Māra Upmane Holšteina: Jauno albumu gribam izdot maijā

Pagājušajā piektdienā savu lielāko koncertu pēdējā laikā Radio 101 Green Autumn tūres noslēguma laikā nospēlēja grupa Astro’n’out. Bez saviem zināmākajiem hītiem, mūziķi prezentēja arī trīs jaunas dziesmas no gaidāmā albuma, tāpēc mirkli pēc nokāpšanas no skatuves uz sarunu aicināju blices solisti Māru Upmani Holšteini.

— Apsveicu ar lielisko koncertu! Kā šobrīd jūties?

Baigi labi! Bija tiešām lieliski, ne vienmēr izdodas tādi konči, kuros izdodas pašiem tik ļoti noķert grūvu, šoreiz mums tas izdevās, turklāt likās, ka arī publika bija uz šī paša viļņa. Īpaši svarīgi tas ir tāpēc, ka prezentējām trīs jaunās dziesmas, kas mums pašiem bija liels notikums, un liekas, ka viss izdevās kā nākas un atsaucība bija laba.

— Jā, man arī izskatījās, ka publika ļoti labi reaģēja uz jaunajām dziesmām.

Tieši tā, un par to ir liels prieks. Man arī šķiet, ka svarīga nianse ir tas, kā grupa tās izpilda. Mēs, protams, mīlam arī mūsu vecās dziesmas, gan Rīgu, gan Gravitāti, tomēr kādā brīdī gribas kaut ko pamainīt, jo nav iespējams septiņus gadus pēc kārtas darīt vienu un to pašu. Tad, kad ir radīti jauni gabali, par to pašiem ir liels prieks, un arī tie tiek izpildīti ar dubultprieku. Iespējams, tieši tāpēc tās dziesmas arī uztvēra ar tik atbalstošu sajūtu, jo mēs paši to laikā atļaujamies darīt vairāk un enerģiskāk.

— Kā vispār nonācāt līdz pašreizējam skanējumam?

Vispār tas sākās diezgan nejauši, jo jau iepriekš bija doma, ka ar Rūdi (DJ Rudd — aut.) varētu kaut ko kopā izveidot. Mēs esam seni draugi, vienreiz Rūdis atbrauca mums līdzi uz vienu koncertu, mums visiem kopā izveidojās labs kontakts, un jau braucot atpakaļ visi nospriedām, ka jāuztaisa kaut kas kopā. Jāsaka, ka tas viss notika ļoti dabīgi, visvairāk tāpēc, ka mēs tusējām kopā. Jo, manuprāt, visi labākie kopprojekti rodas pa draugam.

— Tik Viegli Būt ir arī lielisks klips! Pastāsti, kā tas tapa, kā radās ideja?

Tev patika? (smaida)

— Jā, man ļoti patika. Tas nav tas pats, kas parasti pie mums tiek radīts.

(priecīgi aplausi) Man pašai arī ļoti patīk. Tā kā ar mūziku centāmies izaugt un iet kaut kādā citā virzienā, pat ne tā, vienkārši nedarīt to, ko esam darījuši līdz šim, nolēmām, ka arī klipā vajag kaut ko jaunu un nebijušu. Jau iepriekš biju redzējusi dažus Mārtiņa Cīruļa video, šogad slimojot mājās atcerējos par viņu, paskatījos citus klipus un sapratu, ka man tie patiešām patīk.

Ir svarīgi, ka cilvēki savu lietu dara ar entuziasmu, ka viņiem uzticas, un šoreiz es viņiem uzticējos, grupa viņiem uzticējās. Grupa pat nebija klāt filmēšanas laikā, es biju, bet aiz kameras — tikai palīdzēju pie spalvām. Biju klāt arī idejas apspriešanā, bet tas mums laikam visiem vēl ir jāmācās, īpaši mūziķiem — jo mums gribās vienmēr sēdēt māksliniekiem, režisoriem, mājaslapu veidotājiem un visiem pārējiem aiz pleca un koriģēt. Protams, tas ir pareizi, bet jādod arī brīvība, jo tad, ja sāc pārlieku daudz kontrolēt, cilvēki vairs nestrādā ar prieku. Un mūsu filmēšanas komanda — Mārtiņš Cīrulis un Kaspars Kursišs — strādāja ar lielu prieku.

