Pikaso: Vēlos paplašināt redzesloku

Novembra vidū savu debijas albumu Satikšanās Vietu Mainīt Nedrīkst izdeva viens no interesantākajiem Latvijas reperiem Pikaso. Neilgi pirms Ziemassvētkiem satikāmies ar mūziķi, lai aprunātos gan par nule kā izdoto ierakstu, gan arī par žanra stereotipiem, kurus mūziķis nemitīgi lauž.

— Kā gāja albuma prezentācijā?

Tas zināmā mērā bija ilgi gaidīts notikums ne tikai man, bet arī vairāk cilvēkiem nekā varēju iedomāties. Man bija svarīgi pareizi noskaņoties, jo jutu zināmu satraukumu, taču tajā pašā laikā bija arī vēlēšanās baudīt pacilājošas emocijas no pašas uzstāšanās un arī no sanākušajiem cilvēkiem. Pasēdējis kādas pāris stundas vienatnē, noskaņojos un uz skatuves jau iznācu ar pārliecību, ka izdosies. Likās, ka atnākušie cilvēki ieklausījās, nebija ļembasts. Pēc tam gan, dīdžejs Oganes, ar ko duetā uzstājamies visbiežāk, iegrieza ballīti līdz rītam.

— Vai esi domājis arī par koncertēšanu ar pilnu dzīvo sastāvu?

Patiesībā, tieši pēc prezentācijas aizdomājos par to, ka vajadzētu uztaisīt kādu konci ar dzīvo sastāvu. Nebūtu viegli visus apzināt un savākt vienā vietā vienlaicīgi, tikai ar šo mērķi — kvalitatīvs dzīvais pavadījums.

Sanāca izlasīt Instrumentu menedžeres Līvas komentāru par to, cik ļoti daudzas pateicības ir jāizsaka visiem cilvēkiem, kas divpadsmit mēnešu garumā palīdzēja grupai sagatavoties tās koncertiem Palladium. Protams, viņiem ir pavisam cits statuss un tomēr svarīgākais šeit ir piegājiens. Tas, ka tu gatavojies, pārdomā, jo tajā ir iesaistīti daudzi cilvēki, kuri būtībā ir jāieinteresē, jānomotivē, lai tie iekļautos kolektīvā pilnībā, un projektam dotu visu, kas viņiem ir. Gatavojoties nesenajam koncertam Latvijas Radio studijā, man bija tikai dažas dienas, lai es ātri sazvanītos un sarunātu cilvēkus, kas man palīdzēs. Tādi meistari kā Deniss Paškevičs un Eino Kolists improvizēja, un kopumā — tas notika pilnīgi bez mēģinājumiem, radās tur uz vietas, tāpēc nevarētu teikt, ka tas bija koncerts, drīzāk — performance.

— Atgriežoties pie nule kā izdotā albuma — kā izdevās savākt tādu viesmūziķu komandu? Vai tas bija uzstādījums, ka vēlies daudzus viesus?

Zini, savā galvā es dzirdu vokālus, instrumentu partijas vai skaņas. Es pats šos instrumentus, vēl jo vairāk, citu vokālus, nepārvaldu, tāpēc ir uzreiz jādomā, kur tādus atrast. Sākumā no tā kautrējos — nepazīstami vai puslīdz pazīstami cilvēki, kā gan viņi skatīsies uz šo piedāvājumu — tas tomēr ir reps.

Es dzirdu, ka vajag tieši tevi vai tieši to instrumentu. Organiski, prasās. Iespējams, ka man tas vienkārši ir iekšā zinot to, ka vectētiņš un tētis, abi muzikāli izglītoti — vectētiņš bija komponists, bet tēvs joprojām diriģē kori — muzikalitāte instinktīvā līmenī ir nodota arī man.

Un tad nu vienu pēc otra atradu. Ja šo personu pazinu, zvanīju vai rakstīju pats. Ja nebija ideju, pajautāju draugiem — piemēram, Arstaruslmirus, kurš visus pazīst labāk un varēja palīdzēt ar kontaktiem. Tā nu katram teicu, ka man ir piedāvājums, un varbūt ir iespēja atnākt uz studiju un paklausīties. Ja tas uzrunā, būšu ļoti pateicīgs, ja varētu tajā piedalīties.

