Odd Hugo: Mums patīk stāstīt netipiskus stāstus
Nu jau pirms nedaudz vairāk kā divām nedēļā Tallinā norisinājās lielākais Ziemeļvalstu showcase mūzikas festivāls Tallinn Music Week. Trīs dienu laikā apmeklēju vairākus desmitus koncertu, taču neviens cits priekšnesums neatstāja tik paliekošu iespaidu kā jaunās igauņu apvienības Odd Hugo sniegums. Pēc otrā no trīs grupas uznācieniem festivālā aprunājos ar grupas līderiem Rando Krūsu un Oliveru Vari, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir Odd Hugo.
— Tā kā esat gana jauna grupa, par kuru lielākā daļa mūsu lasītāju nav dzirdējuši, īsumā pastāstiet, kas jūs esat, no kurienes nākat un ko spēlējat!
Rando: Mēs nākam no Tartu, vien mūsu trombonists Henri šobrīd dzīvo Tallinā. Muzikāli galvenokārt ir dzirdamas blūza un folka iezīmes...
Olivers [pārtrauc]: Ukulele, tur ir daudz ukuleles!
R: Jā, pastāv apzīmējums kā ukulelecore, un tieši tā gana bieži mūsu dziesmas tiek nosauktas. Tāpat arī ir saklausāmas zināmas barakpopa iezīmes. Tā kā sanāk kaut kāds žanru kopums, un nav tā, ka spēlējam tikai pavisam vienveidīgu mūziku. Cenšamies nesekot klasiskajai dziesmu formai pants-piedziedājums-pants-piedziedājums. Patiesībā, tikai dziesmā Big Old Bear ir piedziedājums.
O: Pārsvarā panti darbojas kā piedziedājumi, savukārt starpspēles — kā panti.
— Kā izdomājāt savu nosaukumu?
R: Ir vairāki varianti, ko nosaukums patiesībā nozīmē. Man, piemēram, tas asociējas ar saīsinājumu no vārda „ordinarily”. Es neatceros, kā līdz tam nonācām, bet man vārds „odd” pielipa no vārda „ordinarily”, kas bija nosaukums kādas dziesmas idejai, kura tā arī palika nerealizēta. Un man vienmēr ir paticis vārds „Hugo”, tā kā tā arī tas radās.
O: Mēs vienkārši sākām vārdu spēles, un Odd Hugo šķita laba izvēle, ļoti maģiska kombinācija. Tieši tik vienkārši.
R: Reizēm intervijās stāstām arī citu stāstu, piemēram, ja tu būtu dūšs un mēs īsti nevēlētos komunicēt, noteikti izklāstītu tikai šo versiju. Vienā no pirmajām mūsu grupas bildēm, es esmu apskāvis Oliveru, kuram ir ļoti dīvaina sejas izteiksme, un tad nu mēs apgalvojam, ka Odd Hugo patiesībā apzīmē tādu neveiklu apkampienu.
— Man liekas, ka nosaukums ļoti labi raksturo jūsu mūziku.
R: Jā, tā ir. Mūsu mūzika ir kā klausītāju izvadīšana caur dažādiem piedzīvojumiem un stāstiem. Saprotams, ka ja jau iepriekš zina skaņdarbu vārdus, visu, ko darām, var izprast daudz labāk, jo dzirdot tikai mūziku, bet nesaprotot tekstus, uztvert varētu būt daudz sarežģītāk. Ja godīgi, es nezinu, cik daudz cilvēku klausās vārdos, un cik daudz viņi patiešām saprot.
O: Esmu redzējis, ka reizēm daži dzied mums līdzi, bet viņi noteikti ir redzējuši vairāk par vienu šovu.
R: Tā ir lieliska sajūta, ja kāds dzied līdzi. Mums vispār vienmēr ir svarīgi, lai publika ir aktīva un iesaistās, kaut vai ar aplausiem — tad varam atbrīvoties daudz vairāk un līdz ar to arī koncerti izdodas atraktīvāki, labāki.
— Kā jūs rakstāt savus tekstus? Manuprāt, tajos veicat ļoti labu darbu, stāstot lieliskus stāstus.
R: Nezinu, vai lieliskus, bet stāstus mēs stāstām, turklāt ne tādus ierastus. Protams, katram gribās domāt, ka viņš ir kaut kādā veidā īpašs, taču šoreiz man tiešām gribētos teikt, ka neesam tipiski stāstnieki. Uzskatu, ka vārdiem ir liela nozīme, tās nav kaut kādas nejaušas atskaņas, bet lietas, ko tiešām uzskatām par nozīmīgām. Oliveram ļoti labi padodas valodas...
O [pārtrauc]: Tev jau arī viss ir kārtībā šajā ziņā!
