Koncerta apskats: Landshapes Notingemā 11.10.13

Lai gan tas nenotika vienā acu mirklī, Landshapes (agrāk pazīstami kā Lulu and the Lampshades) no Youtube sensācijas ir ceļā lai taptu par pavisam nopietnu grupu. Nu jau aizgājušajās vasaras sākumā britu kvartets izdeva debijas ierakstu Rambutan. Britu salu tūres laikā izmantoju iespēju klātienē pavērties uz grupas dzīvo izpildījumu.

Līdz grupas kāpšanai uz skatuves gan nācās pagaidīt ilgāk nekā sākumā plānots. Lielā mērā par to atbildīgs bija iesildītājs — austrāļu industriālās mūzikas pārstāvis Kirin J Calinnan. Apveltīts ar diezgan izteiktu ģērbšanās stilu, kur galvenais uzsvars likts uz riteņbraucēju kostīmu, un ekscentrisku skatuves tēlu, mūziķis nekautrējās dibināt kontaktu ar publiku. No mūziķa debijas ieraksta atskaņotajiem skaņdarbiem izcelšanas vērti ir Love Delay un Embracism.

Pēc Ausiju ieilgušās performances skatuvi beidzot ieņēma vakara galvenie vaininieki — Landshapes. Tomēr diez vai aizmugurē stāvošie ļaudis to piefiksēja, jo jāsaka, ka šī grupa automātiski kvalificējas kā augumā īsākā, kādu nācies redzēt. Atskanot pirmajiem akordiem no grupas jaunākā singla Insomniacs Club zāle pamanījās ieslīgt pilnīgā klusumā. Kā tas manāms jau minētājā debijas ierakstā, grupas daiļradē ir kompozīcijas, kas tieši pirms piedziedājuma kāpina intensitivitāti un ievelk klausītajus sevī. Starp šādiem kritumiem un kāpumiem iespraukties pamanījās pa kādam jaunumam. Viens no tiem, kura nosaukumu par nožēlu nepiefiksēju, ar jūtamu uzsvaru uz basa skaņām pamanījās arī mazliet iekustināt publiku.

Lielāka daļa koncerta aizritēja minimālā apgaismojumā, kas radīja patiesi mierīgu un atslābinošu, piektdienai neraksturīgu atmosfēru. Tas tikai apstiprināja faktu, ka Landshapes nav ne milzīgas rokzvaigznes, ne pusaudžu dievināti popmūziķi, kas trakojoša pūļa priekšā spēlē hitu pēc hita. Tā vietā viņu eksperimentālais folk un indie sakausējums kā tāds tauriņu ķeramais tvēra katru būtni, kas Bodegas omulīgajās telpās bija ieradusies baudīt grupas joprojām attīstībā esošo un augošo skanējumu.

Grupa, brīžiem mainoties vietām un instrumentiem, tuvojoties repertuāra gala robežām, bija sataupījusi tās gardāko kumosu uz beigām. Un šī gardā kumosa nosaukums bez šaubām ir In Limbo. Tieši šis singls dēvējams par Rambutan lielāko dārgakmeni un arī manu izteikto ieraksta favorītu. Harmonijās ieskautajam piedziedājumam līdzīgu grupas daiļradē pagaidām neatrast. Par to liecināja arī līdzi dziedāšana un no klāt sanākušajiem tikai retais nezināja dziesmas vārdus.

Landshapes dzīvā uzstāšanās ir vairāk nekā pieklājīga, pat neskatoties uz niecigajām auguma aprisēm un laiku kavējošiem austrāļiem. Vairāk gan pamanāms tas, ka ar tādām kompozīcijām kā Threads, In Limbo un Insomniacs Club lieliskam albumam ir par īsu. Ja Bodega klubā novērotajā savu lomu lieliski nospēlēja pozitīvi piesātinātā atmosfēra, tad ierakstā tās trūkst. Labs koncerts, bet līdz lieliskam mazliet pietrūkst.