Starp citu, kas interesanti, es tieši iedomājos, ka ja ne ar Mārtiņu filmētu, tad varbūt varētu lūgt Kasparam, jo biju redzējusi un man ļoti simpatizēja pāris viņa video. Un tad, satiekot Mārtiņu un runājot par klipu, viņš man saka, zini ko, es, starp citu, paņēmu sev kompanjonu, Kasparu Kursišu. Un tad es domāju, oho, kā tas var būt, ka es par diviem čaļiem esmu iedomājusies, un viņi paši savā starpā sarunājuši, ka grib strādāt kopā? Šoreiz gribētu teikt, ka viss ļoti labi saslēdzās, viena labā lieta aizveda pie nākamās, par ko ir milzīgs prieks. Un vēl pirms tam man ir jāsaka lielais paldies dziedātājam El Mars, kurš mani ieveda Pērles tusiņā, jo tur apgrozoties arī sapazinos ar klipa veidotājiem.

— Ko pati pašlaik klausies, veidojot jauno materiālu?

Vispār es klausos diezgan daudz elektroniku. Nezinu, cik tas ir labi vai slikti, bet esmu nedaudz nogurusi no ģitārām, ģitārroka, un varbūt tieši tāpēc mūsu sadarbība ar Rūdi aizgāja tik veiksmīgi, jo viņš noteikti sajuta, ka mēs esam kaut kā jauna meklējumos, un varēja mums parādīt, kas trūkst, lai viss skanētu tā, kā vēlamies. Viņš ir mūsu albuma producents, kurš atbild par visu albuma kopskaņu, gabalus aranžējam visi kopā.

Vispār, ļoti daudz studijā klausījāmies mūziku, kad satikāmies, katrs parādījām kaut ko jaunu, un tad to visu apspriedām — kas ir priekšplānā, kādi instrumenti ir izmantoti un tā tālāk.

— Cik tālu esat tikuši ar albumu?

Nekur tālu neesam tikuši, bet mums ilgi nāca tas skanējums, kuru esam sasnieguši pašlaik. Piemēram, tam pašam Tik Viegli Būt mums bija trīs aranžijas. Sākumā tā bija akustiska, mierīga, tad tā apauga ar ļoti ritmiskām bungām, līdz nonācām līdz tam, kas ir dzirdams pašlaik. Un tā mēs arī citām dziesmām taisām vairākas versijas, līdz atrodam to, kas patīk mums visiem. Un tas nav nemaz tik viegli, jo esam seši cilvēki ar pilnīgi dažādām gaumēm.

— Kad varam gaidīt albumu?

Maijā. Mēs it kā pat esam nolikuši konkrētu datumu, 25. maiju, lai sevi disciplinētu, jo mūziķiem ar to problēmas. Es gribu cerēt, ka tas izdosies, bet ar simtprocentīgu pārliecību to apgalvot nevaru. Pirms tam mēs domājām, ka tas varētu tikt izdots šoruden, cerējām pirmos gabalus atrādīt pavasarī...

— Visbeidzot, kur tuvākajā laikā jūs varēs dzirdēt un redzēt?

Konkrētu plānu nav. Zini kā, mēs bijām uz ilgāku laiku iesēdušies studijā, kas gan mums bija ļoti nepieciešams, un es priecājos, ka tas izdevās. Mums vajadzēja koncentrēties uz jauna materiāla radīšanu, un, it īpaši, iemācīties, kā to visu nospēlēt dzīvajā. Tā mums bija milzīga problēma.

Piemēram, bungām pieslēgt trigerus. Mārčiks (Mārtiņš Miļevskis — aut.) tos nopirka jau pirms pusotra vai diviem gadiem, bet reāli izmantot koncertos sākām pavisam nesen. Mēs esam mazliet lēni uz šādām lietām un to apguvi.

Rūdis mums ļoti daudz palīdz, un es nevaru iedomāties, kā izklausītos jaunās dziesmas bez viņa. Varbūt tas atkal būtu kaut kas pilnīgi akustisks. Vai arī pieaicinātu kādu bītbokseri, ja tik ļoti gribētu to grūvu atrast. Labi, nav ko filozofēt, tas viss, protams, bija joks, bet skaidrs, ka bez Rūda tas neizklausītos tā, kā tas izklausās. Bet, lai atgrieztu sev pašlepnumu, varu teikt, ka arī Rūdis ar citu grupu nedabūtu šādu skanējumu, jo to visu radām kopā!

Foto: Artis Burkevics