R: Viņam padodas valodas, es tās mācos. Teiksim, ja es pat igauniski rakstītu stāstiņu, izmantotu gana ierastus vārdus un teikuma konstrukcijas, savukārt Olivers vienmēr atrod kādus muļķīgus vecvārdus, kuriem tikai viens no desmit cilvēkiem saprot nozīmi, kamēr pārējiem atliek minēt. Šķiet, ka tas ir atkarīgs no personības, jo nav tā, ka jebkurš ir spējīgs sarakstīt tekstus.
O: Katram no mums ir kaut kādas idejas, kuras tad, kad satiekamies, saliekam kopā un mēģinām attīstīt, skatīties, kas no tā visa var iznākt. Cenšamies atklāt stāstus un to būtību kā ar vārdiem, tā mūziku.
R: Jāatzīstas, ka pāris reizes ir bijušas arī tādas, kad Olivers ir uzrakstījis lielisku rindiņu, kuru noteikti vajadzētu iekļaut dziesmā, bet nav skaidrs, ko lai dzied pēc tam. Tad gan sākas atskaņu meklēšana, nākas ielikt kādu teikumu, kas skan nedaudz stulbi un ir ārpus konteksta. Taču pie tā pierod, jo visiem pamanāmies iestāstīt, ka aiz tā patiesībā ir paslēpta ļoti dziļa doma! [smejas]
— Jūs visu laiku rakstāt vārdus angliski, vai arī sākumā to darījāt igauniski?
R: Nē, sākām ar angļu valodu jau no paša sākuma. Mums bija viena dziesma igauniski, to patiesībā bija sarakstījusi manas vecmammas māsa, taču tas arī viss. Ir vieglāk rakstīt un dziedāt angliski.
O: Man liekas, ka mūsu valodā īsti nav iespējams uzrakstīt labu skaņdarbu. Protams, arī šeit skan popmūzika igauniski, taču lielākā problēma ir tā, ka tā īsti nav dziedama valoda, viss izklausās nedaudz truli, mūzikai trūkst sajūtu.
R: Reizēm Olivers mēģina padziedāt igauniski, un tas izklausās vienkārši briesmīgi! Viņš skan kā tāda popzvaigzne. [smejas] Turklāt ne jau speciāli, tā tas vienkārši notiek.
O: Iespējams, ir vieglāk dziedāt svešvalodā, jo tā vienkārši ir svešvaloda. Tā izklausās krutāk, bet cilvēki tik ļoti neuztver katru vārdu. Savukārt tad, kad dziedi igauniski, viss visiem ir kā uz delnas. Turklāt tad, kad dziedu igauniski, skaļi viss izskan tā, kā manā prātā tam galīgi nebūtu jāskan.
— Paturpinot par tēmu par jūsu mūzikas netipiskumu, koncerta laikā aizdomājos, ka sen nav redzēts projekts, kura gabali ir tik ļoti nedraudzīgi radio formātam — gan jau pieminētās klasiskās dziesmas struktūras neesamība, gan dziesmu garumi radio parasti nav dzirdami.
R: Jā, noteikti. Šorīt mēs uzstājāmies televīzijas šovā, kurā grasījāmies spēlēt dziesmu, kas ir 7 minūtes un 22 sekundes gada. Diemžēl šovā drīkstējām uzstāties tikai līdz četrām minūtēm, tādēļ sanāca nospēlēt tikai pusi, otro daļu vienkārši nogriežot. Tā kā tagad tas gabals būs pazīstams kā These Grey Fields Part One, kamēr pilno versiju vienkārši sauks These Grey Fields! Man liekas, ka vismaz tajā raidījumā nekas tāds nebija darīts nekad iepriekš. Patiesībā tā bija mūsu bundzinieka, Karlo, ideja, viņš to sākotnēji pieminēja kā joku, kuru mēs visi izlēmām īstenot.
— Kad izdosiet albumu, kā plānojat popularizēt savu mūziku, kā to nogādāsiet līdz klausītājiem?
R: Viens no servisiem, kuru izmantos mūsu menedžeris, ir Jango — lapa, kurā samaksājot zināmu naudas summu, ikvienam būs pieejama mūsu mūziku, klausītāji to varēs atskaņot bez maksas. Tas ir kaut kas līdzīgs Sportify un tamlīdzīgiem servisiem. Tāpat arī esam sapazinušies ar Dānijas un Lielbritānijas koncertu organizatoriem, cerams, ka tiksim uzaicināti uzstāties tur, lai varētu sevi sākt pierādīt arī ārzemēs.
O: Savukārt radio derēs dažas no mūsu īsākajām dziesmām, nav jau viss tikai sešu un septiņu minūšu garumā. Tā pati I Have A Story ir 4.37 minūtes gara, kas, kaut gan nav maz, ir gandrīz radio draudzīgs garums. [smejas]
R: Tāpat mums ir arī dažas iestrādnes, kuras var parādīties albumā, taču par to vēl ir nedaudz pāragri spriest, jo ieraksta laikā arī skatīsimies, kā viss skanēs studijā, vai nevajadzēs kaut ko pamainīt.