— Visi ātri piekrita šādam piedāvājumam?

Ja tinam no paša sākuma, dziesmu Ir, Bija un Būs, kurā piedalās Dons, starp citu, ierakstījām kā vienu no pēdējām. Artūrs uz visu sākotnēji raudzījās diezgan skeptiski. Palūdzu atbraukt uz studiju, uzliku materiālu, nedaudz parunājām par to — pastāstīju, ko vēlos dzirdēt — Artūrs noklausījās un piekrita. Tā, vienu pēc otra, saucu uz studiju un patiesībā, diezgan viegli tas viss beigās izvērtās.

Vēl viens interesants moments — armēņiem ir tāds nacionālais instruments — duduks. Koka pūšamais instruments, tāda stabulīte, unikāla tembrāli. To nevar nodublēt. Nav atrodams internetā neviens sempls. Ir daudz kas ļoti tuvu, bet ne tas. Es nezinu, tieši cik liela ir armēņu diaspora Latvijā, bet caur savu draugu loku atradu vienu puisi, kas spēlē duduku. Piezvanīju, iepazīstināju ar sevi un ideju, un viņš teica, ka pēc 15 minūtēm būšot klāt. Neticami — nepazīstams cilvēks, bet tik ātri bija gatavs palīdzēt! Jā, tā nebija gara partija, bet man bija svarīgi dabūt tieši duduku, nevis kādu citu pūšamo, kas ir pietuvināts skanējumā — tekstā atsauce uz Ararata kalniem un tāpēc tieši duduks. Vēlos izmantot izdevību un pateikt lielu jo lielu paldies visiem, kas bija atvērti man palīdzēt piepildīt šo ierakstu.

— Ļoti vērīgi izturies pret detaļām.

Jā, detaļās ir tā sāls, man šādās niansēs patīk iedziļināties. Manuprāt, cītīgi pievēršot uzmanību, tas ir labi saklausāms un pamanāms. Nododot albumu klausītājiem es vairāk ceru uz to, ka tas kā vienots veselums, savā skanējumā un ar vēstījumu, dziesmu no dziesmas, ir baudāms. Neiedziļinoties kaut kādās detaļās — ir vienkārši svarīgi, lai tas ir klausāms.

— Man liekas, ka šis albums ir ļoti klausāms ne tikai cilvēkiem, kas ikdienā ir saistīti ar hiphopu, bet arī tiem, kas parasti žanram met līkumu. Kā tev šķiet, kas ir tavs klausītājs?

Oj! Tie, kas nepazīst! [smejas] Aiz tiem stereotipiem un pieņēmumiem par šo žanru — ceru, ka klausītājs rod jaunu pieredzi un no jauna atklāj sev šo žanru.

Zini, ir daļa, ko pazīstu kopš man bija septiņpadsmit, astoņpadsmit un kopā sākām interesēties par hiphopu — viņiem ir interesanti paklausīties, ko beidzot esmu radījis.

Loģiski, ka pa to laiku, kamēr es esmu novecojis, jaunie atkal izauguši līdz tam pašam septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumam. Daļa no klausītājiem tiešām ir šajā vecumā, tā ir daļa, kas pārsvarā klausās tikai vienu žanru un nav tik atvērti kam citam — tas satur kopā ar vienaudžiem, un viņi tajā arī sēž. Viņiem albums ir pārsteigums. Ir ieraksts, reps. Ok. Ir vēstījums kaut kāds. Ok. Bet harmonijas, instrumentācijas, tie muzikālie celiņi — bišķīt pāradvancēti. Nav viss tik vienkāršs, kā vajadzētu būt! Tas, ka pēdējā laikā aktuāli arvien vairāk un vairāk elektronikas ieraksti, dod citu šķautni, taču šeit ir darīšana ar pavisam ko citu. Harmonijās bagātāku, kas man ir ļoti svarīgi, es gribu, lai to dzird un varbūt savā ziņā izglītojas.

