoties saskatīt, kur ir ģitāras pedālis. Tas īsti nesanāca, kā rezultātā Šons aizķērās aiz pedāļa un nedaudz nokrita!

Š Ar celi ļoti precīzi trāpīju uz vada, to izrāvu un mana ģitāra apklusa. Traks koncerts!

— Kā publika reaģēja, redzot jūs šādos kostīmos?

A: Man liekas, ka ļoti labi! Bet visvairāk pavilkās Spector džeki, noteikti vairāk kā jebkurš tajā publikā. Mēs toreiz izcēlāmies. Pēc sava koncerta devāmies uz zāli, un visi mūs ieraugot izskatījās nedaudz apjukuši, neviens mums sākumā netuvojās. Bet liekas, ka pēc dažām apjukuma pilnām minūtēm viss izvērtās riktīgi forši, un vēlāk mēs atradāmies ballītes epicentrā!

— Kādi ir jūsu tālākie plāni — uzstāsieties kopā ar citām grupām, vai arī rīkosiet savus koncertus?

A: Pa druskai no abiem. Martā mums būs tūre pa Lielbritāniju, kuras laikā būs gan Luls koncerti, gan arī reizes, kad spēlēsim kopā ar Theme Park. Tāpat arī šobrīd notiek aktīvs darbs vasaras festivālu sakarā. Gribam spēlēt tik daudz, cik vien iespējams.

Š: Jā, pēdējā laikā daudz par retu koncertējam, pēdējā mēneša laikā esam spēlējuši tikai Vecgada vakarā un iepriekšējā sestdienā. Visu pārējo laiku esam pavadījuši, rakstot dziesmas.

— Cik daudz materiāla jums šobrīd ir?

A: Tas ir noslēpums, tas ir noslēpums! Tu esi tieši tāds pats kā mūsu menedžeris! [smejas]

Š: Šī nav tā lieta, ko pašlaik gribētos atklāt. Mums ir gana daudz dziesmu, par to vari nesatraukties, tagad tikai ir jāatlasa, kas no tā ir pietiekami labs, lai atstātu, bet kas ir jāmet ārā.

— Kā notiek dziesmu rakstīšanas process?

Š: Visbiežāk es izdomāju kādu ģitāras rifu, galveno ideju, un tad mēs ap to sākam improvizēt. Vienīgā iezīme — mūzika nāk pirms teksta. Es zinu, ka tas ir savādi, jo visbiežāk šie procesi norisinās vienlaicīgi, bet mēs tā nemākam.

A: Sākumā vajag uzķert īsto muzikālo sajūtu, un tikai tad varam turpināt ar vārdu sacerēšanu.

— Kurš raksta tekstus?

A: Šons.

Š: Nu beidz, tā ir tikai pēdējā laikā, kopumā visbiežāk tas ir kopdarbs, meklējot labākos veidus, kā pateikt to, ko gribas pateikt.

A: Šons labāk māk menedžēt laiku, lai visu paspētu, es esmu pārāk slinks!

— Ir arī kādi konkrēti plāni, kad izdosiet kādu EP vai debijas albumu?

Š: Tikko izdevām singlu Never Let It Go, un nākamo prezentēsim 4. martā, Killing Moon Records paspārnē. Iespējams, tad arī sakombinēsim abus šos singlus, lai izdotu EP. Tas, visdrīzāk, varētu būt paredzēts Amerikas tirgum.

Par albumu kaut ko pateikt šobrīd ir grūti. Es pats ceru, ka izdosies to izdot līdz šī gada beigām, bet tu jau zini, kā darbojas mūzikas bizness. Pat tad, ja viss ir ierakstīts un gatavs, reizēm nākas nogaidīt.

— Kāpēc pārtraucāt sadarbību ar Paradyse Records, kas izdeva jūsu pirmo singlu?

Š: Patiesībā mēs vēlējāmies to turpināt, taču tad uzzinājām, ka viņi izdod tikai mūziķu debijas relīzes. Turpināt sadarbību nebija iespējams, un tā nu esam nonākuši līdz Killing Moon Records.

— Kompānija, kura menedžē jūs, pārstāv arī gana lielas zvaigznes, piemēram, The Wombats. Kā tikāt pie šāda menedžmenta?

A: Patiesībā kāda mana draudzene mūsu tagadējo menedžeri atsūtīja uz mūsu mēģinājumu. Viņa pazina to džeku un sākotnēji gribēja dalīt šos pienākumus ar Saimonu, taču viss iegriezās tā, ka paņēmām tikai Saimonu!

— Kā jau tas nereti dzīvē notiek — labākās lietas notiek bez iepriekšēja nodoma vai mērķa.

Š: Jā, pavisam noteikti. Mēs toreiz nevienu negaidījām, kur nu vēl menedžeri, un mēs vēl mazāk gaidījām, ka viņš varētu vēlēties sākt ar mums sadarbību. Tā bija milzīga veiksme un ļoti patīkams pārsteigums, ka viņam iepatikāmies.

— Iepriekš pieminēji, ka spēlēsiet dažos festivālos. Vai esat jau kaut kur apstiprināti?

Š: Man liekas, ka šajās dienās mēs saņemam apstiprinājumus, es zinu dažus no pasākumiem, kuros uzstāsimies, bet mums pašlaik nav atļauts par to runāt, kamēr neesam izziņoti.

A: Piedod, ka tā, bet varu atklāt, ka mūs gaida interesantas lietas!

— Koncertēsiet arī ārpus Lielbritānijas?

Š: Domāju, ka tad, ja izdosim EP, par ko runājām iepriekš, tā varētu notikt. Tāpat arī kāds festivāls Eiropā varētu būt plānos, bet pašlaik viss ir darba procesā un nekādu konkrētu plānu vēl nav.

A: Tu vari nopirkt mums lidmašīnas biļetes un mēs kaut rīt varam braukt uzspēlēt jebkur Latvijā! [smejas]

— Visbeidzot — kāds ir jūsu galvenais mērķis šim gadam, ko gribat sasniegt līdz decembra beigām?

Š: Cerams, ka vai nu jau būsim izdevuši, vai arī gatavosimies izdot debijas albumu.

A: Un noteikti daudz koncertēsim. Gribētos kļūt par ļoti labu dzīvo grupu, par kuru runā tieši šī iemesla dēļ, un kurai ir liels fanu skaits.

Foto: Publicitātes foto