— Cik daudz kompozīcijas plānojat iekļaut diskā?
O: Desmit vai vienpadsmit, visdrīzāk jau vienpadsmit.
— Un cik tālu šobrīd esat tikuši ar ierakstu?
O: Esam rakstījušies vienu nedēļas nogali, pagājušo, un toreiz visu pamatīgi nācās sasteigt, jo pašās sesijas beigās sapratām, ka tikai divi gabali būs samiksēti un gatavi tam, lai tie tiktu prezentēti šeit, Tallinn Music Week. Mēs ļoti daudz rakstījāmies, taču daudz kas neizdevās un netiks saglabāts, tāpēc nākamreiz strādāsim prātīgāk, pamatīgi koncentrējoties uz vienu dziesmu pēc otras, nevis cenšoties reizē ierakstīt pilnīgi visu, tādējādi vienkārši iztērējot daudz laika un nesasniedzot rezultātus. Tagad ir skaidras mūsu kļūdas, zināsim, ko vajag darīt savādāk.
R: Starp citu, tās divas dziesmas ir iepakotas pašlocītos iepakojumos, viss tika izveidots ar mūsu sviedriem, asarām un asinīm! [smejas] Strādājām smagi un daudz, pie tā pavadot pusi dienas, jo vēlējāmies, lai rezultāts ir tiešām interesants un kvalitatīvs.
— Starp citu, ko klausāties ikdienā, kas skan jūsu mūzikas atskaņotājos?
R: Daudz Endrū Bērda, Jana Tiersena un Džeka Vaita. Tāpat arī kaut kas no Beirut un Bon Iver. Viss ir atkarīgs no noskaņojuma, tas arī nosaka, ko klausāmies. Piemēram, man īpaši patīk Endrū Bērda mūzika, ir sajūta, ka ar to sanāk attīrīties un atbrīvoties no dažādām negācijām.
O: Viņš ir arī lielisks iedvesmas avots, kuru klausoties rodas daudzas un dažādas idejas.
— Jūs sākāt spēlēt kopā tikai pagājušā gada augustā, bet jau tagad esat gana daudz sasnieguši, piemēram, nokļuvuši The Guardian slejās. Kas no visa tā, ko esat paveikuši līdz šim, jums pašiem šķiet nozīmīgākā lieta?
R: Man tā bija pirmā reize, kad cilvēki sāka dziedāt līdzi mūsu dziesmām. Tā bija tāda enerģija, kādu nebiju ļoti sen izjutis. Domāju, ka tas ir lielākais mūziķa sasniegums — panākt, ka citiem viņa dziesma iepatīkas tiktāl, ka viņi ir gatavi iemācīties visu tekstu no galvas un dziedāt līdzi.
O: Pārsteidzoši, bet gana daudzi jau sāk dziedāt mums līdzi!
R: Protams, skatoties kopumā, šis jau ir tāds sīkums, un man gribētos teikt, ka vēl neko lielu neesam izdarījuši.
O: Varbūt jāpiemin tas, ka esam tikuši pie klavierēm?
R: Pareizi, esam iegādājušies lieliskas klavieres!
O: Mēs devāmies uz Helsinkiem, tīrīt sniegu no māju jumtiem, lai sakrātu naudu digitālajām klavierēm. Tās maksāja gandrīz 1600 eiro, kas mums nav maz, tāpēc prieks, ka varējām pie tāda instrumenta tikt. Turklāt skanējums ir patiešām labs, tā kā investīcija sevi attaisno!
— Ja jau pašiem liekas, ka vēl neko neesat sasnieguši, nevaru nepajautāt — ko tad vēlaties izdarīt, teiksim, gada vai pusotra laikā? Kur vēlaties atrasties tad?
R: Daudzās, daudzās vietās Eiropā. Spēlēt festivālos, koncertus, vienkārši izpildīt mūziku. Varbūt nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu sevi nodrošināt tikai muzicējot.
O: Izplatīt savu mūziku un panākt, lai cilvēki arvien vairāk dzied līdzi mūsu koncertos.
R: Hmmm, vēl jau nenāktu pa ļaunu kādus pāris mēnešus kaut kur padzīvot un vienkārši spēlēt, lai spētu izpildīt savas dziesmas daudz labāk. Zini kā ir — prāts ir tāda dīvaina vieta, vienmēr gribas sasniegt vairāk, turklāt vienmēr šķiet, ka esi sliktāks, nekā esi patiesībā. Tāpēc būtu svētīgi katru reizi sasniegt īpašu vienotību ar pūli, sajust, ka esam viens veselums.
O: Būt kārtīgiem mūziķiem, tas ir mūsu mērķis!
R: Jā, to labāk nepateiktu pat es! [smejas]
_______________________________________________________________________
Neaizmirsti izmantot iespēju un piedalies konkursā, lai laimētu Odd Hugo pašrocīgi veidotā singla kopiju!
Foto: Publicitātes foto