Baths koncerta apskats
Baths vārds Dānijā nav īpaši izplatīts, tādēļ, ierodoties koncertvietā, nemaz nepārsteidza, ka tā bija stipri patukša. Nedaudzie pa malām un šur tur izkaisītie cilvēki tā arī palika nekustīgi pat pēc iesildošā mākslinieka — dāņa Jagan Mai — uznākšanas uz skatuves. Ieskauts ziemeļblāzmas zaļā gaismā un divos garos aparatūras galdos, viņš neuzdrošinājās pacelt galvu līdz pirmās dziesmas vidum un, pārlaidis ātru skatienu pār telpu, aši nozuda atpakaļ savā pasaulē. Pasaulē, kas visnotaļ ir uzmanības vērta — jaunā producenta mūzika skanēja ieaijājoši maigi un ar amatierisku šarmu. Pusstundu garajā setā varēja pamanīt gan paša Baths, gan citu glitch un elektroniskās mūzikas producentu ietekmi, taču pa vidu tam visam zīmējās Jagan Mai personīgais rokraksts, kas uzbūra tropisko mežu gaisotni.
No tropiskajiem mežiem klausītāji tika pārcelti uz Baths tumšajiem un dziļajiem ūdeņiem. Pēc ātras sasveicināšanās Vils Vīzenfelds un viņa kompanjons uzreiz ķērās klāt pie viena no viņa atpazīstamākajiem singliem Miasma Sky. Pirmajā brīdī no sliedēm izsita Vīzenfelda vokāls, kas bija toņkārtu augstāks nekā dziesmas ierakstā un izklausījās diezgan samocīts. Par laimi, līdz ar nākamo kompozīciju viss nostājās savās vietās un Vīzenfelda ēteriskā balss skanēja nevainojami.
Kaut arī Baths dziesmu teksti, īpaši jaunākajā EP Ocean Death un pagājušā gada albumā Obsidian, ir samērā depresīvi un bieži vien veltīti pašnāvībai, vardarbībai un seksuālam izmisumam, Vīzenfelds ir ļoti spilgts un pozitīvs personāžs. Koncerta sākumā viņš sajūsmā paziņoja, ka Kopenhāgenā ir pavadījis trīs dienas un iemīlējies šajā pilsētā, savukārt vēlāk piebilda, ka dāņu apvienība Mew ir viena no viņa visu laiku iemīļotākajām grupām, tādēļ viņam ir īpašs gods spēlēt valstī, kur mīt šīs grupas aura. Tie, kas Baths mūzikai seko jau no pašiem pirmsākumiem, iespējams, uz skatuves gaidīja nedaudz apaļīgu jaunieti ar masīvām vaigu bārdām, taču no šī tēla ir atlicis gaužām maz. Tagad Vīzenfelds ir slaids, hipsteriska paskata personāžs, kas uz skatuves sevi atdod pilnībā, par ko liecināja uz aparatūru pilošie sviedri.
Eņģeliskais falsets nav vienīgais Vīzenfelda meistarstiķis. Kad emocijas sit augstu vilni, šķiet, viņš piepilda slēptu post-hardcore vokālista sapni, izkliedzot un izrūcot visu, kas sakrājies uz sirds. Visvairāk uz sirds bija sakrājies tieši No Eyes laikā, kad pēc pieklusināta But it is only a matter of sekoja mežonīgs COME AND FUCK ME. Šķita, ka koncerts ir tik tikko sācies, kad pēkšņi duets skatuvi pameta un saproti, ka 45 minūtes ir aizritējušas vienā acumirklī. Par laimi, ar skaļiem aplausiem un neizsīkstošām klaigām Baths izdevās atsaukt atpakaļ uz vēl diviem gabaliem no debijas albuma Cerulean, attiecīgi Departure un You’re My Excuse to Travel. Pēcāk sekoja vēl skaļāki aplausi un vēl izmisīgākas klaigas, taču duets atpakaļ uz skatuves tā arī neuzkāpa.
Kopumā koncertā dominēja dziesmas no pērnā gada plates Obsidian, taču, zinot cik daudz lieliska muzikālā materiāla ir Baths bagāžā, koncerts jāpamet ar nelielu mazuma piegaršu. Iespējams, pie vainas bija Vīzenfelda nogurums pēc enerģiskās No Eyes performances. Iespējams, tās bija vairākkārtējās apskaņošanas problēmas, kad pēc vairākiem lūgumiem pagriezt skaļāk sintezatora mikrofonu, tas vēl joprojām skanēja par klusu. Tikpat labi iemesls varēja būt gaužām vienkāršs — laba daudz nevajag. Īpaši, ja labais bijis tik augstā koncentrācijā, vai ne?
Foto: Jana Udovenko