Ja man tas ir izdevies, varu iet tālāk pie tiem, kas personīgi nav pazīstami. Caur paziņu paziņām uzzina, noklausās. Esmu ļoti tālu no tā, kas ir mana auditorija, ja skatos uz sava vecuma cilvēkiem — ap 30 — neesmu viņus uzrunājis.

Kaut kā es uz vecumu ieciklējos, tas tomēr ir dikti relatīvi. Lai būtu — tie ir radoši cilvēki, kam tīk klausīties dažādu mūziku. Kā es — klausos visdažādāko mūziku, ja tā mani uzrunā, neapzogu, neapdalu sevi, esmu atvērts. Man gribētos uzrunāt cilvēkus, kas ir atvērti, neiedala materiālus tikai pēc izkārtnēm. Uz tiem klausītajiem arī skatos vislielākā mērā.

— Pieminēji klausītāju izglītošanu — tev tas ir svarīgi?

Protams, ir vēlme, labā ziņā, izglītot. Iepazīstināt, sakot, ka šeit ir iespēja dzirdēt ko savādāku, kas ir pieņemams arī tiem, kas ir tikai un vienīgi rāmītī. Es nepārmetu, ir ok tajā atrasties, es arī tur esmu bijis, taču to var paplašināt! Tas ir mans redzējums — auditorija, kurā nav tikai reperi vai ne-reperi. Jāpaiet laikam, un lūkoju sasniegt arvien lielāku platformu, lai uzrunātu plašāku auditoriju.

— Vai nav tā, ka šobrīd, darbojoties hiphopa lauciņā, uz āru izlauzties ir grūtāk nekā pirms gadiem pieciem? Piemēram, tas pats Gustavo plašās masās kļuva pazīstams, kad viņa otro albumu sāka spēlēt SWH. Vai viņi to darītu šodien, es šaubos.

Hmmm, labs jautājums. Es godīgi varu pateikt, ka tam vēl neesmu tā īsti sekojis. Plus mīnus taustoties varu pateikt, man šķiet, ka šobrīd Rīga Radio ir pati draudzīgākā stacija, bija tā iespēja arī pie DJ Monsta aizčāpot uz radio interviju. Ņemot vērā auditoriju, ko viņi sasniedz — šie cilvēki varētu klausīties arī mani. Tāpat arī man ir palīdzējuši Pieci.lv, kas uzaicināja gan uz dzīvo sesiju Latvijas Radio, gan arī paviesoties pie Grēviņa uz brokastīm. Par SWH runājot — nav nojausmas, kas ir tas, ko viņi pozicionē kā savu klausītāju, bet iespējams arī viņi būtu atvērti manam materiālam.

Vai grūtāk? Es nezinu — man liekas, ka internets dod lieliskas iespējas, ja vien to precīzi novada, sasniegt ļoti lielu un plašu auditoriju. Koncertēšana, saskaroties ar cilvēkiem klātienē, ļauj rast intīmāku kontaktu ar klausītājiem.

— Iepriekš teici, ka mūziku nedali žanros un neliec rāmītī.Kas ir tas, ko klausies?

Oj, man ļoti patīk harmonijas, izpildījums — Queen vai Pink Floyd, kas mani vienkārši fascinē — šobrīd runāju par ko ļoti pazīstamu, ko man bērnībā lika priekšā un es klausījos, bet noteikti ir arī citas grupas, kuras neesmu pat dzirdējis, taču kuras savā daiļradē ir ne mazāk lieliskas. Arī Genesis un Filu Kolinsu ļoti daudz klausījos. Tad šīs īpašības pārnesu uz mūsdienām un pielāgoju savam filtram. Pēdējā laikā arvien vairāk novērtēju klusumu [smaida].

— Vai mūsdienās ir viegli radīt tik jēgpilnus tekstus, ja blakus kāds daudz ātrāk sasniedz dažādus panākumus ar kaut ko ļoti infantilu?

Atkarībā uz ko koncentrējas. Man liekas, ka tas ir darbs ar sevi. Lielā mērā cilvēku dzīves uztvere ir atkarīga no apkārtējās vides, cilvēkiem, ar ko kopā uzturies, un kas tevi ievirza. No otras puses, zināms darbs ar sevi. Arī pašizglītojoties. Emocionāli izglītojoties. Man liekas, ka mūzika atspoguļo iekšējo pasauli un apkārtējo vidi, kas ietver.

— Tavs albums ļoti labi strādā kā vienots stāsts. Pakomentēsi to sīkāk?

Jau pieminētā Ir, Bija un Būs stāsta par atskaites punktu un izvēlēm, par vēlēšanos radīt ko paliekošu. Savā ziņa šī dziesma iezīmē kā sākumu, tā beigas.

Negāciju akumulētais Baaaaac runā caur varoņiem un iztirzā iekšējos stāvokļus, kādos es atrados. Tālāk ar uzsaucienu Ziņas Jātaisa Ir Pašiem, kas rosina darīt ko lietas labā un atsaucas uz tiem līdzcilvēkiem, kuri skubināja saņemties. Vējiem Līdz' atmet atpakaļ, kad apcerīgi ļaujos savām pārdomām par piepildījuma trūkumu. Ar jaunu sparu un vēlēšanos virzīties tālāk, Došu Savu Dziesmu Tev ir kā Apliecinājums mūzikai, kurai vēlos dot sevi. Tulkojumā, kas zināmā mērā reducē uz vecās fāzes norietu, kas man ir vilkusies visu laiku līdzi, ko es neapzināti turēju sevī, tai ir jāaiziet projām. Tālāk ar dzejisku atkāpi, Himna Zābakam iezīmē lūzumu šim albumam, lai Braucamā jau runātu par došanos uz priekšu — uz Satikšanās Vietu Mainīt Nedrīkst, kas patiesībā ir tikšanās pašam ar sevi un klausītājiem, nu jau jaunā kvalitātē.

Velku kopā izcelsmi un pēctecību, lai Pagarinājumā apzinātu savu iesākumu un arīdzan turpinātājus un caur To tapinu novēlējumu tai būšanai, ko iegrāmatoju albuma sākumā, vēlot pārliecību par saviem spēkiem, pacietību un izdošanos.

— Ļoti pilnīgs ieraksts, apejot apli.

Man liekas, ka piegāju tam visai vienkārši, meklējot izteiksmes formu, kas ir dzirdama albumā. Tas ir viegli uztverams aplītis, ko izeju kopā ar klausītāju, tā lai to vēstījumu nodot būtu vienkāršāk.

— Tagad, kad klausītājs ir aizvests vienkāršākā ceļojumā, noteikti ir radušās arī citas domas par citiem ceļiem, kuros gribas doties.

Ir lietas, ko sev tematiski piefiksēju. Vēl neesmu tam pilnībā nodevies, ir bijuši vien daži uzplaiksnījumi, ieskicēju. Vairāk mīlestības. Šajā dzīves posmā esmu apzinājies, ka man tas ir svarīgi, iespējams — mīlestība ir pats svarīgākais

Skatos paplašināti uz savu darbu loku, man ir jānodod vēl albuma B puse, kas nāks klajā gada pirmajā ceturksnī, tajā būs iekļautas piecas dziesmas, kurās dalību ņems arī citi repa izpildītāji.

Ar lielu entuziasmu raugos uz sadarbību ar Denisu Paškeviču un Funk Therapy, kas man būs jauna pieredze. Vasarā ceru arī tikties festivālos, kam gatavošu pilnīgāku koncertprogrammu ar pavadošo sastāvu.

Foto: Andris Barbāns

 

Jau rīt, 4. janvārī, 21.00 Pikaso uzstāsies Omas Briljantā, kur, kopā ar DJ Oganes un Eino Kollist, izpildīs dziesmas no sava debijas albuma. Pirms dodies uz koncertu, pakavējies atmiņās vai uzzini, kā mūziķis prezentēja Satikšanās Vietu Mainīt Nedrīkst Pulkvedim Neviens Neraksta novembra vidū.